Ļevs Bukovskis

Ļevs Bukovskis (1910. g. 12. jūnijā, Rīgā, Krievijas impērijā – 1984. g. 18. martā, Rīgā, Latvijas PSR)  – viens no izcilākajiem padomju laikposma Latvijas tēlniekiem.

Ļevs Bukovskis dzimis tiesībzinātnieka ģimenē. Viņa tēvs Vladimirs Bukovskis bija viens no labākajiem speciālistiem civiltiesību jomā, dažu desmitu akadēmisko darbu autors.

Vidējo izglītību Ļevs Bukovskis ieguva Rīgas pilsētas krievu vidusskolāskolā (bijusī Lomonosova ģimnāzija). Šajā ģimnāzijā mācījās arī Nobeļa prēmijas laureāta Ivana Buņina testamenta izpildītājs, rakstnieks Leonīds Zurovs, Nikolajs Istomins, dzejnieks Igors Činnovs, žurnālisti Anatolijs Perovs un Garijs Hiršfelds (Гарри Гиршфельд); šaha lielmeistars, Latvijas čempions Vladimirs Petrovs, mākslinieki Georgs Kruglovs un Mavrīkijs Jakobī, muzikanti Nikolajs Kačalovs,  A Aleksandrs Fjodorovs, Latvijas Operas solists Aleksandrs Daškovs, ģenerālis I. Čaša, lingvistikas speciāliste Мarija Semjonova; Dimitrijs Ļevickis – grāmatas par slaveno krievu rakstnieku-humoristu Arkādiju Averčenko un virknes vēsturiski tiesisku aprakstu autors, tai skaitā arī par krievu iedzīvotāju stāvokli pirmskara Latvijā.  

Pēc vidusskolas absolvēšanas Ļevs Bukovskis studēja Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē Rīgā (1932.-1935.g.g.) un Florences Mākslas Akadēmijā (1938.-1939. g.g.). Kopš 1937. gada Ļevs Bukovskis sāka eksponēt savus mākslas darbus izstādēs (Ļ. Bukovska personālizstāde „Tikai bronza” («Только бронза») notika Rīgā un Jēkabpilī 1981. gadā un Frunzē (patlaban Biškeka, Kirgizstāna) 1983. gadā – tieši šajā izstādē, acīmredzami, Kirgizstānas Nacionālais Gapara Aitijeva v.n. Tēlotājmākslas muzejs arī bija iegādājies mākslas darbu „N.K. Rēriha portrets” («Портрет Н. К. Рериха») 1980.g., bronza, 27х14, kataloga № 546, kas pašreiz atrodas muzeja kolekcijā ).

1957. gadā tēlnieks Ļevs Bukovskis kļuva par Latvijas PSR Mākslinieku savienības locekli, 1976. gadā viņam tika piešķirts Latvijas PSR Tautas mākslinieka tituls, kopš 1975. gada viņš bija PSRS Mākslas Akadēmijas korespondētājloceklis. 1960. gadā Ļevs Bukovskis kļuva par Latvijas PSR Valsts prēmijas laureātu, 1970. gadā – par Ļeņina prēmijas laureātu.  Viņš tika apbalvots ar ordeni „Goda Zīme” («Знак Почёта»).

Ļevs Bukovskis ir skarba heroisma un ekspresījas pilnu pieminekļu un memoriālu autors. Paši slavenākie no tiem ir :

– piemineklis Imantam Sudmalim, Džemsam Bankovičam un komjauniešiem varoņiem Raiņa kapos (granīts, 1954.g.);

– piemineklis aktrisei Jekaterīnai Bunčukai (1971.g.) Raiņa kapos;

– pieminekļi Ilgai Karlsonei (1959.g.) un tēlnieka mātei (1983.g.) Meža kapos;

– piemineklis 1905. gada Revolūcijas cīnītājiem Matīsa kapos (granīts, 1956.-59.g.g., kopā ar arhitektiem Аleksandru Birznieku un Oļegu Zakamenniju),  Rīgā;

– V. I. Ļeņina piemineklis Kuldīgas pilsētā (kopā ar līdzautoriem, 1980.g.);

– Salaspils fašistiskā terora upuru piemiņas memoriālais ansamblis (betons, 1961.-67.g.g., līdzautori: Jānis Zariņš, Оļegs Skarainis, arhitekti Gunārs Asaris, Oļegs Zakamennijs (О.Н. Закаменный), Оļģerts Оstenbergs, Ivars Strautmanis; 1970. gadā memoriālā ansambļa autori tika godalgoti ar  Ļeņina prēmiju);

– Dziesmu Svētku simtgades memoriāls Viestura Dārzā Rīgā (1973.g., arhitekts Georgs Baumanis);

– Jēkabpils memoriālais ansamblis, kas veltīts Lielā Tēvijas kara varoņiem (1976.g., arhitekts Gunārs Asaris);

– Uzvaras Monuments Rīgā (1985. g.; koncepcijas autors – Aleksandrs Bugajevs; līdzautori: tēlnieks Аivars Gulbis, arhitekti Ermens Bāliņš, Edvīns Vecumnieks, inženieri Gunārs Beitiņš, Henrijs Lācis).

– Ļevs Bukovskis ir arī virknes stājtēlniecības darbu un virknes skulpturālo portretu autors:

„Puškins un aukle” (1937. g.), «Fašisma upuri» (1950. g.), „Neskartajā zemē” (bronza, 1954.-55. g.g., Latvijas Mākslas muzejs Rīgā), „Pilsoņu kara varoņi E. Bergs un A. Žeļezņaks” (1957. g.), „Zemnieks” (1960. g.), „Ķirurgs, medicīnas dienesta pulkvedis P. Etingers” (1965. g.), „Internacionālās brigādes cīnītājs A. Kočetkovs” (1975.g.), „Akadēmiķa M. Keldiša portrets”(1978.g.), „N.K. Rēriha portrets” (1980.g., bronza, Kirgizstānas Nacionālais Gapara Aitijeva v.n. Tēlotājmākslas muzejs).

Tekstu sagatavojis Aleksandrs Malnačs