Sākumlapa > Tēmas > Personas
Jevgeņijs Miļevskis

Jevgeņijs Miļevskis

Jevgeņijs Miļevskis (1961.g. 15. augustā Jūrmalā) – 1980. gadu Rīgas komandas «Daugava» futbolists.

Jevgeņijs Miļevskis dzimis Jūrmalā, Latvijā. Ar sportu sācis nodarboties bērnu sporta skolā Rīgā. 1980. gadu vidū sporta komandas „Progress” (Rīga) sastāvā piedalījās Latvijas PSR meistarsacīkstēs. 1981. gadā komandas galvenais treneris Jānis Skredelis saņēma norīkojumu darbā uz republikas galveno futbola klubu – Rīgas „Daugavu”. Komanda tolaik spēlēja PSRS futbola čempionāta otrajā līgā. Bet Latvija kopumā savu vājo rezultātu dēļ vissavienības sacensībās bija ieguvusi futbola „nemīlētājas” slavu

Jānis Skredelis sāka ar spēlētāju paaudžu maiņu „Daugavā”. Sastāvā tika iekļauts arī gados jaunais J. Miļevskis. Tāpat treneris ieviesa jaunas metodes trenēšanas procesa un spēles organizācijā Tika uzlabota komandas disciplīna. Pavisam drīz izveidojās līdzīgi domājošo spēlētāju kodols, kurā ietilpa A. Starkovs, J. Miļevskis, G. Šitiks u. c. Komanda bija gatava sasniegt sporta virsotnes.

Jau 1982. gadā komanda iekļuva PSRS futbola čempionāta pirmajā līgā. Komandas uzvarās ne mazums ieguldīja arī uzbrucējs Jevgeņijs Miļevskis: gara auguma, agresīva cīņas stila piekritējs, viņš izcēlās arī ar teicamu spēles tehniku. Pateicoties šīm īpašībām un pārdomātā saspēlē ar partneriem J. Miļevskis izdevās pilnīgi sagraut pretinieka komandu aizsardzības nocietinājumus. Astoņdesmito gadu „Daugava” bija slavena ar augstiem rezultātiem. Noteikti jāatzīmē, ka daži tās spēlētāji uzreiz iekļuva to futbolistu goda klubā, kuri pirmajā līgā bija ieguvuši vairāk nekā 100 vārtu. Starp šiem vārdiem mēs varam atrast arī Jevgeņiju Miļevski (102 punkti).

Rīgas uzbrucēja panākumus nevarēja nepamanīt PSRS augstākas klases futbola komandu treneri. 1984. gadā J. Miļevskis tika uzaicināts uz Maskavas „Spartaku”, un šo sporta sezonu viņš spēlēja pazīstamā trenera K. Beskova vadībā. Taču komandā diemžēl neiedzīvojās un atgriezās Rīgā.

1985. gadā „Daugava” ieguva „mazās” zelta medaļas, izcīnot pirmo vietu starp pirmās līgas komandām. Tas bija ļoti pārliecinošs rezultāts. Jau krietnu laiku pirms fināla sacensībām Latvijas klubs bija nodrošinājis sev galīgo uzvaru. Bet tieši tobrīd PSRS futbola čempionāta augstākās līgas komandās notika štatu samazināšana. Lai iekļūtu stiprāko klasē, vajadzēja izturēt arī t. s. pārejas turnīru. Spēles notika 1985. gadā Maskavā uz Olimpiskā sporta kompleksa mākslīgā laukuma seguma. Diemžēl „Daugava” šo pārbaudi neizturēja un bija spiesta palikt pirmajā līgā.

Tomēr komandas panākumi iekustināja Latvijas sporta vidi. Par futbolu sāka interesēties cilvēki, kas līdz tam par šo spēli nelikās ne zinis. Jaunajā, 1986. gadā „Daugava” atkal centās izcīnīt ceļazīmi uz augstāko līgu. Komanda ilgi turējās sacensību līderos, taču sezonas beigās salūza. Stipri izjuta rezerves spēlētāju deficītu. 1986. gada rudenī Miļevskis un viņa partneri izskatījās noguruši. Kādreiz pat netika slēpta vienaldzība pret cīņas rezultātu. To uzreiz steidza izmantot pretinieki. Augstu ierēdņu atbalstīti, futbolisti atļāvās arī nesportiskus gājienus. Lai iedabūtu augstākajā līgā Maskavas ACSK un Lančhuti Guriju no Gruzijas, dažās „Daugavas” spēlēs tika pieļauta neobjektīva tiesāšana. Rezultātā Rīgas komanda ieguva tikai trešo vietu un augstākajā līgā atkal neiekļuva.

1987. gadā līdz ar jaunu spēlētāju - O. Karavajeva, S, Šestakova - ienākšanu „Daugavas” sastāvs nostiprinājās, un J. Miļevskis ar partneriem atsāka futbola virsotņu iekarošanu. Diemžēl arī šī sezona nebija veiksmīga. Dažu līderu, piemēram, A. Starkova, sportista karjera tuvojās norietam, tāpēc komandas spēle vairs nelikās tik pārliecinoša kā agrāk. 1987. gada sezonas rezultāti atkal ļāva ieņemt tikai trešo vietu, kas bez godpilnās mazās „bronzas” neko vairāk arī nedeva. 1988. gads komandai izvērtās vēl neveiksmīgāks.

Nespēja iegūt vēlamo, t. i., spēlēt augstākajā līmenī, iedragāja dažu spēlētāju, arī Miļevska, cīņas gribu. 1988. gada beigās viņam vajadzēja saņemt atsevišķu dzīvokli Rīgā. Taču Latvijas Futbola federācija saņēma anonīmu vēstuli ar ziņu, ka Miļevska mātei jau ir atsevišķs divistabu dzīvoklis, kurā viņa dzīvo viena pati. Ignorējot sportista augstos sasniegumus, solīto dzīvokli viņam tā arī neiedeva. Neredzot sev perspektīvas dzimtenē, par notikušo pārestību apvainots, J. Miļevskis ar sievu drīzumā emigrēja uz Rietumiem (izmantojot savas ebreja saknes, pameta PSRS ar tā dēvēto Izraēlas vīzu).

Viņš apmetās uz dzīvi Austrijā, kur mīt vēl šodien. Dažas sezonas (1989-1991) spēlēja klubā „Austrija” (Vīne), pēc tam (1991-1994) „Sankt Peltenē” (Austrija). 1991. gadā kļuva par Austrijas čempionu, 1990. gadā par valsts kausa ieguvēju. Pēc 1994.gada vēl neilgu laiku spēlēja Austrijas čempionāta zemākajās līgās.

1990. gados nospēlēja vairākus mačus Latvijas futbola izlasē, iegūstot vienus vārtus. Tā kā strauji tuvojās sportista karjeras noriets, ilgi Latvijas izlasē nepalika.

Tagad Jevgeņijs Miļevskis strādā par sporta aģentu futbolistu atlasei Rietumu klubu komandām.

Par izcīnīto pirmo vietu 1985. gada pirmās līgas komandu sacensībā J. Miļevskim piešķīra PSRS sporta meistara goda nosaukumu.

2006. gadā Latvijas Futbola federācija Jevgeņiju Miļevski ierindoja valsts XX gadsimta 11 labāko futbolistu skaitā.

 

Sergejs Coja