Sākumlapa > Tēmas > Personas
Nikolajs Hāgelstroms

Nikolajs Hāgelstroms

Nikolajs Hāgelstroms (1812. g. Sanktpēterburgā – 1883. g. Dinaburgā/Daugavpilī) – Krievu armijas ģenerālmajors, Dinaburgas/Daugavpils cietokšņa galvenais inženieris, Dinaburgas pilsētas galva, pirmā teātra pilsētā nodibinātājs.

Nikolajs Hāgelstroms ir beidzis Galveno inženieru skolu Pēterburgā.   Interesanti, ka inženieru konduktoru skolu Pēterburgā (no 1819. gada Galvenā inženieru skola) 1810. gadā nodibināja grāfs inženieris-ģenerālis Karls Opermans, kurš, būdams inženieru departamenta direktora amatā, vēlāk vadīja Bobruiskas un Dinaburgas cietokšņa celtniecību.

Pēc mācību iestādes beigšanas N. Hāgelstroms dienēja armijā. 19. gadsimta piecdesmito gadu sākumā pulkveža pakāpē viņu iecēla par Dinaburgas inženierlietu arsenāla komandieri, bet drīz vien viņš kļuva par cietokšņa galveno inženieri.

Barons Vasilijs fon Rotkirhs (pseidonīms Teobalds) raksturoja N. Hāgelstromu kā “gudru, izglītotu, enerģisku cilvēku, pastāvīgi esošu kūsājošā darbībā”. Viņš kaismīgi mīlēja teātra mākslu un pats aktīvi piedalījās amatierteātra izrādēs. 1856. gadā N. Hāgelstroms par saviem personiskajiem līdzekļiem atklāja teātri, tā vajadzībām bija uzcelta speciāla ēka ielā, kura līdz šai dienai tā arī saucas  – Teātra iela.  Lūk, kā par to savās atmiņās raksta Teobalds: “Viņš visu savu īpašumu – un, liekas, arī sievas īpašumu  – iztērēja gan teātra ēkas uzcelšanai, gan arī tās vēlākai uzturēšanai nepieciešamajā līmenī.” (Par to var izlasīt 1890. gadā krievu valodā izdotajās Teobalda atmiņās, trešajā daļā, 120.–121. lappusē.)

1865. gadā ģenerālmajors N. Hāgelstroms tika atvaļināts no armijas un viņš tūlīt aktīvi iesaistījās pilsētas sabiedriskajā dzīvē. Tā paša gada 3. jūlijā viņš tika iecelts par Dinaburgas pilsētas galvu. Šī notikuma vēsture ir visai interesanta – Nikolajs Hāgelstroms ir vienīgais, kuru šajā postenī “iecēla valdība”. 1865. gadā vēlēšanas pilsētas Domē notika vairākas reizes. 15. martā pilsētas galvas amatā tika ievēlēts Heronīms Kvjatkovskis (49 gadus vecs, Romas katoļu ticībai piederīgais). Taču Vitebskas gubernators pavēlēja šo vēlēšanu lapu neapstiprināt (acīmredzot Kvjatkovska nacionālās piederības dēļ) un lika nekavējoties iecelt  Dinaburgas  pilsētas galvas postenī pulkvedi Hāgelstromu, lai gan tobrīd viņš vēl nav atbrīvots no dienesta armijā.

1865. gada 16. jūnijā Hāgelstroms tika atvaļināts no armijas, paaugstinot viņu   ģenerālmajora pakāpē, bet pēc nedēļas pēc Vitebskas gubernatora ieteikuma  viņš tika iecelts par Dinaburgas pilsētas galvu bez vēlēšanām, jo viņš, “būdams pilsētas namsaimnieks, vēlas lietišķi piedalīties pilsētas labiekārtošanā un  bez šaubām tas dos labumu pilsētas saimniecībai” (Baltkrievijas Nacionālais vēstures arhīvs, 1416. f., 13289. l., 1., 3., 35.–39. lapa).

Agrāk uzskatīja, ka N. Hāgelstroms ieņēma pilsētas galvas posteni 11 gadus bez pārtraukuma. Taču tā bija kļūda – ar tālaika arhīvu dokumentiem neviens nestrādāja,  galvenais pieejamais informācijas avots – Vitebskas guberņas rokasgrāmatas – 19. gadsimta septiņdesmitajos gados netika izdotas un turklāt pats Hāgelstroms savā iesniegumā pilsētas Domei (par to būs runa neaudz tālāk) ierakstīja 11 gadus pilsētas galvas amatā. Taču Baltkrievijas Nacionālajā vēstures arhīvā atrastie dokumenti  liecina, ka Hāgelstroms šo amatu ieņēmis divas reizes: no 1865. līdz 1870. gadam un  no 1874. līdz 1876. gadam. Pārtraukums bija no 1870. līdz 1874. gadam, kad pilsētas vadība bija uzticēta Pāvelam Ogijevskim (1870–1871) un Artemijam Makarovam (1871–1873).

N. Hāgelstromu vairākkārt, laikā, kad viņš nepildīja pilsētas galvas pienākumus, ievēlēja par pilsētas domnieku un valdes locekli. 1882.  gada 6. septembrī viņš vērsās domē ar šādu iesniegumu: “17 gadus esmu ieņēmis amatus sabiedriskajā pārvaldē, to skaitā 11 gadus pēc valdības norīkojuma biju pilsētas galvas amatā un visā manas kalpošanas laikā Dinaburgas pilsētai esmu izlietojis savus tikumiskos un fiziskos spēkus un tagad es, sasniedzis septiņdesmit gadu vecumu, uzskatu, ka pienācis laiks brīvprātīgi atteikties no pilsētas valdes locekļa amata.” (Jakubs 1998, 250. lpp.)

N. Hāgelstroma darbība Dinaburgas labā pelnījusi augstu novērtējumu. Viņa darbības laikā bija izstrādāts un apstiprināts pilsētas apbūves plāns. Īpaši strauji notika celtniecība  Jaunajā priekšpilsētā (mūsdienās tas ir pilsētas centrs), kur sāka būvēt tikai mūra celtnes. Tika izveidota pilsētas labiekārtošanas komisija, ar kuras gādību pirmo reizi pilsētas vēsturē sāka bruģēt ielas, ieviesa  mākslīgo apgaismojumu, tika likti pamati pilsētā pirmajam – Aleksandra Ņevska parkam (mūsdienās tas nosaukts Andreja Pumpura vārdā), tika atvērta pilsētas sabiedriskā banka.

Lūk, ko par tolaiku Dinaburgu rakstīja pazīstamais vēsturnieks Aleksandrs Sementovskis: “Pašlaik Dinaburga ieņem ne tikai pirmo vietu starp guberņas apriņķu pilsētām, taču ēku skaistuma un tirdzniecības ziņā tā ne mazdrusciņ neatpaliek no Vitebskas, nemaz jau nerunājot par cietoksni, kur visas ir divstāvu un trīsstāvu mūra mājas; tā dēvējamo Priekšpilsētu grezno lieliskas celtnes, īpaši uz dambja. Sabiedriskā dzīve Dinaburgā ir vairāk attīstīta nekā visās citās pilsētās guberņā; to apliecina fakts, ka Dinaburgā ir privātais teātris, bet Vitebskā nav pat pilsētas teātra.” (Sementovskis 1864, 91. lpp.)

N. Hāgelstroms bija  apbalvots ar  otrās pakāpes Svētās Annas ordeni ar imperatora kroni, otrās un trešās pakāpes Svētā Staņislava ordeni, trešās un ceturtās pakāpes Svētā Vladimira ordeni, ar 1853.–1856. gada kara piemiņas medaļu, ar medaļu par poļu 1863.–1864. gada dumpja savaldīšanu  un ar piemiņas zīmēm par 15 un 25 gadu ilgu dienestu.

Nikolajs Hāgelstroms nomira 1883. gadā, apglabāts pareizticīgo kapsētā, netālu no Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja baznīcas.

2006. gadā, kad pilsēta atzīmēja 150. gadadienu kopš pirmā teātra darbības Dinaburgā, par  pilsētas Domes, Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja līdzekļiem un pilsētnieku brīvprātīgiem ziedojumiem uz N. Hāgelstroma kapa  tika uzlikts piemineklis.

                                                                                                        Ludmila Žilvinska

 

Informācijas avoti:

Воспоминания Теобальда. Часть III. Вильна, 1890, c. 120–121.

Памятная книжка Витебской губернии на 1865 год. Санкт-Петербург, 1865, с. 61.

Воспоминания Теобальда. Часть III. Вильна, 1890. С.120 - 121.

Памятная книжка Витебской губернии на 1865 год. Санкт-Петербург, 1865. С. 61.

Памятная книжка Витебской губернии на 1866 год. Санкт-Петербург, 1866. С. 61.

Памятная книжка Витебской губернии на 1867 год. Санкт-Петербург, 1867. С. 81.

Памятная книжка Витебской губернии на 1869 год. Витебск, 1869. С. 96.

Сементовский А.М. Витебск и уездные города Витебской губернии. Санкт-Петербург, 1864. С. 91.         

Якуб З. Даугавпилс в прошлом. Даугавпилс, 1998. С. 153, 250.

Baltkrievijas Nacionālais vēstures arhīvs, 1416. f., 2. apr., 13289. lieta, 1., 3., 35.–39. lapa.

Vizuālie attēli ir no Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja fondiem.

 

Ilustrācijas tēmai