Pareizticīgā Baznīca mūsdienu Latvijā
Pārmaiņu laiks
20.gadsimta 80. gadu beigas un 90. gadu sākums iezīmējās ar kardinālām pārmaiņām visā toreizējās Padomju Savienības sabiedrībā. Valsts vadītāja Mihaila Gorbačova (1931–2022) uzsāktais pārbūves process (1985–1991) un sabiedrības demokratizācija skāruši arī reliģiskos jautājumus. Padomju laiki, kad valdīja ateistiskā komunistiskā ideoloģija, bija palikuši pagātnē. Pārmaiņas Pareizticīgās Baznīcas dzīvē sāka intensīvi notikt jau 1980. gadu otrajā pusē, kas īpaši jaušami izpaudās 1988. gadā, atzīmējot Krievzemes Kristīšanas 1000 gadu jubileju, kas izraisījis nepieredzētu reliģiskās dzīves atdzimšanu gan toreizējā PSRS kopumā, gan īpaši Latvijā.
Kad okupētā Latvija bija PSRS sastāvā, tās Pareizticīgā Baznīca bija Krievijas Pareizticīgās Baznīcas daļa (turpmāk tekstā – KPB) un kā Rīgas eparhija ietilpa KPB sastāvā. 1989. gadā tika atjaunots vikariāts ar centru Daugavpilī, un par bīskapu tika iesvētīts arhimandrīts Aleksandrs (Kudrjašovs, dz. 1939. g.).
Pēc Rīgas un visas Latvijas metropolīta Leonīda (Poļakova, 1913–1990) nāves 1990. gada 8. septembrī, tā paša gada 27. oktobrī par valdošo arhiereju, divdesmit pirmo pēc kārtas Latvijas zemē, kļuvis Visaugstisvētītais bīskaps Aleksandrs (Kudrjašovs). 1994. gadā viņš tika paaugstināts arhibīskapa kārtā, bet kopš 2002. gada kļuva par Rīgas un visas Latvijas metropolītu. Virsgans Aleksandrs (Kudrjašovs) arī patlaban (2025. gadā) ir Pareizticīgās Baznīcas Latvijā garīgais vadītājs.
1990. gada maija sākumā Latvija atjaunojusi savu valstisko neatkarību. 1991. gada decembrī PSRS pārtrauca savu pastāvēšanu. Situācija kardināli mainījās, un 1992. gada 11. augustā KPB Sv. Sinode pieņēmusi lēmumu par Pareizticīgās Baznīcas autonomijas atjaunošanu Latvijā. Tāpat tika atjaunots arī nosaukums – Latvijas Pareizticīgā Baznīca (turpmāk tekstā – LPB).
1992. gada 29. decembrī Rīgā, Svētās Trijādības katedrālē notika LPB Koncils. Koncilā piedalījās visu pareizticīgo draudžu pārstāvji un Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klostera pārstāves. Koncilu vadīja Rīgas un Latvijas bīskaps Aleksandrs (Kudrjašovs). Viņa Svētību Patriarhu un KPB Sv. Sinodi pārstāvējis 1977.–2021. gada Kruticu un Kolomnas metropolīts Juvenālijs (Pojarkovs; dz. 1935. g.). Koncilā tika izsludināts Tomoss par LPB autonomiju un pašpārvaldi, ko parakstījis 1990.–2008. gada Maskavas un visas Krievzemes patriarhs Aleksijs II (Rīdigers,1929–2008). Koncilā tika pieņemti LPB statūti un ievēlēta Sinode. 1922. gada 30. decembrī LPB statūti tika reģistrēti Latvijas Republikas Tieslietu ministrijā. Tādējādi tika atjaunota 1921. gadā LPB piešķirtā autonomija, ko devis 1917.–1925. gadu Maskavas un visas Krievzemes patriarhs Tihons (Bellavins, 1865–1925).
LPB darbība arī tika veikta saskaņā ar 1990. gadā Latvijas Augstākās Padomes pieņemto likumu “Par reliģiskajām organizācijām”. 1995. gada 7. septembrī Latvijas Saeima pieņēmusi likumu ar līdzīgu nosaukumu “Reliģisko organizāciju likums”. 2008. gada 13. novembrī Latvijas Saeima pieņēmusi speciālu “Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumu”, kas joprojām regulē LPB darbību. Vēlāk šajā likumā vairākkārt tika veikti grozījumi.
Dievnami
1990. gadu sākumā Latvijā tika pieņemti likumi par padomju laikos atsavinātā nekustamā īpašuma atdošanu tā likumīgajiem īpašniekiem. Nekustamā īpašuma denacionalizācijas process skāra arī LPB. Baznīcai sāka atdot atsavinātās dievnamu ēkas, baznīcu klēra namus un agrāk piederējušos zemesgabalus. Tomēr bija jāsavāc arhīva izziņas, jāiziet sarežģītas un ilgstošas birokrātiskās procedūras, ar ko nodarbojās juristi, kuru darbu bija nepieciešams apmaksāt.
Diemžēl daudzu atdoto dievnamu stāvoklis bija visai nožēlojams vai arī baznīcu ēkas bija pārbūvētas tā, ka vairs nebija piemērotas dievkalpojumu noturēšanai.
Tā, padomju varas iestāžu 1961. gadā atņemtā Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāle tika pārbūvēta par planetāriju. Tomēr laikposmā, kad Latvija vēl atradusies Padomju Savienības sastāvā, 1990. gada 22. aprīlī virs katedrāles kupoliem, kas toreiz vēl bija planetārijs, tika uzstādīti krusti. Krustus dāvinājis Rīgā dzimušais, pareizticīgais Vācijas pilsonis Vladimirs Feldmanis. 1991. gada 5. jūlijā katedrāles ēka tika atdota LPB. Katedrāles atjaunošana prasījusi milzīgu darbu, un tam bija nepieciešami ļoti lieli finanšu līdzekļi. Tomēr atradušies arī labdari, kas bija gatavi ziedot naudu Dievam tīkamiem darbiem!
No 1992. gada 6. janvāra Kristus Piedzimšanas katedrālē katru dienu tika noturēti dievkalpojumi. 2000. gadā katedrālē tika uzstādīts četrrindu ikonostass. 2001. gadā zvanu tornī tika uzstādīti jauni zvani. Galvenie renovācijas darbi tika pabeigti 2000. gadu vidū. Katedrāles iesvētīšanas svinīgo ceremoniju 2006. gada 29. aprīlī veicis Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs (Kudrjašovs). Galvenais katedrāles altāris tika iesvētīts par godu Kristus Piedzimšanai, kreisais sānaltāris – par godu Vissvētās Dievmātes Tihvinas ikonai, bet labais sānaltāris – par godu svētajam Svētmoceklim Jānim (Pommeram; 1876–1934), Rīgas arhibīskapam no 1921. līdz 1934. gadam. 2011. gadā tika apzeltīts katedrāles zvanu torņa kupols un 2014. gada pavasarī tika pabeigti darbi pie katedrāles centrālā kupola apzeltīšanas.
Notikuši un arī pašlaik notiek vērienīgi restaurācijas darbi, atjaunojot iepriekš LPB atņemtās baznīcas, to starpā Svētā Nikolaja Jūras katedrāli Liepājā, Svēto Simeona un Annas katedrāli Jelgavā, Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas dievnamu Daugavpilī. Baznīcas dzīve atdzimusi Ainažos, Alojā, Grāveros, Dagdā, Jāņukalnā, Kolkā, Kosā, Lēdurgā, Līvānos, Lielvārdē, Lipuškos, Ļaudonā, Ežos/ Māļos, Mārcienā, Nītaurē, Pociemā, Reikos, Skaņkalnē, Stāmerienā un citur.
Laikposmā pēc Otrā pasaules kara un pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas notikušas nozīmīgas pārmaiņas iedzīvotāju koncentrācijas ziņā noteiktās apdzīvotajās vietās.Tagad cilvēki pārsvarā koncentrējas lielpilsētās un to piepilsētās, kā arī gar lielajām ceļiem un nozīmīgajiem infrastruktūras objektiem, savukārt mazpilsētas un lauku apvidi ir mazapdzīvoti. Bieži vien gadās tā, ka jaunajās cilvēku dzīvesvietās, kā arī jaunajās lielpilsētu apkaimēs vēsturiski nekad nav bijis pareizticīgo baznīcu. Turklāt padomju okupācijas laikos dažas baznīcas tika sagrautas.
Tādēļ pēc Latvijas valtiskās neatkarības atjaunošanas tika uzbūvēta virkne jaunu dievnamu, tostarp Rīgas apkaimē – Daugavgrīvā, kā arī tādās pilsētās un apdzīvotajās vietās kā Aizkraukle, Balvi, Baloži, Iecava, Dzintari (Jūrmala), Krivanda, Ogre, Olaine, Rēzekne, Salaspils, Seda, Sigulda, Valka, Viļāni, Zilupe. Daugavpilī, vietā, kur 1969. gadā tika uzspridzināta Svētā Ņevas Aleksandra katedrāle, tika uzcelts dievnams-kapela. Daudzos dievnamos tika īstenoti vērienīgi renovācijas darbi.
Baznīca un izglītība
1990. gados bija novērojama liela garīgā aktivitāte laju vidū. Baznīcu draudzēs ticīgo skaits pieaudzis vairākkārtīgi. Daudzi cilvēki kristību saņēma jau pieaugušā vecumā. Bija nepieciešams veikt katehizāciju jaunajiem Baznīcas locekļiem, jo lielākajai daļai no viņiem nebija pamatzināšanu par ticības jautājumiem. 1990.–1992. gadā tika atklātas svētdienas skolas visās Rīgas un daudzās provincēs esošajās draudzēs. 1992. gada 22. martā tika dibināta biedrība «Нива Духовная»/ “Garīgā druva”. Tāpat LPB veica garīgi izglītojošu darbu Latvijas armijā, veco ļaužu pansionātos un ieslodzījuma vietās. 1993. gadā Rīgas Centrālajā cietumā tika atjaunota Svētītāja Nikolaja baznīca, kur kopš tā laika regulāri notiek dievkalpojumi un skan garīdznieku sprediķi.
Darbības lauks bija plašs, bet garīdznieku skaits Latvijā bija neliels, daudzi pareizticīgo priesteri jau bija sasnieguši cienījamu vecumu, un bija nepieciešami jauni garīdznieki. Virsgans Aleksandrs (Kudrjašovs) nolēma atjaunot Rīgas Garīgā semināra (turpmāk tekstā – RGS) darbību. Sākumā nebija ne ēkas, ne pasniedzēju, ne mācību līdzekļu, tādēļ garīgo mācību iestādi nācās veidot burtiski no nulles. Taču Garīgais seminārs bija akūti nepieciešams, jo autonomā Baznīca nevar pastāvēt bez savas garīgās mācību iestādes. 1993. gada 26. maijā tika reģistrēti RGS statūti.
Reāli RGS sāka darboties 1994. gadā. Sākumā nodarbības notika Rīgas 24. skolas ēkā, pie klostera. Tajā gadā Garīgajā seminārā iestājās 25 cilvēki. Drīz semināram tika atrastas piemērotas telpas – Rīgas Visu Svēto baznīcas bijušās draudzes skolas ēkā, Katoļu ielā 10. 20. un 21. gadsimta mijā līdzās vecākajai garīdznieku paaudzei, tādiem kā virspriesteris Aleksejs Skobejs (1921–1998), virspriesteris Pjotrs Smikovskis (1927–2009), virspriesteris Georgijs Tailovs (1914–2014) un priesteris Gļebs Trubicins (1912–1996), Latvijā sāka parādīties arī jauna pareizticīgo garīdznieku paaudze.
2001. gadā pie LPB Sinodes tika izveidota Izglītības un katehēzes nodaļa. No 2002. līdz 2019. gadam katru gadu notikusi Starptautiskā pareizticīgās pedagoģijas konference “Baznīca, ģimene un skola”. Konferences viesi bija ievērojami pareizticīgo reliģiskie darbinieki no dažādām valstīm. Tāpat LPB pastāvīgi organizējusi izstādes, garīgās mūzikas koncertus un citus kultūras un izglītojošus pasākumus.
No 1990. gadu sākuma vispārizglītojošo skolu sākumklasēs mācību priekšmeta “Ētika” vietā, pēc vecāku izvēles, var apgūt priekšmetu “Kristiešu mācība”. 1990. un 2000. gados Rīgas Garīgajā seminārā LR Izglītības ministrijas līdzdalībā vairākkārt tika organizēti speciāli kursi un semināri skolotājiem. Gan LPB Virsgans Aleksandrs (Kudrjašovs), gan citi Baznīcas pārstāvji pastāvīgi uztur saikni ar dažādu Latvijas mācību iestāžu administrācijas pārstāvjiem.
Svētvietas, relikvijas un svētie
Savu darbību turpināja Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosteris un tā filiāle – Kristus Apskaidrošanās Tuksnesis (klosteris) pie Jelgavas (Valgundē). 1993. gada rudenī tika nolemts atdzīvināt seno Svētā Gara vīriešu klosteri Jēkabpilī. Vīriešu klostera svinīgā atklāšanas ceremonija notikusi 1996. gada 11. augustā.
Pirms Pirmā pasaules kara Jēkabpils Svētā Gara dievnamā tika glabāta Vissvētās Dievmātes Jakobštates brīnumdarošā ikona. Tomēr pēc evakuācijas Pirmā pasaules kara laikā uz Krieviju un sekojošajiem politiskajiem satricinājumiem, kas tur norisinājušies – lielinieku apvērsuma un Pilsoņu kara – Debesu Ķēniņienes svētais tēls tika nozaudēts. 2008. gadā tika uzgleznota un iesvētīta jauna ļoti skaista Vissvētās Dievmātes Jakobštates ikonas kopija, un tagad šī relikvija glabājas Jēkabpils vīriešu klosterī.
1990. gados arī Ilūkstē atkal sāka atdzimt askētiskais dzīvesveids. Sākumā tur tika izveidota sieviešu kopiena, ko vēlāk pārveidoja par Vissvētās Dievmātes Piedzimšanas klosteri. 2014. gada 21. septembrī, svinīgā dievkalpojuma laikā Ilūkstes Vissvētās Dievmātes Piedzimšanas baznīcā, Daugavpils un Rēzeknes bīskaps Aleksandrs (Matrjoņins, dz. 1973. g.) paziņojis par sieviešu klostera atjaunošanu Ilūkstē.
1998. gada vasarā tika atjaunota sena tradīcija – Krusta gājiens ar Vissvētās Dievmātes ikonu “Patiesi pienākas” no Rīgas Svētās Trijādības Pārdaugavas baznīcas uz Kristus Apskaidrošanās Tuksnesi (klosteri). Pirmskara gados notikušos Krusta gājienus padomju okupācijas laikos pārtrauca. 1998. gada 17. augustā, ar Virsgana Aleksandra (Kudrjašova) svētību, ticīgie ļaudis Krusta gājienā atkal devušies no Rīgas Svētās Trijādības Pārdaugavas baznīcas uz Tuksnesi (klosteri) pie Jelgavas. Toreiz šo garo ceļu ar Debesu Ķēniņienes ikonu veica apmēram 500 cilvēku. Tagad Krusta gājieni uz Tuksnesi (klosteri) notiek katru gadu. Svētceļnieki, kas ierodas no Rīgas, piedalās dievkalpojumā klostera galvenajā svināmā dienā – Kristus Apskaidrošanās svētkos. Kopš 1998. gada šo svētku dievkalpojumi kļuvuši īpaši svinīgi un daudzu dievlūdzēju apmeklēti.
1999. gadā tika izveidots LPB preses dienests, kura viens no galvenajiem uzdevumiem bija kontakti ar laicīgiem medijiem. Kopš 1997. gada regulāri sāka iznākt avīze «Виноградная лоза»/ “Vīnogulāja stīga”. Turklāt ar Baznīcas līdzdalību tika organizēti svētceļojumi uz svētajām vietām, kas atrodas ārvalstīs, tostarp Izraēlā un Grieķijā.
Par nozīmīgu notikumu LPB dzīvē kļuva Rīgas un Latvijas arhibīskapa Jāņa (Pommera) kanonizācija, kurš bija nežēlīgi noslepkavots 1934. gada 12. oktobrī. LPB Koncilā, kas noticis 2001. gada 24. septembrī Rīgā, tika pieņemts lēmums kanonizēt svētmocekli Rīgas Jāni kā godājamo svēto. 2001. gada 25. oktobrī Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē notika Svētā liturģija un kanonizācijas rituāls.
2003. gada 4. oktobrī Svētā svētmocekļa Jāņa (Pommera) svētie pīšļi tika pārnesti no Rīgas Pokrova kapsētas uz Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāli. 2006. gada 27. maijā ar metropolīta Aleksandra (Kudrjašova) rīkojumu tika nodibināti Rīgas Svētmocekļa Jāņa ordenis un medaļa.
Neaizmirstams notikums bija Vissvētās Dievmātes Tihvinas ikonas uzturēšanās Rīgā no 2004. gada 21. līdz 23. jūnijam. No 2006. gada 27. līdz 29. maijam notikusi pirmā vēsturē Maskavas un visas Krievzemes Patriarha Aleksija II (Rīdigera; 1929–2008) oficiālā vizīte Latvijā.
Mūsu dienās
2006. gada 19. augustā arhimandrīts Aleksandrs (Matrjoņins) tika iesvētīts par bīskapu. Jauniesvētītais bīskaps, Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra (Kudrjašova) vikārs, kļuva atbildīgs par Latgales baznīcu draudzēm. 2013. gada 12. februārī LPB Sinode pieņēmusi lēmumu ierosināt Daugavpils vikariāta pārveidošanu par patstāvīgu eparhiju LPB ietvaros. Mēnesi vēlāk pēc KPB Sv. Sinodes lēmuma vikariāts tika pārveidots par Daugavpils un Rēzeknes eparhiju. 2023. gada 23. jūlijā LPB Virsgans metropolīts Aleksandrs (Kudrjašovs) iecēlis Daugavpils un Rēzeknes bīskapu Aleksandru (Matrjoņinu) arhibīskapa kārtā.
2014. gada 19. martā KPB Sv. Sinode apstiprinājusi LPB Sinodes lēmumu par igumena Jāņa (Sičevska, dz. 1978. g.) ievēlēšanu par Jelgavas bīskapu, Rīgas eparhijas vikāru. 2014. gada 24. martā Maskavas Kristus Pestītāja katedrālē notikusi Jāņa (Sičevska) bīskapa ordinācija.
2022. gadā Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs (Kudrjašovs) nosodījis Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Pēc Latvijas valsts Prezidenta (2019–2023) Egila Levita iniciatīvas 2022. gada 8. septembrī Latvijas Saeima bija pieņēmusi grozījumus “Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumā”. Saskaņā ar šiem grozījumiem pilnā mērā tika nostiprināts LPB autokefālais statuss. LPB vada Baznīcas galva, kas ir neatkarīgs no jebkādas ārpus Latvijas esošas baznīcas varas. Atbilstoši likuma grozījumiem LPB statūtos bija jāievieš attiecīgi grozījumi. 2022. gada 20. oktobrī Rīgas Visu Svēto baznīcā notika LPB Koncils. Latvijas likumdošanu īstenojot, LPB Koncils ar absolūtu balsu vairākumu nobalsojis par grozījumu, kas atbilst likuma prasībām, ieviešanu Baznīcas statūtos.
2023. gada 13. augustā Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs (Kudrjašovs), Daugavpils un Rēzeknes arhibīskaps Aleksandrs (Matrjoņins) un Jelgavas bīskaps, Rīgas eparhijas vikārs Jānis (Sičevskis) iesvētīja arhimandrītu Jāni (Lipšānu, dz. 1957. g.) par Valmieras bīskapu, Rīgas eparhijas vikāru. Tā bija pirmā bīskapa hirotonija, kas notikusi Rīgā astoņdesmit gadu laikā.
Mūsdienu Latvijā Pareizticība ir trešā ticīgo skaita ziņā kristīgā konfesija pēc luterāņiem un katoļiem. 2025. gadā Latvijā darbojas 125 pareizticīgo baznīcu draudzes, kuru locekļi, pēc aptuvenām aplēsēm, ir apmēram 100 tūkstoši cilvēku.
Tekstu sastādījis Sergejs Coja
2025. gads
Informācijas avoti:
Александр, Митрополит Рижский и всея Латвии. Храм св. Архистратига Михаила в селе Граверы (PDF)
Видеосюжет о протоиерее Георгии Тайлове
Fotoalbums «100 gadi kopš tēva Georgija Tailova dzimšanas»
Fotoalbums «Krievu tautas garīgo apgaismotāju piemiņai»
Рижская Духовная семинария (1998–2007). Автор-составитель Олег Пелевин
Данные р зарегистрированных в Латвии религиозных организациях (1980-1999 гг.)
Борис Инфаетьев. На пути к энциклопедии Латвийского Православия
В Риге завершила работу XII Международная православная конференция «Церковь, семья и школа»
Ilustrācijas tēmai
