Sākumlapa > Tēmas > Personas
Suzanna Jakobi

Suzanna Jakobi

Suzanna Jakobi (dzimusi Ļihačova; 1882. g. 2. novembrī Sanktpēterburgā – 1968. g. 13. decembrī Rabātā, Marokā) – Pjotra Jakobi dzīvesbiedre, nodarbojās ar literāro darbību un tulkojumiem.

Suzannas tēvs  Jakovs Ļihačovs  bija  senas dzimtas pēctecis. Jaunībā viņš dienēja leibgvardes jātnieku pulkā. Māte Zinaīda Karjakina (Kroneberga) bija Maskavas Mazā teātra baleta māksliniece un drāmas aktrise; vēlāk viņa strādāja Maskavas Lielajā teātrī, viņas karjera sasniedza kulmināciju Pēterburgas Aleksandra teātrī; 1879. gadā viņa apprecējās un pārtrauca strādāt teātrī. Šajā ģimenē piedzima seši bērni, starp viņiem bija  arī meita Suzanna, kura vēlāk apprecējās ar Pjotru Jakobi. Mazajai Suzannai bija trīs gadi, kad nomira viņas māte un vēl pēc trim gadiem citā pasaulē aizgāja arī viņas tēvs. meitene palika aizbildņu un  bezsirdīgu guvernanšu aizgādnībā, tomēr skumjā bērnība neietekmēja viņas raksturu.

Pēterburgā Suzanna beidza kņazes Oboļenskas ģimnāziju. Drīz pēc tam viņa iepazinās ar  Pjotru Jakobi. Suzannas aizbildņi pretojās viņu laulībām, uzskatīdami, ka Jakobi  nevar līdzināties Ļihačovu dzimtai. Taču mīlestība pārvarēja visus šķēršļus un 1900. gada decembrī jaunie apprecējās.

Šajā laimīgajā laulībā piedzima septiņi bērni: Nikolajs (1901–1947), Jekaterina (1903–1976), Suzanna (1904–1985), Mavrikijs (1906–1938), Zinaīda (1908–1995), Vera (1910–2004) un Anna (1917–1998).

Vecāki veicināja un atbalstīja savu bērnu talantus, mājās bieži skanēja mūzika. Ģimene dzīvoja pārticībā, bērni auga priecīgi, draudzīgi, uzņemdami sevī visu labāko no šīs vides.

Revolūcija un piespiedu brauciens uz Latviju būtiski izmainīja Jakobi ģimenes dzīvesveidu.  Taču ģimenē izveidojusies radošā atmosfēra saglabājās arī Latvijā.

1923. gadā vecākā meita Jekaterina apprecējās ar Nikolaju Mickeviču no pazīstamas poļu un vāciešu ģimenes (viņa vecāki tolaik jau bija miruši). Mickeviču ģimenei Baldonē piederēja 1911. gadā viņu pašu uzceltā Baltā pils. Tur, līdz pat 1940. gadam, vasaras pavadīja lielā un jautrā Jakobi ģimene. Saimniecību šeit vadīja Suzanna Jakobi.

Suzannai Jakobi liktenis bija  sūtījis vairākus smagus pārbaudījumus: 1938. gadā noslīka dēls Mavrikijs, viņš modināja cerības, ka kļūs par talantīgu mākslinieku. 1939. gadā uz Vāciju aizbrauca meita Jekaterina (1903–1976) kopā ar vīru Nikolaju Mickeviču (1902–1993) un bērniem Veroniku un Denisu.

1940. gad1 7. jūlijā tika arestēta Suzannas Jakobi meita Suzanna un 5. augustā – ģimenes  galva Pjotrs Jakobi.

1944. gadā Suzanna Jakobi kopā ar šeit  palikušajiem ģimenes locekļiem uz visiem laikiem atstāja Latviju. Kara beigas Suzanna Jakobi kopā ar meitām Suzannu un Veru sagaidīja Francijas  okupācijas zonā. Svešvalodu zināšanu dēļ Suzannai Jakobi un viņas meitai Suzannai (Bībai) izdevās iekārtoties darbā okupācijas zonas franču administrācijā. Meita Vera pasniedza dejas stundas, viņas 1939. gadā noslēgtā laulība ar kņazu Nikolaju  Jengaličevu izjuka.

Tā kā dzīve  pēckara Vācijā bija saistīta ar daudzām grūtībām Suzanna Jakobi vērsās  pie sava vecākā brāļa Ļeva Ļihačova ģimenes, kura pēc 1917. gada revolūcijas Krievijā bija apmetusies uz dzīvi  Marokā, Rabātas tuvumā. Saskaņā ar šīs ģimenes izsaukumu Suzanna Jakobi kopā ar meitām Suzannu un Veru un no Salaspils koncentrācijas nometnes izglābto un Veras adoptēto zēnu Šuriku aizbrauca uz Maroku un apmetās tur  uz dzīvi.

Suzanna Jakobi nomira Rabātā 1968. gada 13. decembrī un apglabāta vietējā kristiešu kapsētā.

Informācijas avoti:

Людмила Флам. Правовед П.Н. Якоби и его семья. Воспоминания. – Москва: Русский путь, 2014.

Юрий Абызов. Русско печатное слово в Латвии. 1917–1944 гг. Био-библиографический справочник. Часть 4-я. – Stanford, 1991, стр. 410–412. (Šajā uzziņu krājumā Suzannas Jakobi darbība literatūras un tulkošanas laukā kļūdaini pierakstīta viņas meitai Suzannai.)

Ludmila Flama

Ilustrācijas tēmai