Alīna Ļitviņenko

Alīna Ļitviņenko – vēstures doktore, Informācijas sistēmu menedžmenta institūta kultūras un mākslas katedras vadītāja, māksliniece un dzejniece.

Alīna Ļitviņenko dzimusi Tālajos Austrumos, Amūras apgabalā jauktā ģimenē. (Tēvs ukrainis, māte – poliete.) No tēva, Kijevas Mākslas akadēmijas absolventa, meita mantoja gleznotājas talantu un noslieci uz poētisko daiļradi. 1930. gados par saviem uzskatiem viņš tika represēts un tāpēc vēlāk uzstāja, lai meita dzeju neraksta. Taču Alīna tēvu nepaklausīja.

Jau skolas laikā kopā ar vecākiem A. Ļitviņenko pārcēlās uz Latviju, kur beidza Rīgas 13. vidusskolu. Viņas māte rūpējās, lai meita varētu nodarboties arī ar baletu, mūziku un ātrslidošanu. 1960. gados A. Ļitviņenko studēja Latvijas Valsts universitātes (tālāk tekstā – LVU) Filoloģijas fakultātes krievu valodas un literatūras nodaļā. Tā kā Alīna interesējās par vēsturisko prozu (viņas studiju gadu zinātniskais pētījums par A. Puškina un A. Bloka vēsturiskajiem darbiem ieguva Vissavienības Izglītības ministrijas Goda rakstu), tad pēc augstskolas beigšanas nolēma studēt vēsturi aspirantūrā. Pēc aspirantūras beigšanas 1968. gadā A. Ļitviņenko aizstāvēja zinātņu kandidātes disertāciju. Un tad docentes statusā lasīja vēstures lekcijas LVU. 1992. gadā sekmīgi izturēja nostrifikāciju un kļuva par vēstures doktori.

1990. gados Alīna Ļitviņenko bija Latvijas Biznesa koledžas direktore, Rīgas Dizaina un arhitektūras koledžas direktore, pēc tam sešus gadus Ekonomikas un kultūras augstskolas rektore. Šobrīd lasa lekcijas un vada kultūras un mākslas katedru Informācijas sistēmu menedžmenta institūtā. Ir asociētā profesore un mācību programmas „Vides dizains” direktore. Lasa studentiem un aspirantiem lekciju kursus par pasaules kultūras un mākslas vēsturi, par krievu emigrācijas, filosofijas, socioloģijas vēsturi u.c. A. Ļitviņenko spalvai pieder monogrāfija par Krievijas pirmā emigrācijas viļņa tēlotājas mākslu „Caur gadu un paaudžu prizmu”/«Сквозь призму лет и поколений», divi mācību līdzekļi un vairāk nekā 70 zinātniski raksti un referāti starptautiskās konferencēs par mākslinieku apvienību „Mākslas pasaule”/«Мир искусства», par aktiera Mihaila Čehova daiļradi, par svešumā mītošo krievu vēsturnieku likteņiem un krievu emigrācijas augstāko izglītību, par Sergeja Djagiļeva „Krievu baletu” vēsturi.

Vēl 1960. gados A. Ļitviņenko apguva Latvijas Mākslas akadēmijas četrgadīgos glezniecības un zīmēšanas kursus, kur pasniedza pazīstamais mākslinieks Mihails Korņeckis. Tur viņa iesāka gleznot ar eļļas krāsām, aizrāvās arī ar batiku (auduma rotāšana, uzzīmējot uz tā rakstu ar kausētu vasku un pēc tam iegremdējot krāsu šķīdumā). Alīnai Ļitviņenko ļoti patīk gleznot ainavas, uzskatot, ka daba ar savu īstumu un patiesumu atraisa cilvēka labākās jūtas, padara cēlāku dvēseli. Tiesa, pēdējā laikā viņa pievērsusies arī modernajiem mākslas virzieniem. Lai gan uz jautājumu, kādi glezniecības vai arhitektūras stili viņai tuvāki, māksliniece atbild: klasicisms, baroks, ampīrs, rokoko, modernisms. A. Ļitviņenko ir Baltijas baltkrievu mākslinieku apvienības «Маю гонар» biedre. Mākslinieces radošajā biogrāfijā ir ierakstītas vairāk nekā 30 mākslas izstādes, tai skaitā ap desmit personālizstādes Latvijā, Polijā, Īrijā un Parīzē. 2012. gada jūnijā viņa piedalījās prestižajā izstādē „Krievu Latvija mākslas tēlos” (1945-2012)/ "Русская Латвия в художественных образах" (1945-2012), kas notika Rīgā, viesnīcā «FG Royal Hotel».

Katram mākslas darbam, kā tas mēdz būt, ir sava vēsture. Šķiet, visneparastākais bija gleznas „Izmisums”/«Отчаяние» tapšanas ceļš. Pati māksliniece stāsta: „Tik melni dzeltenas debesis esmu redzējusi vienīgi tad, kad braucu ar prāmi no Parīzes uz Londonu. Ļoti drīz piepildījās arī mans mūža sapnis – Londonā nofotografējos pie Bigbеn pulksteņa torņa. Un tieši tad notika kas neparedzēts. Pirmajā fotoattēlā tiešām varēja redzēt pelēkās Londonas debesis un ievērojamo torni. Bet otrajā foto, ko uzņēmu pēc dažām sekundēm – slaveno laikrādi, bet pelēkajās debesīs aiz tā – elipses veida spraugu, no kuras tieši uz mani traucās spožs gaismas stars. No šī brīža vairs nekur nevarēju rast mieru – gribēju to visu uzgleznot. Taču, atgriežoties Rīgā, atsākās nodarbības ar studentiem. Dienas nodaļā, vakaros… Radošajam darbam iznāca vienīgi nakts stundas. Nācās nopirkt dienas gaismas spuldzi un ķerties pie ieceres īstenojuma, kas prasīja gandrīz nedēļu. Uz kādu brīdi pat pazaudēju redzi un nokritos svarā, toties gatavais audekls tūlīt pat nokļuva izstāžu galerijā „Nellija”.

2005. gadā Alīnai Ļitviņenko iznāca dzejas krājums „Sirds stīgas”/«Струны сердца» ar autores ilustrācijām. Šajā laikā ar lieliem panākumiem noritēja arī viņas dzejas vakari Maskavas namā.

1990. gadu beigās Alīna Ļitviņenko uzrakstīja scenāriju literāri muzikālam uzvedumam par krievu emigrācijas dziedātāju Nadeždu Pļevicku, kas bija paredzēts četriem izpildītājiem: autors, dziedātājs, klavieres, vijole. Pati Ļitviņenko vadīja uzveduma pirmo daļu, bet pēdējā tēloja slaveno aktrisi. Vēlāk līdzīgi scenāriji tapa arī par dziedātāja Pjotra Ļeščenko daiļradi, par komponistu Oskaru Stroku un baletdejotāju Matildi Kšesinsku. Šie uzvedumi tika vairākkārt rādīti uz dažādām Latvijas skatuvēm, tostarp arī muzikālajā teātrī „Vernisāža” un koncertzālē „Ave sol”.