Jekaterina Bunčuka

Jekaterīna Bunčuka (1895. g. 15. novembrī Harkivā, Krievijas impērijā – 1968. g. 3. februārī Rīgā, Latvijas PSR) – Rīgas Krievu drāmas teātra vadošā aktrise, kopš 1924. gada strādāja Rīgā.

Jekaterīnas Bunčukas tēvs – Osips Bunčuks bija diriģents, māte – dziedātāja. Harkivā J. Bunčuka absolvēja teātra studiju, kuru vadījis pazīstamais teātra mākslas pedagogs Andrejs Petrovskis. Viņš pirmais arī saskatīja jauniņajā Jekaterīnā izcilu skatuves mākslinieces potenciālu.

Jekaterīna Bunčuka debitēja 1916. gadā Harkivas teātrī, Nikolaja Siņeļnikova aktieru trupā. Pēc tam viņa uzstājās Kazaņas, Rostovas, Maskavas un Pēterpils (tagad – Sanktpēterburga) teātros.  Viņa spēlējusi Fjodora Komisarževska, Konstantīna Ņezlobina, Konstantīna Mardžanova un Leonīda Vivjēna trupās. 

1923. gadā Jekaterīna Bunčuka emigrēja no Padomju Krievijas uz Latvijas Republiku. Šeit 1924. gadā viņa kļuva par Rīgas Krievu drāmas teātra aktrisi, šajā teātrī nostrādājot visu atlikušo mūžu, izņemot nacistiskās okupācijas laikposmu, kad teātris bija slēgts. Nacistiskās okupācijas laikos J. Bunčuka bija spiesta strādāt par šuvēju trikotāžas fabrikā. Teātra vēsturnieku vidū mēdz stāstīt, ka pēc tam, kad nacisti bija okupējuši Latviju, Jekaterīna Bunčuka, kuras tēvs bija ebrejs, bija nonākusi Rīgas geto, un it kā viņas pirmais dzīvesbiedrs Jurijs de Būrs, riskējot devies uz gestapo (Trešā Reiha valsts slepenpolicija – tulk. piez.) un lūdzis par savu bijušo sievu. Rezultātā J. Bunčuka tika izglābta.

Pēc Rīgas teātra režisoru, recenzentu un teātra mākslas vēsturnieku viedokļa, aktrisei Jekaterīnai Bunčukai bija raksturīgs augsts skatuviskās kultūras līmenis un piemita izcilas vokālās dotības. Viņa bija apdāvināta ar īpašu skatuvisko pievilcību un neatkārtojamu dvēseles temperamentu. Aktrise strādāja plašā diapazonā – no dziļi traģiskām lomām līdz lomām farsa iestudējumos.

Jekaterīna Bunčuka atveidoja Jekaterīnu Ivanovnu (izrādē pēc Fjodora Dostojevska romāna “Brāļi Karamazovi” motīviem), Katarīnu (V. Šekspīra komēdijā “Spītnieces savaldīšana”) (1926. g.). Aktrise spēlējusi arī galveno lomu Florimona Evrē operetē “Mademuazēle Nituša” (1927. g.). Cita aktrises nozīmīga loma bija Maša lugā “Dzīvais līķis” pēc Ļeva Tolstoja romāna motīviem (1927. g.); veiksmīga izrādījās arī galvenā loma izrādē pēc Jūdžīna O' Nīla lugas “Anna Kristija”, kas tika iestudēta 1938. gadā.

Neparasti dziļu galvenās varones personisko pārdzīvojumu līmeni aktrisei J. Bunčukai izdevās atveidot, spēlējot Jeļenas lomu Mihaila Bulgakova lugā “Turbinu dienas”, kas tika iestudēta 1927. gadā. Rīgas skatītāji bieži vien dēvēja šo aktrisi par “labāko Bulgakova Jeļenu”. Aktrise demonstrēja novatorisku pieeju, spēlējot lomas krievu klasiķa dramaturga Aleksandra Ostrovska lugās: Mamajeva (“Arī gudrinieks pārskatās”, 1935. g.); Fiļipovna (“Sirds nav akmens”, 1940. g.); Kručiņina (“Bez vainas vainīgie”, 1946. g.); Gurmižska (“Mežs”, 1948. g.); Lidija Čeboksarova ( “Trakā nauda”, 1952. g.); Murzavecka ( “Vilki un avis”, 1953. g.).

Jekaterīna Bunčuka spīdoši spēlēja arī izcilā krievu klasiķa Antona Čehova lugās. Tostarp lugā “Ķiršu dārzs” viņa uzstājās Raņevskas lomā (1931. un 1960. g.); aktrise spēlēja Jeļenu Andrejevnu lugā “Tēvocis Vaņa” (1931. un 1940. g.) un Mašu lugā “Trīs māsas”(1935. g.). Iestudējumos pēc Maksima Gorkija lugām viņa spēlēja Nastju ( “Dibenā”, 1933. g.), Poļinu (“Ienaidnieki”, 1946. g.) un Bogajevsku ( “Barbari”, 1958. g.).

Diženu gara spēku un aristokrātisku stāju aktrise demonstrējusi, atveidojot Lielbritānijas karalienes Elizabetes lomu, tāda paša nosaukuma lugā, ko sacerējis austriešu dramaturgs Ferdinands Brukners (luga tika iestudēta 1931. g.). Izcili viņa nospēlēja arī Alvingas kundzes lomu norvēģu dramaturga Henrika Ibsena lugā “Spoki” (1958. g.) un Lambrinijas Kirjakulisas lomu grieķu rakstnieka Aleksisa Parnisa lugā “Afrodītes sala” (1961. g.).

Latviešu dramaturģijas iestudējumos Jekaterīnai Bunčukai izdevās oriģināli un neatkārtojami nospēlēt Matildes tēlu Rūdolfa Blaumaņa lugā “Pazudušais dēls” (1928. un 1937. g.) un Antonijas tēlu lugā “Skroderdienas Silmačos” (1934. g.). Skatītāju atziņu izpelnījās arī viņas atveidotais Ingas tēls Mārtiņa Zīverta lugā “Tīreļpurvs” (1938. g.).

Jekaterīna Bunčuka bija spēlējusi arī igumenes lomu kinofilmā “Pieviltie” (Rīgas Kinostudija, 1961. g.).

1955. gadā aktrisei Jekaterīnai Bunčukai tika piešķirts Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieces goda nosaukums.

Aktrise J. Bunčuka bija aktiera Jurija de Būra dzīvesbiedre, pēc tam izšķīrās ar viņu un apprecējās ar aktieri Juriju Jurovski.

Jekaterna Bunčuka ir mirusi 1968. gada 3. februārī Rīgā. Apbedīta Raiņa kapos.

Informācijas avoti:

М. Аугсткалн. «Один сезон Екатерины Бунчук». – Театр и жизнь.  – Рига, 1962 год;

Зиновий Сегаль. «Екатерина Бунчук. Свой цвет в радуге». – Рига, 1997 год.

Татьяна Власова о Е.О. Бунчук  в сборнике «Кино и театр в Латвии», 1 том.