Metropolīts Augustīns (Pētersons)

Augustīns (Pētersons; 1873. g. 5./17. februārī Rīgas apriņķī, Krievijas impērijā – 1955.g. 4. oktobrī, VFR) – Rīgas un visas Latvijas metropolīts no 1936. līdz 1940. gadam.

Augustīns Pētersons dzimis 1873. gada 5.(17.) februārī (pēc citām ziņām 1875. gada 8.(20.) maijā) Rīgas apriņķī pareizticīgo latviešu zemnieku ģimenē.

No 1883. gada Augustīns apmeklēja draudzes skolu pie Kosas Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja baznīcas. 1885. gadā viņš iestājās Rīgas Garīgajā skolā, pēc tam mācījās Rīgas Pareizticīgo Garīgajā seminārā, kuru pabeidza 1895. gadā. 1895.–1897. gadā Augustīns kalpoja par psalmotāju Suntažu Vissvētās Dzīvdarītājas Trijādības draudzē (netālu no Ogres). 1897.–1900. gadā viņš bija psalmotājs Liepājas Svētās Trijādības baznīcā, bet no 1900. gada – skolotājs draudzes skolā Liepājā.

1904. gadā A. Pētersons apprecējās. Tajā pašā gadā Rīgas un Jelgavas arhibīskaps Agafangels (Preobraženskis, 1854–1928) iesvētīja viņu vispirms par diakonu, bet nedaudz vēlāk par priesteri, nosūtot kalpot uz Suntažu Trijādības baznīcu. 1908. gadā Augustīns tika pārcelts uz Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja baznīcas draudzi Smiltenē, kur viņš kalpoja līdz Pirmā pasaules kara sākumam. Laika posmā no 1905. līdz 1913. gadam Augustīna ģimenē piedzima četri bērni.

1914. gada oktobrī A. Pētersonu iecēla par 225. Skopinas pulka priesteri. No 1915. gada viņš bija priesteris kara hospitālī Rīgā. 1916. gadā Augustīns smagi saslima ar vēdertīfu un ilgāku laiku nespēja pildīt priestera pienākumus.

1916. gada septembrī Augustīnu iecēla par Valmierā izvietotā Latviešu strēlnieku rezerves bataljona priesteri. 1917. gadā bataljons atkāpās uz Novgorodu, un Augustīns ar ģimeni nonāca bēgļu gaitās Krievijā. Vēlāk viņš pārcēlās uz Omsku, jo tur dzīvoja viņa radinieki. Tur pēc Omskas un Pavlodaras arhibīskapa Silvestra (Oļševska, 1860–1920) rīkojuma Augustīns ieņēma priestera amatu Orlovskas staņicas baznīcā (apm. 50 km attālumā no Omskas). 1919. gada beigās viņš ar ģimeni pārcēlās uz Irkutsku, pēc tam 1920. gadā atkal atgriezās Omskā. Krievijas austrumos tēvam Augustīnam nācās pieredzēt Krievijas pilsoņu kara šausmas. Līdz ko situācija kļuva nedaudz mierīgāka, Augustīns sāka gādāt par atgriešanos Latvijā, kas viņam arī izdevās 1921. gada rudenī.

Latvijas Pareizticīgā baznīca (LPB) 20. gadu sākumā atradās ļoti smagā stāvoklī: daudzi dievnami bija izpostīti, draudze deorganizēta, trūka priesteru utt. 1921. gada 30. novembrī, ierodoties Rīgā, Augustīns saņēma norīkojumu priestera amatā uz Aleksandra Ņevska katedrāli Daugavpilī. Drīz viņš kļuva arī par Daugavpils Pirmā iecirkņa prāvestu. Kādu laiku Augustīns kalpoja Sv. Borisa un Gļeba katedrālē Daugavpilī. 1926. gadā konflikta dēļ ar citiem garīdzniekiem viņš tika pārcelts priestera amatā uz Daugavpils cietokšņa garnizonu. Līdztekus Augustīns strādāja par skolotāju 3. Daugavpils krievu skolā (no 1934. gada tās pārzinis), kā arī pasniedza Daugavpils pedagoģiskajā institūtā.

1934. gada 18. maijā pēc ilgstošas slimības nomira Augustīna sieva Olga. Drīz pēc šī traģiskā notikuma Augustīns pārcēlās uz Rīgu un apmetās Svētās Trijādības Sergija klosterī (Kr. Barona ielā 126).

1934. gadā norisinājās notikumi, kas stipri izmainīja gan Latviju, gan LBP. Maijā valstī tika likvidēta parlamentārā demokrātija un nodibināts Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms. Tajā pašā gadā naktī no 11. uz 12. oktobri mocekļa nāvē no slepkavu rokas aizgāja arhibīskaps Jānis (Pommers, 1876–1934), un Pareizticīgā baznīca palika bez virsgana.

Jaunā Latvijas vara nolēma izmantot radušos situāciju un ņemt savā kontrolē tik ietekmīgu organizāciju kā LPB. Šim nolūkam bija nepieciešams baznīcas priekšgalā nolikt varai paklausīgu virsganu. Augustīns Pētersons jau kopš Pirmā pasaules kara laika uzturēja sakarus ar latviešu virsnieku aprindām un tām simpatizēja. Pēc tautības viņš bija latvietis un pēc sava rakstura piekāpīgs cilvēks. Turklāt pavisam nesen A. Pētersons bija zaudējis sievu. Tādējādi viņš ļoti labi atbilda šiem mērķiem.

Īstenojot minēto plānu, valsts varas spiediena rezultātā 1936. gada sākumā LPB pārgāja Konstantinopoles patriarhijas jurisdikcijā. Tūdaļ pat tika izveidota Latvijas pareizticīgā metropolija un baznīcai piešķirta autonomija. Bez tam tika nolemts izveidot divus – Jelgavas un Jersikas vikariātus.

1936. gada martā tika sasaukta LPB Saeima, kurā par jauno Latvijas Pareizticīgās baznīcas galvu ar titulu „Rīgas un visas Latvijas metropolīts” ievēlēja Augustīnu (Pētersonu). 1936. gada 21. martā viņš pieņēma mūka kārtu. 1936. gada 29. martā patriarhāta eksarhs Rietumeiropā un Austrumeiropā metropolīts Germans (Strenopulos, 1872–1951) veica Augustīna (Pētersona) arhierejisko iesvētīšanu. Vēlāk, 1936. gada septembrī par Jelgavas bīskapu tika iesvētīts Jēkabs (Karps, 1865–1943), bet 1938. gadā par Jersikas bīskapu iesvētīja Aleksandru (Ādamu Vītolu, 1876–1942). Par pēdējā atrašanās vietu kļuva Daugavpils.

Sekojot K. Ulmaņa valdības politiskajam kursam, metropolīts Augustīns pieprasīja, lai dievkalpojumi visur notiktu arī latviešu valodā. Dievnamos, kur bija tikai krievu draudzes, atvēra arī latviešu draudzes (jāatgādina, ka vairākās Latvijas vietās pareizticīgo latviešu baznīcēnu vidū praktiski nebija). Bez tam metropolīts ieviesa baznīcā jauno Gregora kalendāru, pamatojot to ar nepieciešamību saskaņot baznīcas un laicīgo kalendāru un jaunā stila lielāku precizitāti no zinātniskā viedokļa.

Daudzi no iepriekšminētajiem jaunievedumiem bija ticīgajiem un garīdzniecībai nesaprotami, kas izsauca neapmierinātību un slēptu protestu. Metropolīta Augustīna autoritāte bija iedragāta. Viņš nekad nebaudīja tik lielu iespaidu uz cilvēku prātiem, kāds bija viņa priekštecim arhibīskapam Jānim (Pommeram). Neraugoties uz to, metropolīts Augustīns 1939. gadā kļuva par Latvijas Universitātes teoloģijas goda doktoru un profesoru. Divreiz viņš tika apbalvots ar Latvijas augstako apbalvojumu – Triju zvaigžņu ordeni (1928. gadā un 30. gadu beigās).

1940. gadā situācija atkal radikāli izmainījās, un Latvija nonāca pilnīgā PSRS militārā un politiskā kontrolē. LPB atgriezās Mātes baznīcas – Maskavas patriarhāta jurisdikcijā. Metropolīts Augustīns (Pētersons) tika atstādināts no baznīcas vadības, ko pārņēma patriarhata eksarhs metropolīts Sergijs (Voskresenskis, 1897–1944). 1941. gada 29. martā metropolīts Augustīns Dieva Parādīšanās katedrālē Maskavā veica publisku šķeltniecības (shizmas) grēka nožēlas procedūru.

Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā (1941.–1944. g.) Augustīns (Pētersons) sāka atkal izvirzīt jautājumu par Latvijas Pareizticīgās baznīcas pāriešanu Konstantinopoles patriarha jurisdikcijā un autonomijas atjaunošanu. Taču viņu neatbalstīja ne vietējās garīdzniecības pārstāvji, ne ticīgie, atbalstu šiem centieniem neizrādīja arī vācu iestādes. Savukārt par mēģinājumu veikt baznīcas šķelšanu Lietuvas un Viļņas metropolīts, Latvijas un Igaunijas eksarhs Sergijs (Voskresenskis) ar savu 1942. gada 15. jūnija lēmumu aizliedza Augustīnam (Pētersonam) svētkalpošanu. Tā rezultātā Augustīns visus kara gadus praktiski atradās ārpus garīdzniecības štata un bezdarbībā.

Kad Latvijai atkal sāka tuvoties frontes līnija, Augustīns (Pētersons) jau 1944. gada vasaras beigās viens no pirmajiem starp Latvijas garīdzniekiem kopā ar ģimeni evakuējās uz Vāciju.

40. gadu otrajā pusē Vācijā Augustīns atkal aktivizēja savu darbību. Neraugoties uz to, ka vairākums no Latvijas izbraukušo garīdznieku pulcējās ap Rīgas bīskapu Jāni (Garklāvu, 1898–1982), Augustīns (Pētersons) pretendēja uz baznīcas organizācijas vadību trimdā. Augustīns panāca to, ka Krievu Aizrobežu Pareizticīgās baznīcas Sinode atzina par nekanonisku viņam noteikto svētkalpošanas aizliegumu. Augustīns atkal izvirzīja jautājumu par LPB pāriešanu Konstantinopoles patriarha jurisdikcijā un LPB autonomijas atjaunošanu, 1946. gadā saņemot tam Konstantinopoles patriarha pārstāvju piekrišanu. Taču plašu atbalstu trimdā šajā jautājumā viņš neguva. Atrodoties Rietumvācijā, metropolīts Augustīns smagi slimoja (cieta no tuberkulozes, astmas, skrelozes un hroniska bronhīta). Pēdējos dzīves gadus viņš bija piekalts gultai un reāli vadīt un darboties baznīcas dzīvē vairs nespēja.

A. Pētersona bērni 40. gadu beigās izceļoja uz Kanādu, bet viņš pats palika tuberkulozes slimnieku sanatorijā Vācijā. Metropolīts Augustīns uzrakstīja atmiņas, kuras līdz pat šim laikam nav publicētas un glabājas ģimenes arhīvā.

Metropolīts Augustīns miris 1955. gada 4. oktobrī Gautingā netālu no Minhenes, kur arī tika apbedīts.

Saskaņā ar metropolīta testamentu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viņš bija jāpārapbeda dzimtenē. 2011. gada 10. augustā metropolīta Augustīna pēdējā vēlēšanās tika izpildīta, un viņa pīšļi atrada savu pēdējo mājvietu Kosas kapsētā (Amatas novada Skujenes pagastā) līdzās viņa vecākiem.

Sergejs Coja

Informācijas avoti:

1) Гаврилин А.В. Под покровом Тихвинской иконы. Архипастырский путь Иоанна (Гарклавса). СПб.: «Алаборг», Тихвин: Издательская служба Тихвинского монастыря, 2009. С. 84-92, 124-132, 146-150, 229, 277-288;

2) Сахаров С.П. Рижские православные архипастыри за сто лет (1836-1936). Популярно – исторический очерк. Краслава: Изд. Сахарова С.П., 1937. С. 54-56, 67;

3) Цоя С.А. Латвийская православная церковь в 20-30 годы XX века. В кн.: Архиепископ Иоанн (Поммер): жизнь и судьба в эпохе. Альманах. Вып. XXXVIII. Мазур С.А. (ред.). Рига: Издание общества Seminarium Hortus Humanitatis, 2015. С. 24-25;

4) Strods H. Metropolīts Augustīns Pētersons. Dzīve un darbs. 1873–1955. Rīga: Latvijas universitātes, žurnāla „Latvijas vēsture” fonds, 2005.

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis