Georgijs Gončarenko (Jurijs Gaļičs)

Georgijs (Jurijs) Gončarenko (literārais pseidonīms – Jurijs Gaļičs; 1877. gada 10./22. jūnijā Varšav, Polijas Karalistē, Krievijas impērijā - 1940. gada 12. decembrī Rīgā, Latvijas PSR) – karavadonis, dzejnieks, literāts un publicists.

Georgijs Gončarenko pabeidzis Nikolaja Kavalērijas skolu un uzsācis dienestu leibgvardes kirasieru pulkā, būdams korneta militārajā pakāpē. 1903. gadā Gončarenko absolvējis Ģenerālā štāba akadēmiju, pēc tam dienējis, ieņemot dažādus militārā dienesta amatus.

1911. gadā Gončarenko ticis iecelts Ustjdvinskas (jeb Daugavgrīvas) cietokšņa štāba priekšnieka amatā. 1912. gadā viņam piešķirta pulkveža militārā dienesta pakāpe.

Vēlāk pats Jurijs Gončarenko-Gaļičs šādi aprakstījis šo dienestu:

“Ikdienas dzīve cietoksnī norisinājās savā gaitā. [..] Virsnieki, izņemot savu tiešo pienākumu izpildi, noturēja interesantus priekšlasījumus, nodarbojās ar “kara spēli”, bet vasarā, pašos plašākos apmēros, tika rīkotas lauku izjādes ar zirgiem, cietokšņa rajona robežās [..]. Īpaši bija attīstīts sports – laun-teniss, makšķerēšana, peldēšana, slidošana, slēpošana un medības.”

Pirmā pasaules kara laikā Georgijs Gončarenko piedalījies mobilizācijas pasākumu veikšanā, 1915. gadā viņš sācis komandēt dragūnu pulku. 1916. gadā šis pulks piedalījies ģenerāļa A. Brusilova slavenajā frontes pārrāvumā. 1917. gadā G. Gončarenko kļuvis par kavalērijas divīzijas štāba priekšnieku, pēc tam – par Gvardes kavalērijas korpusa štāba priekšnieku.

Kad pēc lielinieku 1917. gada apvērsuma bijušās Krievijas impērijas teritorijā bija izvērties Pilsonu karš, G. Gončarenko kādu laiku dienējis pie ukraiņu hetmana Pavlo Skoropadska, būdams ordeņu izstrādes komitejas priekšsēdis. Pēc tam, kad Simona Petļuras vadītās Ukrainas direktorijas karaspēks bija ieņēmis Kijevu, G. Gončarenko ticis arestēts, taču viņam izdevās bēgt no gūsta.

1920. gadā, kad Odesai bija tuvojušās Sarkanās armijas militārās daļas, G. Gončarenko bijis spiests izceļot uz ārzemēm. Pēc neilgas mitināšanās Rodosas salā, viņš devās uz Tālajiem Austrumiem, lai tur iestātos admirāļa A. Kolčaka Baltās armijas rindās. Tomēr, kad G. Gončarenko ieradās Tālajos Austrumos, Kolčaka karaspēks jau bijis sagrauts.

1923. gadā Georgijs Gončarenko ieceļojis Vācijā, bet no turienes devies uz Rīgu – neatkarīgās Latvijas Republikas galvaspilsētu.

Latvijā Georgija (Jurija) Gončarenko dzīve veidojusies visai veksmīgi. Bijušais kavalērists kļuva par jāšanas instruktoru Rīgas Kara skolā.

Ar pseidonīmu Jurijs Gaļičs (pie Gaļičas pilsētas viņš bija karojis Pirmā pasaules kara laikā – tādēļ arī radies literārais pseidonīms) viņš sācis publicēt rakstus laikrakstā “Segodņa”. Kā jāšanas speciālistu viņu aicināja būt par tiesnesi jāšanas sacensībās Rīgas hipodromā.

Tieši Rīgā īpaši spilgti arī izpaudās Jurija Gončarenko-Gaļiča literarārais talants. Vēl jaunības gados viņš bija dzejojis. Būdams virsnieks, publicējis savus literāros opusus satīriskajā žurnālā “Strekoza” (“Spāre”), 1907. gadā dzejnieks izdevis dzejoļu krājumu «Вечерние огни» (“Vakara uguņi”). Vēl divas viņa grāmatas tika izdotas 1921. gadā Vladivostokā (ar pseidonīmu Jurijs Gaļičs).

Rīgā Jurijs Gončarenko-Gaļičs bija izdevis vairāk kā desmit grāmatas; Rīgā viņš rakstījis dzejoļus, strādājis tādos žanros, kā stāsts, garstāsts, romāns.

Krievu plašsziņas līdzekļos sastopami apgalvojumi, ka tieši Jurija Gaļiča poētiskās rindas ir kļuvušas par populārās krievu romances «Поручик Голицын» (“Poručiks Goļicins”) vārdiem.

Daudzus gadus pēc literāta nāves, 2012. gadā, Krievijā izdoti viņa kopotie raksti četros sējumos.

Latvijas iedzīvotājus, domājams, varētu ieinteresēt Rīgas apraksti, kurus ir sacerējis Jurijs Gaļičs. Pats literāts atzīmējis, ka Rīga ir pilsēta, kuru viņš ir iemīlējis “ar stipru, noturīgu mīlestību” .

Par traģisku Gončarenko (Jurija Gaļiča) dzīvē ir kļuvis 1940. gads. 1940. gada decembrī viņš ticis izsaukts uz LPRS Iekšlietu Tautas komisariātu. Pēc divām dienām, 1940. gada 12. decembrī, Jurijs Gončarenko-Gaļičs ir izdarījis pašnāvību.

Rakstnieks un dzejnieks Jurijs Gončarenko-Gaļičs ir apbedīts Rīgas Pokrova kapos.

Aleksandrs Gurins