Viktors Buzajevs
Viktors Buzajevs (1926. g. 1. martā Orenburgas guberņā, KPSFR – 1994. g. 16. decembrī Rīgā, Latvijas Republikā) – no 1970. līdz 1980. gadam Rīgas Vagonbūves
rūpnīcas (RVR) direktors.
Viktors Buzajevs ir dzimis 1926. gada 1. martā Orenburgas apgabala Gračovas rajona Drakinas
sādžā, zemnieku ģimenē. Viktors bija ceturtais, jaunākais
bērns ģimenē.
Viktora tēvs Konstantīns Buzajevs
arī bija dzimis Drakinas sādžā, bet māte Jevdokija dzimusi Kurskas apgabalā. 1937.
gadā tēvs tika represēts (atbrīvots pēc sievas lūgumraksta, kurai izdevās nonākt
līdz pašam M. Kaļiņinam – PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājam).
Neskatoties uz represijām, visi pusizglītota zemnieka bērni bija ieguvuši
augstāko izglītību.
Vecāku biežās pārcelšanās dēļ,
Viktoram nācās nomainīt ne mazums skolu. Vēl skolnieks būdams, viņš sāka
strādāt par kravas mašīnas vadītāju. 1943. gadā Saranskā (Mordovijā) V. Buzajevs
saņēma apliecību par vidusskolas absolvēšanu. Tanī pat gadā viņš iestājās
Bēžicas (Brjanskas) Transporta mašīnbūves institūtā. Studiju laikā Viktors iepazinās
ar studenti Zoju Timošenko. 1946. gada novembrī
viņi apprecējās.
1948. gada janvārī V. Buzajevs neklatienē, ar izcilību
absolvējis institūtu specialitātē „metināšanas ražošana” un ticis norīkots uz uzņēmumu
„Dņeprovagonmaš”, kas atradās Dņeprodzeržinskā (no 2016. gada – Kamjanske, Ukrainā). Šeit viņš sākumā strādāja par ratu ceha tehnologu, pēc tam – par meistaru.
1948. gada augustā institūtu
absolvēja Viktora Buzajeva dzīvesbiedre Zoja un pēc jauno speciālistu sadales
tika nosūtīta uz Rīgas Vagonbūves rūpnīcu (RVR). Tā, 1948. gada novembrī
Buzajevu ģimene pārcēlās uz Rīgu – pilsētu, ar kuru viņi uz mūžu bija
saistījuši savu dzīvi.
Strādājot RVR, Viktors Buzajevs
bija izgājis visas karjeras izaugsmes kāpnes: rāmju-virsbūvju ceha metināšanas
meistars (1948.g.), šā ceha vecākais meistars (1949.g.), montēšanas-metināšanas
ceha priekšnieka vietnieks (1950–1953), šā ceha tehniskā biroja priekšnieks (1953–1955),
rāmju-virsbūvju ceha priekšnieks (1955–1957), rūpnīcas partijas organizācijas
vadītājs organizatoriskajos jautājumos (jeb partorgs) (1957–1958), Speciālā
konstruktoru biroja tehnoloģiskās nodaļas priekšnieks (1958–1960), galvenā
konstruktora vietnieks (1960–1962), rūpnīcas partorgs (1962–1963).
No 1963. gada 25. aprīļa līdz 1970.
gada 18. augustam Viktors Buzajevs strādāja par rūpnīcas „Sarkanā zvaigzne” direktoru.
1970. gada 18. augustā V.
Buzajevs atgriezās strādāt RVR un 10 gadu laikā vadīja šo uzņēmumu. Viņa
vadības laikos bija vērojams straujš uzņēmuma produkcijas pieaugums, kas 1978.
gadā sasniedza maksimumu – 685 dzelzceļa un 241 tramvaja vagoni. RVR kļuva par
vienu no lielākajiem šāda tipa vagonu ražotājiem Eiropā un par vienu no
galvenajiem mašīnbūves uzņēmumiem Latvijā. 1970. gadā RVR uzsāka regulāru
elektrovilcienu piegādi Bulgārijai un 1980. gadā – Dienvidslāvijai.
1973. gadā tika uzkonstruēts ātrvilciens
ER-200 (ЭР-200), kura konstruktīvais ātrums
sastādīja 200 kilometru stundā, vagoni bija 26 metrus gari un vagonu virsbūves
bija pilnība izgatavotas no alumīnija sakausējumiem. Diemžēl šā vilciena
sērijveida ražošana netika īstenota, bet ātrvilciena eksperimentālie paraugi
veica pasažieru pārvadājumus līnījā Ļeņingrada–Maskava. 30 gadus vēlāk mēs
vērojam līdzīgas konstrukcijas ātrvilcienus tehniski attīstīto valstu dzelzceļa
līnijās.
1980. gadā smags infarkts piespieda Viktoru Buzajevu atkāpties
no uzņēmuma RVR vadītāja amata.
Pēdējos 14 mūža gadus Viktors Buzajevs strādāja par vienkārsu
inženieri tehnologu, ieviesa dažus racionalizatoriskus jauninājumus un sekmīgi
apguva jaunu tehniku.
Viktors Buzajevs ir apbalvots ar
Darba Sarkanā karoga ordeni (1971. g.) un ordeni Goda Zīme (1966. g.), kā arī ar PSRS Tautsaimniecības sasniegumu izstādes sudraba
medaļām (1961. un 1967. g.)
un ar Latvijas PSR AP Prezidija Goda rakstu (1965. g.). Viņš ir LPSR Nopelniem
bagātais rūpniecības darbinieks (1976. g.) un Smagās mašīnbūves ministrijas
kvalitātes Teicamnieks (1978).
Viktors Buzajevs bija Rīgas
pilsētas padomes tautas deputāts (1965–1970,
1974–1979). Ar pateicību V. Buzajevu piemin daudzi jo daudzi cilvēki,
kuriem viņš bija palīdzējis risināt viņu sadzīves problēmas vai arī ar kuriem
kopā strādājis ražošanā. Viņa draugu loku galvenokārt bija sastādījuši RVR
darbinieki. Draudzējās viņi paši, draudzējās viņu ģimenes, kopā audzināja
bērnus un priecājās par valsts panākumiem, kopā atpūtās un dziedāja iemīļotās
dziesmas.
V. Buzajeva dzīvesbiedre – Zoja
Buzajeva – visu savu darba mūžu arī bija veltījusi uzņēmumam RVR, strādājot par
inženieri konstruktori. Vecāku lietu turpinājis viņu vecākais dēls.
Viktors Buzajevs ir miris 1994. gada
16. decembrī, par ko liecina pēdējais ieraksts viņa darba grāmatiņā.
Vladimirs Buzajevs,
Viktora Buzajeva dēls