Pareiztīcīga baznīca II Pasaules kara laikā

Pareiztīcīga baznīca II Pasaules kara laikā

Latvijas Pareizticīgā Baznīca Otrā pasaules kara gados (1939–1945)

Latvijas Pareizticīgā Baznīca 1940.–1941. gadā

Var teikt, ka Otrais pasaules karš Latvijai sākās 1940. gadā, kad tā zaudēja savu valstisko neatkarību un tika iekļauta PSRS sastāvā.

Šos notikumus ievadīja 1939. gada 23. augustā parakstītais padomju–vācu neuzbrukšanas pakts, saskaņā ar kura slepenajiem protokoliem Latvija nonāca PSRS ietekmes sfērā. Jau 1939. gada 5. oktobrī tika parakstīts PSRS un Latvijas līgums par savstarpējo palīdzību, uz kura pamata PSRS ieguva tiesības Liepājā un Ventspilī izvietot savas karabāzes (25 000 karavīru).

1940. gada 17. jūnijā padomju karaspēks pārgāja Latvijas valsts robežu un pārņēma savā kontrolē jau visu tās teritoriju. K. Ulmaņa valdība neizrādīja nekādu pretestību un paklausīgi izpildīja visas PSRS izvirzītās prasības. 18. jūnijā Rīgā ieradās PSRS pārstāvis A. Višinskis, pēc kura norādījuma tika izveidota propadomiska valdība ar A. Kirhenšteinu priekšgalā. Pēc tam Maskavas un padomju sūtniecības tiešā kontrolē notika t.s. Tautas saeimas vēlēšanas. 21. jūlijā tika pasludināta Latvijas PSR izveidošana, un tā paša gada 5. augustā Latvija oficiāli tika iekļauta PSRS sastāvā.

Notikušās izmaiņas atstāja vistiešāko iespaidu uz Latvijas Pareizticīgo Baznīcu (turpmāk – LPB). Tas bija saistīts kā ar pareizticības stāvokli PSRS (karojošā ateisma plosīšanos), tā arī ar LPB tiesisko pakļautību, jo 30. gadu otrajā pusē LPB atradās nevis Maskavas, bet gan Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijā.

Kas konkrēti notika un kādas bija šīs izmaiņas?

Pirmkārt, LPB garīdzniecība 1940.–1941. gadā tika pakļauta represijām. Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) orgāni arestēja virkni baznīcas kalpotāju, kuru vidū būtu pieminami virspriesteris Jānis Dobrotvorskis (1880–1945), virspriesteris Pēteris Gredzens (1887–1942), virspriesteris Sergijs Jefimovs (1878–1967) u.c. Tā J. Dobrotvorskis tika arestēts divreiz: 1941. un 1945. gadā. Pēc otrreizējā aresta viņam piesprieda 15 gadus ieslodzījumā, mira cietuma slimnīcā. Arī S. Jefimovs tika arestēts divreiz: pēc pirmā aresta 1941. gadā viņš tika izvests uz Ostrovu, kur vācieši viņu atbrīvoja. Pēc otrreizējā aresta 1945. gadā viņam piesprieda brīvības atņemšanu uz 10 gadiem, atbrīvots no ieslodzījuma 1955. gadā. 1941. gada 14. jūnijā arestēja P. Gredzenu, kuru 1942. gada februārī notiesāja uz 10 gadiem. Tajā pašā gadā viņš nomira ieslodzījumā.

Otrkārt, tika slēgts garīgais žurnāls „Ticība un Dzīve”, izglītības iestādēs aizliedza ticības mācības pasniegšanu, LPB mācību iestādes (Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte, kurā darbojās Pareizticīgās teoloģijas nodaļa, un Pareizticīgo teoloģijas institūts) tika likvidētas.

Treškārt, Baznīca bija pakļauta stipram ideoloģiskam spiedienam. Masu informācijas līdzekļos tika izvērsti nikni uzbrukumi kristietībai un garīdzniekiem. Lielās tirāžās iznāca uzsaukumi par reliģijas kaitīgumu utml. Visur tika rīkoti vakari un lasītas lekcijas, kurās garīdzniecību dēvēja par „darba tautas ienaidnieku”. Varas iestādes pieļāva to, ka aktīvisti-bezdievji dažādās vietās mēģināja izjaukt dievkalpojumus, apmētāja Dievnamus ar akmeņiem utml. Tā visa rezultātā garīdzniecība nonāca vajāto stāvoklī.

Ceturtkārt, lielākā daļa no Baznīcas īpašumā esošās zemes tai tika atņemta, atstājot lietošanā ne vairāk kā 30 hektārus uz draudzi. Par palikušo zemi, kā arī ēkām, nācās maksāt arvien pieaugošus nodokļus. 1941. gada sākumā varas izvērsa kampaņu, apsūdzot garīdzniekus „naudas izspiešanā” no darbaļaudīm par reliģisko rituālu veikšanu (laulības, kristības, apbedīšana). Uz sūdzību pamata atsevišķi garīdznieki par naudas pieņemšanu no draudzes locekļiem tika saukti pie kriminālatbildības. Rezultātā garīdznieki tika nolikti uz fiziskas izdzīvošanas robežas. Daudzus no viņiem glāba tikai piemājas palīgsaimniecības pastāvēšana un radinieku palīdzība.

Baznīcas vadība ar Rīgas un Latvijas metropolītu Augustīnu (Pētersonu; 1873–1955) priekšgalā atradās apjukuma stāvoklī.

Kā zināms, 1936. gadā LPB pārgāja Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijā. Taču 1940. gada vasaras notikumi izmainīja situāciju pašos pamatos. Ar Latvijas iekļaušanu Padomju Savienības sastāvā sākas arī LPB atgriešanas process Maskavas patriarhāta jurisdikcijā. Lai noskaidrotu stāvokli un vestu sarunas ar Augustīnu (Pētersonu), 1940. gada decembrī Latvijā ieradās Maskavas patriarhāta lietu pārvaldnieks Dmitrovas arhibīskaps Sergijs (Voskresenskis; 1897–1944). Drīz pēc Viļņas un Lietuvas metropolīta Jelevferija (Bogojavļenska; 1870–1940) nāves Sergijs 1941. gada februārī kļuva par viņa pēcteci.

Draudžu locekļu un Maskavas patriarhāta pārstāvja Sergija spiediena iespaidā metropolīts Augustīns (Pētersons) 1941. gada 29. martā Bogojavļenskas katedrālē Maskavā izpildīja publisku šķeltniecības grēka nožēlošanas procedūru, pēc kuras viņš tika pieņemts liturģiskajā kopībā. Tas faktiski nozīmēja LPB atgriešanās procedūras noslēgumu Maskavas patriarhāta jurisdikcijā, tas ir atkalapvienošanos ar Māti-Baznīcu. 1941. gada 2. aprīlī Rīgā atkal ieradās metropolīts Sergijs un stājās pie eksarha, patriarha norīkota vietvalža, pienākumu pildīšanas (līdzās Latvijai eksarhātā ietilpa arī Igaunijas bīskapija). 1941. gada 11. aprīlī metropolīts Augustīns nodeva visas lietas eksarha pārvaldei, bet nedaudz vēlāk palūdza viņam piešķirt ilgstošu atvaļinājumu veselības stāvokļa dēļ. No šī brīža metropolīta-eksarha Sergija vienotā vadībā LPB bija cieši saistīta ar Igaunijas un Lietuvas bīskapijām.

Metropolīta Augustīna bezdarbības rezultātā, kā arī padomju varas pastāvīgā spiediena dēļ, 1940.–1941. gadā Latvijā krasi vājinājās baznīcas disciplīna. Tādēļ arī eksarha darbība sākās ar tieši tās atjaunošanas centieniem. Tā viņš aizliedza saīsināt dievkalpojumus, apstāvēt mirušos luterāņus pēc pareizticīgo rituāla u.c. Izmantojot milzīgo pieredzi attiecībās ar padomju varas iestādēm, eksarhs Sergijs centās sakārtot Baznīcas dzīvi Latvijā vajāšanas un apspiestības apstākļos.

Latvijas Pareizticīgā Baznīca un vācu okupācijas režīms

(1941.–1944.)

1941. gada 22. jūnijā nacistiskā Vācija uzbruka Padomju Savienībai, un Latvija drīz vien nonāca karadarbības zonā.

Vācu uzbrukums strauji attīstījās, un jau 1941. gada 1. jūlijā Vērmahts ieņēma Rīgu. Tā paša gada 8. jūlijā visa Latvijas teritorija nonāca nacistu kontrolē. 1941. gada 17. jūlijā okupēto teritoriju pārvaldīšanai tika izveidota īpaša okupēto austrumu apgabalu reihsministrija. Savukārt tiešai Baltijas zemju pārvaldei uz vietas tika izveidots Ostlandes reihskomisariāts, kura centrālās struktūras izvietojās Rīgā. Nacistiem bija lieli plāni Lietuvas, Latvijas un Igaunijas apgūšanā, paredzot pēc kara šajās zemēs nometināt vācu kolonistus.

Jāatzīmē, ka neviens no Latvijas pareizticīgo garīdzniecības kopā ar aizejošo Sarkano armiju neevakuējās uz austrumiem. Rīgā palika arī eksarhs Sergijs. 1941. gada 1. jūlijā eksarhs tika arestēts, taču drīzā laikā vācu iestādes viņu atbrīvoja. Neraugoties uz politiskās situācijas aso izmaiņu, eksarhs palika uzticīgs Mātei-Baznīcai, t.i. Maskavas patriarhātam.

Sākoties nacistu okupācijai, manāmi aktivizējās metropolīts Augustīns. Viņš vairs nesirga un, neraugoties uz neseno šķeltniecības grēka nožēlošanas procedūru, paziņoja, ka LPB esot jāatgriežas Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijā, kā arī lūdza vācu iestādēm izraidīt eksarhu Sergiju no Latvijas.

Neraugoties uz sarežģītajiem apstākļiem, eksarha Sergija autoritāte garīdzniecības un ticīgo vidū bija liela. Tajā pašā laikā atbalsts metropolītam Augustīnam bija niecīgs. Visdrīzāk tieši tādēļ vācu iestādes neatcēla Baznīcas vadītāju Sergiju. Savukārt 1942. gada 15. jūnijā eksarhs aizliedza Augustīnam (Pētersonam) svētkalpošanu.

1941. gada novembrī eksarhs Sergijs sagatavoja okupācijas iestādēm memorandu, kurā bija norādīti Baltijas eksarhāta pastāvēšanas pamatprincipi. Pirmais – kanoniskās likumības princips, pēc kura Pareizticīgajai Baznīcai Ostlandē bija jāpaliek Maskavas patriarhāta ietvaros. Otrais – autonomijas princips, kas paredzēja, ka Pareizticīgā Baznīca Ostlandē pagaidām līdz eksarhāta un Mātes-Baznīcas attiecību galīgai noregulēšanai bauda autonomiju, tas nozīmē, ka tā ir praktiski neatkarīga no jelkādas augstākas baznīcas instances. Kā pēdējais memorandā bija atzīmēts baznīcas vienvadības princips.

Taču Sergija pozīciju spēcīgā nostiprināšanā vācu varas iestādes nebija ieinteresētas. Tāpēc viņa darbību mēģināja lokalizēt. 1942. gada 23. februārī reihskomisārs H. Loze izdeva eksarham rīkojumu izbraukt uz Viļņu. Pareizticīgo draudžu vadība Latvijā tika nodota eksarha vikāram Madonas bīskapam Aleksandram (Vītolam; 1876–1942). Tomēr tā paša gada augustā, kad vācu iestādes bija oficiāli reģistrējušas Baltijas pareizticīgo eksarhātu, Baznīcas galva Sergijs varēja atgriezties Rīgā.

1942. gada augustā Baltijas Pareizticīgās baznīcas pārvaldē notika vēl viena svarīga izmaiņa. Tika likvidēta eksarhiskā pārvalde. Tagad Latvijas bīskapiju pārvaldīja metropolīta-eksarha iecelts bīskaps, pie kura kā padomdevēja orgāns bija izveidota Padome sešu garīdznieku sastāvā. Pie paša eksarha pastāvēja kanceleja sakaru uzturēšanai ar viņam padotajām bīskapijām Latvijas, Lietuvas un Igaunijas teritorijā, kā arī bija izveidota Arhiereju (bīskapu) apspriede arhiereju (bīskapu) un atsevišķu garīdznieku sastāvā, kuri tajā tika iekļauti pēc eksarha izvēles.

Jāatzīmē, ka eksarhs Sergijs centās maksimāli centralizēt baznīcas pārvaldīšanu. Ar to tika pārkāpts koleģialitātes princips (vadošo bīskapu izvēlēšana, nosakot aizliegumu draudžu sapulču sasaukšanai, vēlēšanu vietā stājās iecelšanas amatos. Koleģiālajiem orgāniem palika vienīgi padomdevēja tiesības. Tiesības izlemt visus jautājumus tika piešķirtas atsevišķām personām – priesterim draudzē, vikārbīskapam vikariātā, galvenajam bīskapam bīskapijā, eksarham visā Baznīcā Ostlandē kopumā). Taču to var izskaidrot ar ārkārtējiem kara laika apstākļiem.

Lai nodrošinātu LPB darbību nacistu okupācijas apstākļos, eksarhs Sergijs bija spiests pastāvīgi uzsvērt savu lojalitāti vācu iestādēm. Garīdznieki un Baznīcas vadība piedalījās atsevišķās popagandas akcijās, taču tas bija tikai kompromiss, lai varētu turpināt baznīcas, misionārisko, izglītojošo un labdarības darbu.

Jāatzīmē, ka jau 1942. gada 22. septembrī Maskavas patriarha vietas izpildītājs Sergijs (Stragorodskis; 1867–1944) izsludināja „Lēmumu metropolīta Sergija (Voskresenska) lietā”, kurā iznīcinoši kritizēja eksarha un viņa vikāru pozīciju. Taču Sergija izslēgšana no Baznīcas un svētkalpošanas aizliegums tā arī tam nesekoja. Vēl vairāk, 1944. gada aprīlī Svētā Sinode Maskavā pieņēma lēmumu, ar kuru tika atzītas visas eksarha Sergija (Voskresenska) no 1941. līdz 1944. gadam izdarītās iesvaidīšanas un hirotonijas (bīskapu, priesteru un diakonu iesvētīšana liturģijas laikā altārī), attiecinot to arī uz Pleskavas Pareizticīgo misiju (par Pleskavas misiju skatīt tālāk tekstā). Šis fakts apstiprina to, ka Maskavas patriarhāts atzina Baltijas eksarhātu par savu daļu, bet metropolīta-eksarha Sergija pozīcija, neraugoties uz viņa pretpadomju uzstāšanos, tika uztverta kā atbilstoša Pareizticības interesēm vācu okupētajā teritorijā.

Baznīcas misionāriskais un labdarības darbs 1941.–1944. gadā

Kara un ar to saistītā posta apstākļos bija vērojams krass iedzīvotāju reliģiozās aktivitātes pacēlums. Dievnami bija ļaužu pārpilni, bija milzīgs pieprasījums pēc garīgās literatūras. Baznīcas loma vispār bija ārkārtīgi pieaugusi.

Līdzās Baltijai eksarha Sergija garīgajā aprūpē nonāca arī vācu okupētie Krievijas ziemeļrietumu reģioni (Pleskavas, daļēji Novgorodas, Ļeņingradas, kā arī Kaļiņinas apgabali).

Spilgta lappuse Baznīcas galvas Sergija un viņa kara gados vadītā Baltijas eksarhāta darbībā bija Pleskavas Pareizticīgā misija (1941.–1944. gadā). Jau 1941. gada augustā tika sastādīts misionāru saraksts, kuriem bija jādodas uz vācu okupētajiem Krievijas apgabaliem, lai sakārtotu tur Baznīcas dzīvi. Misijas darbā no Latvijas parasti iesaistījās jauni un enerģiski garīdznieki, kuru vidū būtu jāpiemin Georgiju Benigsenu (1915–1993), Aleksiju Jonovu (1907–1977), Vasiliju Rušanovu (1905–1943), Vladimiru Tolstouhovu (1914–?), Nikolaju Trubeckoju (1907–1978), Feodoru Jagodkinu (1909–?), Joannu Ļegkovu (1907–1995), Georgiju Tailovu (1914–?) u.c. 1941. gada 17. augustā ar eksarha dekrētu par misijas priekšnieku tika iecelts virspriesteris Sergijs Jefimovs. Ar 1941. gada 1. decembri par Pleskavas misijas pārvaldes priekšnieku kļuva virspriesteris (no 1943. gada – protoprezbiters) Kirils Zaics (1869–1948). Pēdējais vadīja misiju līdz pat tās evakuācijai no Pleskavas 1944. gada februārī.

Bīskapijas bīskapa pienākumus attiecībā uz Pleskavas misiju faktiski izpildīja eksarhs Sergijs (Voskresenskis). To darot, viņš skaidri nošķīra Baltijas eksarhāta un Pareizticīgās misijas kanoniskās robežas vācu karaspēka ieņemtajos Krievijas apgabalos. Baznīcas galva asi vērsās pret jebkuriem mēģinājumiem neievērot šīs robežas. Tā veikt svētkalpošanu misijas teritorijā drīkstēja vienīgi tie garīdznieki no Baltijas, kuri bija saņēmuši tam speciālu atļauju.

Visā misijas pastāvēšanas laikā no 1941. gada augusta līdz 1944. gada februārim tās rindās atradās aptuveni 21 garīdznieks un divi diakoni, kuri uz Pleskavu bija nosūtīti no Baltijas (absolūtais vairākums no viņiem pārstāvēja LPB). Misijas priesterība papildinājās arī uz vietējo garīdznieku rēķina (daudzi no kuriem nebija spējuši izturēt spiedienu no karojošo bezdievju varas 20. gadsimta 30. gados un bija atteikušies no priesterības vai slēpa, ka ir garīdznieki), kā arī no jauna iesvētītajiem. 1944. gada sākumā misijā darbojās 175 garīdznieki.

Misijas uzdevums bija atjaunot boļševiku apgānītos Dievnamus, vietējo iedzīvotāju atgriešana Baznīcā, kas daudzējādā ziņā kļuva par krievu cilvēku pievēršanu no jauna Pareizticībai (padomju varas gados Krievijā jau paspēja izaugt vesela paaudze, kas nepazina kristietību). Vietējiem iedzīvotājiem tāpat bija vajadzīga elementāra palīdzība dzīves sakārtošanā kara un vācu okupācijas apstākļos.

Vāciešu ieņemtajā Baltijas un Ziemeļrietumu Krievijas teritorijā atradās daudz karagūstekņu-sarkanarmiešu, kuri tika turēti ārkārtīgi smagos apstākļos. LPB un Pleskavas misijas uzdevums bija palīdzības sniegšana šiem nelaimīgajiem. Tieši pateicoties garīdznieku pūliņiem, kuri vāca un nodeva ieslodzītajiem silto apģērbu, veļu un pārtikas produktus (vācu iestādes šādai Baznīcas darbībai bieži vien lika šķēršļus, neraugoties uz to un pateicoties Baznīcas vadības neatlaidībai daudz kas no šīs palīdzības nonāca pie tiem, kam tā bija nepieciešama). Tā noteikti tika izglābtas daudzas dzīvības.

Garīdznieku ārkārtīgi trūka, taču mācību iestādes viņu sagatavošanai nebija. Tāpēc par vienu no saviem svarīgākajiem uzdevumiem eksarhs atzina semināra atvēršanu. 1942. gada maijā vācu varas iestādes beidzot deva atļauju atvērt Viļņā divgadīgus Pareizticīgo teoloģijas kursus.

Rīgas bīskaps Jānis (Garklāvs)

Vēl viena problēma Baznīcas vadītājam Sergijam bija darbīgu bīskapu trūkums, kuri varētu sniegt eksarham palīdzību. Pēc tam, kad 1942. gada 15. jūnijā svētkalpošana tika aizliegta metropolītam Augustīnam (Pētersonam) Sergija rīcībā Latvijā bija Jelgavas bīskaps Jēkabs (Karps; 1965–1943), kurš pastāvīgi slimoja, un Madonas bīskaps Aleksandrs (Vītols), kurš drīz pēc kara sākšanās nomira. Atrast bīskapa amata kandidātus bija diezgan grūti. Daudzi garīdznieki bija precējušies un tāpēc nevarēja uzņemties bīskapa amatu, vairāki tam neatbilda citu iemeslu dēļ.

Šādos apstākļos izvēle krita uz vientulībā dzīvojošu priesteri no provinces Jāni Garklāvu (1898–1982). 1942. gada beigās tēvs Jānis pieņēma šķīstības solījumu un 1943. gada 28. februārī tika iesvētīts par Rīgas bīskapu.

No šī brīža bīskaps Jānis (Garklāvs) kļuva par Baznīcas vadītāja Sergija labo roku un bija viens no visuzticamākajiem eksarha sekotājiem. Bīskaps Jānis pastāvīgi apceļoja draudzes. Tāpat viņš uzņēmās daudzas bīskapijas pārvaldīšanas administratīvās funkcijas.

Pirms 1943. gada Lieldienām pēc eksarha Sergija vairākkārtējiem lūgumiem vācu varas iestādes atļāva pārvest no Salaspils koncentrācijas nometnes uz Rīgas Sv. Trijādības (Troicas)-Sergija klosteri vairākus simtus bērnu, no kuriem bija ņemtas asinis ievainoto vācu karavīru ārstēšanai. Šādam nolūkam no Baltkrievijas un Krievijas atvestie bērni bija stipri novārdzināti, daudzi no viņiem slimoja. Drīz pēc tam bīskaps Jānis organizēja nelaimīgo bērnu nodošanu pareizticīgās ģimenēs. Bez tam Baznīca garīgi aprūpēja visas bāreņu patversmes Latvijas teritorijā.

Latvijas Pareizticīgā Baznīca un Otrā pasaules kara noslēgums

Sākot no 1943. gada otrās puses, kad vācu karaspēks sāka atkāpties no agrāk ieņemtajām teritorijām, Latviju pārpludināja bēgļu un pārvietoto personu straumes no Austrumiem. Sākotnēji vācieši centās aizvest sev līdzi vietējos iedzīvotājus piespiedu kārtā, lai atstātu aiz sevis pilnīgi tukšu teritoriju. Vēlāk, kad atkāpšanos nācās veikt aizvien mazāk un mazāk organizēti, vācu varas iestādes praktiski atteicās arī no centralizētas iedzīvotāju evakuācijas. Taču daudzi aizgāja līdzi vāciešiem labprātīgi, jo baidījās no IeTK vajāšanām vai arī nevēlējās dzīvot boļševistiskā valstī. Tādēļ tagad par Baznīcas galveno uzdevumu kļuva palīdzības sniegšana bēgļiem, kuri bija nonākuši Latvijā bez pajumtes un iztikas līdzekļiem. Šādam nolūkam 1943. gada oktobrī Eparhiālā (Bīskapu) Padome pieņēma lēmumu par Latvijā savākto naudas līdzekļu piešķiršanu palīdzībai bēgļiem. Nauda tika nodota organizācijas „Tautas palīdzība” pilnvarotajam G. Aļeksejevam. 1943. gada novembrī vācu varas iestādes atļāva izveidot „Latvijas krievu komiteju”, kura nodarbojās ar palīdzības sniegšanu izceļotājiem. Komitejas izveidošanai savu svētību deva bīskaps Jānis, par tās priekšsēdētāju kļuva G. Aļeksejevs. „Latvijas krievu komiteja” meklēja dzīvesvietas bēgļiem un palīdzēja viņiem iekārtoties darbā.

Pēc metropolīta Sergija norādījuma 1943. gada novembrī Pleskavas misijas pārvaldei tika izsūtīts apkārtraksts par baznīcas vērtību evakuāciju. Garīdzniecība saņēma norādījumu, Sarkanajai armijai tuvojoties, izvest uz aizmuguri traukus, svētbildes, garīdznieku tērpus, baznīcas grāmatas u.c. Kopā ar iedzīvotājiem uz vācu armijas aizmuguri evakuējās arī daudzi garīdznieki. Viņiem tika meklētas jaunas kalpošanas vietas. Ņemot vērā ļaužu pieplūdumu, daudzās, pat nelielās baznīcās, parādījās otro un pat trešo garīdznieku vietas. Bezgalīgi palielināt garīdznieku štatu nebija iespējams, tādēļ 1943. gada beigās vakantu vietu Latvijas eparhijā jau vairāk nebija.

1944. gada februārī Pleskavas Pareizticīgās misijas darbība tika pārtraukta, jo bija saņemts norādījums evakuēties uz Rietumiem. Savukārt 1943. gada 27. decembrī pēc bīskapa Jāņa (Garklāva) rīkojuma un viņa vadībā tika izveidota Iekšējā Pareizticīgā misija. Tās mērķis bija „Pareizticības idejas nostiprināšana tautas masās, kā arī palīdzības sniegšana vietējiem iedzīvotājiem un bēgļiem”.

Tā rezultātā līdz 1944. gada vasarai līdzās esošajām draudzēm Latvijas eparhijā tika atvērtas vēl 30 jaunas. Tāpat tika pastiprināta jau esošo draudžu darbība. Pie tam jaunas draudzes bieži tika organizētas vietās, kurās agrāk nebija vai arī bija maz pareizticīgo, piemēram, Rucavā, Ēdolē, Priekulē un citās vietās.

1944. gada pavasarī pareizticīgo svētumu evakuācija uz Latvijas teritoriju jau kļuva masveidīga. Tā 1944. gada sākumā uz Rīgu bija atvesti svētā taisnprātīgā Nikolaja, Kristū vientiesīgā, svētīgā Sņegotogorskas klostera igumena Joasafa pīšļi u.c. Tādēļ par vienu no Baznīcas vadības centrālajiem uzdevumiem kļuva to saglabāšanas nodrošināšana. Minētie svētumi tika novietoti Rīgas Sv. Trijādības (Troicas)-Sergija klostera Sv. Trijādības (Troicas) katedrālē.

1944. gada februārī uz Rīgu tika atvesta viena no visvairāk pielūgtajām krievu pareizticīgajām svētbildēm – Tihvinas Dievmātes svētbilde. Gadsimtiem ilgi šī svētbilde tika pielūgta kā krievu zemes aizstāve. Svētbildi bija izveduši vācu kareivji 1941. gada beigās no uz laiku ieņemtās Tihvinas. Pēc tam tā tika nodota Pleskavas Pareizticīgajai misijai. Kad notika evakuācija no Pleskavas, svētbilde tika pārvesta uz Rīgu un novietota Kristus Piedzimšanas katedrālē.

1944. gada aprīļa beigās visus Latvijas pareizticīgos satrieca drausmīga ziņa par metropolīta Sergija (Voskresenska) noslepkavošanu. Līdz pat 1944. gada pavasarim vācieši centās panākt no Baltijas eksarha 1943. gada septembrī Maskavā notikušo patriarha vēlēšanu nosodījumu un galīgu attiecību saraušanu ar Maskavas patriarhātu. Tomēr Baznīcas galva Sergijs līdz pat savas dzīves pēdējām dienām palika palika uzticīgs Mātei-Baznīcai. Atšķirībā no Krievu Pareizticīgās Baznīcas ārzemēs viņš patriarha vēlēšanas Maskavā atzina par kanoniskām un atteicās tās nosodīt. Vācu varas iestāžu nepatiku iespējams izsauca arī tas, ka reizēm Baznīcas galvas izteikumos pavīdēja vācu okupācijas politikas nosodījums u.c. Eksarha bojāejas apstākļi tā arī palikuši līdz galam nenoskaidroti. 1944. gada 28. aprīlī metropolīts kopā ar saviem ceļabiedriem veiktā pārbrauciena laikā no Viļņas uz Rīgu tika nogalināts. Viņa mašīnu bija apšaudījušas nenoskaidrotas personas. Nacistu varas iestādes paziņoja, ka to esot izdarījuši vācu armijas formastērpos pārģērbti padomju partizāni. Tomēr, ņemot vērā to, ka eksarhs bija zaudējis vāciešu uzticību, ir pamats uzskatīt, ka viņa slepkavībā bija iesaistīti nacistu specdienesti. Vismaz tā mūsdienās uzskata daudzi pētnieki.

Saņēmis vēsti par eksarha nāvi, bīskaps Jānis (Garklāvs) tūdaļ pat sasauca ārkārtēju Bīskapu padomes apspriedi. Tajā tika atvērts un nolasīts metropolīta Sergija testaments. Izpildot šo dokumentu, padome nolēma par Kauņas arhibīskapa Daniēla (Juzvjuka; 1880–1965) stāšanos eksarha vietnieka amatā.

Visus darbus un izdevumus metropolīta Sergija bēru organizēšanā uzņēmās Rīgas bīskaps Jānis. 1944. gada 4. maijā Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē notika metropolīta Sergija apstāvēšanas akts, pēc tam Baznīcas galva tika apbedīts Pokrova kapsētā. 8. maijā Kauņas arhibīskaps Daniēls paziņoja vācu varas iestādēm, ka viņš ir uzņēmies eksarha vietnieka pienākumus un iecēlis Rīgas bīskapu Jāni par eksarhāta saimniecības lietu pārzini un atbildīgo par eksarhāta izdevniecības darbības garīgo cenzūru. Ar 1944. gada 12. maija dekrētu arhibīskaps Daniēls uzdeva bīskapam Jānim eksarha vietnieka prombūtnes laikā parakstīt eksarhāta kancelejas izdotos dokumentus, pieņemt eksarhāta kancelejas priekšnieka ziņojumus darba jautājumos u.t.t. Ņemot vērā to, ka arhibīskaps Daniēls praktiski visu laiku atradās Viļņā, tas nozīmēja, ka faktiski tagad eksarhātu pārvaldīja bīskaps Jānis (Garklāvs).

Ar 1944. gada vasaras otro pusi Sarkanā armija sāka pakāpeniski ieņemt Baltijas teritoriju. 1944. gada jūlijā nacistu varas iestādes izveda no Lietuvas eksarha vietnieku arhibīskapu Daniēlu. Jau 1944. gada augusta beigās atsevišķi garīdznieki sāka pamest Latviju. Viens no pirmajiem uz Vāciju izbrauca ārštata metropolīts Augustīns (Pētersons). 1944. gada rudenī garīdznieku un mierīgo iedzīvotāju aizbraukšana ieguva masveida raksturu. Tā uz Rietumiem aizbrauca Rīgas bīskaps Jānis (Garklāvs), garīdznieki tēvs Nikolajs Perehvaļskis (1874–1966), tēvs Aleksijs Jonovs, tēvs Georgijs Benigsens, tēvs Leonīds Ladinskis (1895–1978) u.c. Karam noslēdzoties, viņi atradās pārvietoto nometnēs. 40. gadu beigās liela daļa no viņiem pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi ASV. Kopā ar bīskapu Jāni uz Rietumiem aizceļoja arī Tihvinas Dievmātes svētbilde (Tihvinā caur Rīgu šī svētbilde atgriezās tikai 2004. gadā).

Kā zināms, sākot ar 1943. gadu PSRS staļiniskā vadība krasi mainīja savu attieksmi attiecībā pret Pareizticīgo Baznīcu. 1943. gada 8. septembrī boļševiku vara atļāva noturēt Arhiereju sapulci un izvēlēt vissvētāko patriarhu, par kuru kļuva Sergijs (Stragorodskis). Vairāki bīskapi un garīdznieki tika atbrīvoti no ieslodzījuma. Tāpat bija arī atļauta jaunu draudžu izveidošana. Taču daudzus Latvijas garīdzniekus, kuri nebija evakuējušies kopā ar vāciešiem, gaidīja izrēķināšanās. Visvairāk cieta tie, kuri bija saistīti ar Pleskavas Pareizticīgās misijas darbību. Tā tika arestēti un nonāca ieslodzījumā Pleskavas Pareizticīgās misijas vadītājs Kirils Zaics, kurš ieslodzījumā mira, Nikolajs Trubeckojs, Nikolajs Šenroks (1889–1965), Georgijs Tailovs u.c.

Palikušajiem garīdzniekiem kara izpostītās Latvijas grūtajos apstākļos un komunistiskā režīma varā nācās atkal no jauna sakārtot Baznīcas dzīvi. Pirmajos pēckara gados LPB nebija sava virsgana, un to pārvaldīja Viļņas metropolīts. Jaunais Baznīcas galva Rīgā tika iecelts tikai 1947. gadā. Par to kļuva metropolīts Venjamins (Fedčenkovs; 1880–1961).

 

Raksta sagatavošanā izmantoti sekojošie avoti un literatūra:

1) Латвийская православная церковь. 1988-2008 гг. Рига: Издание синода Латвийской православной церкви, 2009.

2) Священник Голиков Андрей, Фомин Сергей. Кровью убеленные: Мученики и исповедники Северо-Западной России и Прибалтики (1940-1955). М.: Паломник, 1999.

3) Обозный К.П. История Псковской Православной Миссии. 1941-1944 гг. М.: Издательство Крутицкого подворья. Общество любителей церковной истории, 2008.

4) Гаврилин А.В. Латвийские православные священнослужители на Американском континенте. М.: Общество любителей церковной истории, 2013.

5) Гаврилин А.В. Под покровом Тихвинской иконы. Архипастырский путь Иоанна (Гарклавса). СПб.: «Алаборг», Тихвин: Издательская служба Тихвинского монастыря, 2009.

 

Sergejs Coja

 

Tulkoja:

Arturs Žvinklis (Жвинклис Артур Брониславович)

Dzintars Ērglis (Эрглис Дзинтарс Эрикович)

 

Александр Гаврилин. "Неизвестные" латвийские священнослужители: отец Иоанн Легкий

Андрей Голиков. К 70-летию создания Псковской Духовной Миссии

Андрей Голиков. Встреча в Рижской Духовной Семинарии

Андрей Голиков. Памяти протоиерея Николая Трубецкого (1907-1978)

о. Алексей Ионов. Псковская миссия

Ростислав Полчанинов. 70-летие Псковской Православной Миссии

Ростислав Полчанинов. 70-летие Псковской Миссии в Нью-Йорке

Псковская духовная миссия: 1941-1944

Ilustrācijas tēmai