Daugavpils svēto mocekļu labticīgo kņazu Borisa un Gļeba katedrāle

Daugavpils svēto mocekļu labticīgo kņazu Borisa un Gļeba katedrāle

Altāri: par godu sv. Borisam un Gļebam; sv. Aleksijam, Maskavas Metropolītam; Vissvētās Dievmātes Aizmigšanai. 

Dievnams uzcelts laikposmā no 1904. līdz 1905. gadam.

Svēto mocekļu labticīgo kņazu Borisa un Gļeba katedrāle atrodas tā sauktajā Baznīcu kalnā - vietā, kur krustojas Daugavpils galvenās transporta maģistrāles. Pakalns tika nosaukts par Baznīcu kalnu (jeb Baznīckalnu) 19. un 20. gadsimta mijā, kad šeit tika uzbūvēti četru kristīgo konfesiju dievnami. Šajā vietā vēl atrodas Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas katoļu baznīca, Mārtiņa Lutera evaņģēliski luteriskā baznīca un svētā Nikolaja vecticībnieku dievnams. Blakus esošais dzelzceļš telpiski atdala pareizticīgās katedrāles ēku no pilsētas vēsturiskā centra. 

Pirmo reizi apmetne tā sauktās “Lielās forštates” vietā tiek minēta sakarā ar Livonijas karu, kas norisinājies krievu cara Ivana Bargā valdīšanas laikos. 1656. gadā, svēto mocekļu labticīgo kņazu Borisa un Gļeba piemiņas dienas priekšvakarā, pilsētiņu Dinaburgu bija ieņēmis cara Alekseja (Pētera I tēva) karaspēks, un tā tika pārdēvēta par Borisogļebsku. Šāds nosaukums bijis pilsētai 12 gadu laikā, pēc tam atgriezušies poļi un šeit tika veidots vojevodistes centrs un būvēta Jezuītu ordeņa rezidence. Pēc Polijas dalīšanas, 1772. gadā Latgale pārgājusi Krievijas Impērijas sastāvā. Tajos laikos arī notikusi turpmākā pilsētas attīstība: Dvinskas cietokšņa celtniecība (1810 - 1871), dambju ierīkošana, lai aizsargātos no plūdiem; ceļa trases Sanktpēterburga-Varšava un tilta pāri Daugavai izbūvēšana. Visi šie objekti arī veidojuši jauno pilsētas telpu.

1866. gadā pilsētas kara garnizona vajadzībām uz pakalna netālu no dzelzceļa tika uzstādīta neliela Kristus Apskaidrošanās baznīca (Dzelzs baznīca), kas ir saglabājusies līdz mūsu dienām Jersikā, uz kurieni tā tika pārnesta 1904. gadā (neilgi pirms jauna dievnama celtniecības sākuma). Iespējams, ka garnizona dievnama veltīšana sv. mocekļiem kņaziem Borisam un Gļebam nebija nejauša, jo varas pārstāvji vēlējušies iemūžināt piemiņu par pilsētas vēstures norisēm. Jaunuzbūvētā dievnama iesvētīšana notikusi 1905. gada 12. jūnijā. Celtniecību finansējis Krievijas Impērijas militārais resors, diemžēl arhitekta, kas projektējis šo dievnamu, vārds mums nav zināms.

Daugavpils pareizticīgo katedrāles ēka ir būvēta neokrievu (jeb pseidokrievu) stilā. Dievnama, kas sākotnēji tika paredzēts garnizona vajadzībām, funkcionālā atbilstība arī noteica tā plānojumu un arhitektonisko risinājumu: ēka uzbūvēta kā bazilika, plānā veidojot iegarenu taisnstūri, ka sadalīts trīs daļās – vidusjomā un divos sānjomos. Vidujoms ir ievērojami augstāks un platāks par sānjomiem, to atdala no tiem arkas, kuras no abām pusēm balstās uz sešiem pīlāriem. Jomiem ir plaks pārklājs un spāru jumta pārsegums. Ēkas div­slīpju jumtu sedz skārda plāksnes. Bazilika ir būvēta pēc “kuģa” veidola baznīcas parauga, kas simbolizē Noasa šķirstu, peldošu pāri “bangojošai kaislību” jūrai uz kluso ostu (Debesu valstību). 

Katedrāles centrālā altāra altārgads ir iesvētīts par godu sv. mocekļiem labticīgiem kņaziem Borisam un Gļebam (altārgalds – galds, kas atrodas altāra centrā. Uz tā atrodas Evaņģēlijs, krusts, antiminss, Sv. Dāvanu šķirstiņš, septiņžuburu svečturis – tulkot. piezīme). Centrālo altāri iezīmē skaldņa formas apsīda, kas izvirzās uz āru no ēkas austrumu fasādes puses un pārsegta ar konhu (konha - puskupols, kas pārsedz puscilindrisku ēkas daļu - tulkot. piezīme). Blakus centrālajam altārim atrodas sānaltāru mazie altārgaldi - par godu svētītājam Aleksijam, Maskavas Metropolītam (no labās puses) un par godu Vissvētās Dievmātes Aizmigšanai (no kreisās puses). To ēkas vidusjoma daļu, kurā atrodas centrālais altārgalds, vainago pieci sīpolveida kupoli, bet sānjomu daļu, kuros izvietoti mazie altārgaldi, sedz jumoliem vainagoti teltsveida kupoli. Katedrāles zvanu torni arī sedz teltsveida kupols, ko vainago jumols. Zvanu torņa kupols atrodas virs dievnama priekštelpas, tam blakus no abām pusēm ir mazie jumoliem vainagoti teltsveida kupoli, kuri veido rietumu fasādes simetrisku kompozīciju. 

Dievnama ietilpība ir ļoti liela – vienlaicīgi tajā var atrasties aptuveni 2000 cilvēku (kulta ēka ir 40 m gara un 20 m plata). Ieejas dievnamā atrodas rietumu fasādes pusē (3 portāli), ko noteikusi nepieciešamība organizēti - vienu vadu pēc otra - ievest dievnamā karavīrus. Lai dievlūdzēji varētu ātri iziet no dievnama, ziemeļu fasādes pusē ir paredzēti trīs papildu portāli. Ēkas dienvidu fasādē nav portālu, to rotā kiots, kurā glabājas dievnama ikona. Vēl viens kiots, kurā glabājas Kristus tēls, izvietots pie altāra apsīdas sienas. Katedrāles fasādes rotā grezns dekors krievu stilā. Balti krāsotā ēka ir ļoti izteiksmīga - tās ārējā veidolā izmantoti dekoratīvie ķīļveida arkas elementi, dzegas, kolonnas, portāli, sandriki (sandriks - pēc būtības ir neliels frontons, kas pilda tīri dekoratīvās funkcijas – tulkot. piezīme) u.c. Lai kulta ēkas apdari padarī­tu vēl krāšņāku, vietām lietots gaišzilais krāsojums. Ievērību pelna arī rietumu fasādē portālu tuvumā pie sienas nostiprinātie kronšteini, kuros dievkalpojumu laikā varēja ievietot karaspēka vienību karogu kātus.

Katedrāles interjeru grezno trīs apzeltītām detaļām un griezumiem rotāti ozolkoka ikonostasi – centrālā altāra ikonostass un divu sānaltāru ikonostasi. Visi trīs ozolkoka ikonostasi, kā arī atsevišķu ikonu kioti, ir izpildīti krievu stilā, kas raksturīgs 20. gadsimta sākumam. Svētbildes ikonostasos ir gleznotas Vasņecova stilā (Viktors Vasņecovs, 1848-1926, krievu gleznotājs un arhitekts, vēsturiska un folkloras žanra glezniecības vecmeistars – tulkot. piezīme). Dievnamā ir daudz ikonu, daļa no tām tika pārvietota uz šejieni no slēgtās un 1969. gadā uzspridzinātās Daugavpils svētā Ņevas Aleksandra katedrāles, dažas ikonas ir uzdāvinājuši karavīri un virsnieki Pirmā pasaules kara laikā.

Dievnama krievu draudzes darbība tika atsākta 1922. gadā, latviešu draudzes – 1925. gadā. Dievnama ēka vairākkārt tika remontēta, taču ir saglabājusies bez pārbūvēm. 1938. gadā ir mainījies dievnama statuss – tas kļuvis par jaunizveidotās Jersikas bīskapa katedras katedrāli; 1987. gadā tika atjaunota Daugavpils bīskapa katedra. 1969. gadā, pēc pilsētas sv. Ņevas Aleksandra pareizticīgo katedrāles barbariskās iznīcināšanas, sv. mocekļu labticīgo kņazu Borisa un Gļeba katedrāle ir kļuvusi par Daugavpils galveno pareizticīgo dievnamu. No 2006. gada katedrāles pārzinis ir Daugavpils un Rēzeknes bīskaps Aleksandrs (Matrjoņins, 1973).

2008. gadā tika pabeigti Daugavpils pareizticīgo katedrāles ārējās renovācijas darbi un apzeltīti visi sīpolveida jumoli. 2017. gada novembrī tika iesvētīti 12 jaunie katedrāles zvani. Visi zvani ir lieti Maskavas rūpnīcā “Liteks”; tie tika iegādāti, pateicoties sponsora palīdzībai, ko sniedzis liepājnieks Sergejs Bičkovs.

Dievnama arhitektoniskā veidola viengabalainību nosaka vienots visu interjera un eksterjera elementu mākslinieciskais risinājums. Tieši tādēļ patlaban Daugavpils sv. Borisa un Gļeba katedrāle ir unikāls pareizticīgo baznīcu arhitektūras paraugs, kas bez pārbūvēm ir saglabājies līdz mūsu dienām. Cik žēl būtu, ja šo brīnišķīgo arhitektūras tēlu neizdotos saglabāt.

 

Ludmila Kļešņina

 

 

Informācijas avoti:

Kaminska R., Bistere A. «Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Daugavpils rajonā». - Rīga: 2006.;

Buklets «Борисо-Глебский собор. 100 лет».

www.lcb.lv/baznickalns/?lv/daugavpils-sv-borisa-un-gleba-pareizticigo-katedrale/interjers                                                                                       

(saīsināts un papildināts tulkojums no krievu valodas) 

Tulkotāja Irēna Ase

Ilustrācijas tēmai