Sākumlapa > Tēmas > Personas
Vladimirs Surovcevs

Vladimirs Surovcevs

Vladimirs Surovcevs (1856. g. 23. janvārī Saratovas guberņā, Krievijas impērijā – 1900. g. 27. septembrī Rīgā, Krievijas impērijā) – ģenerālmajors, Vidzemes guberņas gubernators no 1896. līdz 1900. gadam.

Vladimirs Surovcevs ir dzimis 1856. gada 23. janvārī Saratovas guberņas Balašovas apriņķa Trubeckojes ciemā, dzimtmuižnieku ģimenē. Viņa tēvs – Dmitrijs Surovcevs – pēc Nikolaja kavalērijas skolas absolvēsanas dienējis gvardē, taču agri atstājis militāro dienestu un dzīvojis savā muižā Trubeckojes ciemā; māte – Anna (dzim. Duņina-Barkovska).

Izglītību Vladimirs Surovcevs ieguvis Nikolaja kavalērijas skolā, pēc tam viņš mācījies Ģenerālā štāba Nikolaja akadēmijā. Militāro dienestu V. Surovcevs uzsācis 1874. gadā, kad, būdams kornets, viņš tika norīkots dienēt uz Grodņas leibgvardes huzāru pulku.

Vladimirs Surovcevs piedalījies 1877.-1878. gada krievu-turku karā. Par drošsirdību, kas tika izrādīta, ieņemot Tarnovu, 1877. gada 25. jūnijā Vladimirs Surovcevs tika apbalvots ar sv. Staņislava III pakāpes ordeni ar zobeniem un banti. Tajā pašā gadā viņš tika apbalvots ar sv. Annas III pakāpes ordeni ar zobeniem un banti un ar sv. Staņislava II pakāpes ordeni ar zobeniem un banti. Piemiņai par varonīgo dienestu minētā kara laikā imperators Aleksandrs III apbalvojis poručiku  Surovcevu, kas no 1877. gada 9. maija sastāvējis Viņa Augstības konvojā, ar zobenu ar īpašnieka vārdu un attiecīgu uzrakstu. Bez tam monarhs personīgi pasniedzis viņam gaiši bronzas medaļu.

1883. gadā, pēc Ģenerālā štāba Nikolaja akadēmijas absolvēšanas, V. Surovcevs sācis dienēt Krievijas Ģenerālajā štābā un rotmistra dienesta pakāpē nozīmēts uz Sanktpēterburgas kara apgabalu. 1884. gadā viņš iecelts par Gvardes karaspēka štāba un Sanktpēterburgas kara apgabala štāba adjutantu, piešķirot apakšpulkveža dienesta pakāpi un pārceļot viņu uz Galveno štābu, atstājot flīģeladjutanta dienesta pakāpē (imperatora, feldmaršala, ģenerālisimusa adjutants virsnieka pakāpē, kura uzdevums bija nodot priekšniecības komandas flangiem – aut. piezīme).

Nākošajā gadā Surovcevam piešķirta pulkveža dienesta pakāpe, un 1886. gadā viņš komandēts dienēt Leibgvardes kavalērijas pulkā (atlasītās kara daļas, kas tika paredzētas monarha apsardzei – aut. piezīme), atskaitot viņu no iepriekšējā amata un atstājot par flīģeladjutantu Ģenerālajā štābā.  

1888. gadā Surovcevs iecelts par 1. Gvardes kavalērijas divīzijas štāba priekšnieku; 1890. gadā viņš tika pārcelts dienēt uz Kaukāza kara apgabalu. 1893. gadā viņš iecelts par Kīnburnas 19. dragūnu pulka komandieri. No 1894. gada viņš – Kaukāza kara apgabala karaspēka virspavēlnieka īpašo uzdevumu ģenerāla amata izpildītājs; 1895. gadā viņam piešķirta ģenerālmajora dienesta pakāpe.

Vladimirs Surovcevs ir bijis daudzu Krievijas ordeņu kavalieris, ieskaitot Sv. Vladimira II pakāpes ordeni, un ārvalstu ordeņu kavalieris – Francijas Goda Leģiona ordeņa Virsnieku krusta; Serbijas Sudraba krusta; Rumānijas Dzelzs krusta un Prūsijas Sarkanā ērgļa.

1896. gada 23. februārī Vladimirs Surovcevs tika iecelts par Krievijas Impērijas Vidzemes guberņas gubernatoru. Guberņas pārvaldes jautājumu risināšanai viņš piegājis ar lielu rūpīgumu, sākumā nodarbojies ar novada problēmu izpēti un savācis daudz ziņu. Vispār viņam piemitušas tādas īpašības, kā uzcītība darbā, strādīgums, spēja viegli apgūt jaunas zināšanas. Arī agrāk pēc priekšniecības uzdevuma viņš allaž izpildījis delikātus uzdevumus, izmeklējis nekārtību iemeslus valstī utt.

Vladimirs Surovcevs sasaucis pirmo Vidzemes guberņas komisāru zemnieku lietās kongresu. Kongresa mēŗķis bija izstrādāt pasākumus pagastu pārvaldes lietu sakārtošanai, pārkāpumu novēršanai, amatpersonu daudz precīzākai atskaitei. Gubernators Surovcevs iniciējis Valsts Zemnieku bankas darbības izplatību Vidzemes guberņā ar mērķi atvieglot kredītu saņemšanu zemesgabalu iegādei zemniekiem, kas bija bezzemnieki.

Gubernators Surovcevs uzstājies par degvīna monopola ieviešanu uz vispārējiem ar Krievijas iekšzemes guberņām noteikumiem, rūpējies par antialkoholiskajām biedrībām, veicinājis lauku tautas skolu tīkla izplatību novadā.

Gubernators Surovcevs strādājis, lai panāktu drošības situācijas uzlabošanos Rīgā; pateicoties viņa centieniem, tika papildināti policijas štati. Blakus Vidzemes guberņas galvaspilsētai tika sakoptas pludmales, uzlabojot to labiekārtojumu. Surovcevs vēlīgi un labestīgi izturējies pret tiem guberņas iedzīvotājiem, kuri nebija pareizticīgie, pievērsis ievērību viņu problēmu risināšanai.

1896. gadā no 1. līdz 15. augustam Rīgā notika Viskrievijas X arheoloģiskais kongress. Pirms tā atklāšanas gubernators Surovcevs bija sagatavošanas komitejas Rīgas nodaļas goda priekšsēdētājs. Par viesmīlību un kongresa delegātu siltu uzņemšanu viņš saņēmis pateicību no Ķeizariskās Maskavas Arheoloģijas biedrības.

Vidzemes guberņā Surovcevs atbalstījis dažādas kultūras biedrības: muzikāli dramatiskās, literārās u.c. Pateicoties viņa līdzdalībai, 1899. gadā Rīgā krievu izrāžu iestudēšanai sāka būvēt Krievu pilsētas teātra ēku (nodota ekspuatācijā 1902. gadā, patlaban – Latvijas Nacionālais teātris). Rīgā tika nodibināta Ķeizariskās Muzikālās biedrības nodaļa un sagatavota Mūzikas skolas atklāšana.  

Gubernators Surovcevs bijis daudzu biedrību goda loceklis - Infekcijas slimību apkarošanas biedrības, Rīgas Aizgādnības biedrības, kas palīdzējusi zemāko dienesta pakāpju militārpersonu atraitnēm un bāreņiem; Baltijas Pareizticīgās brālības, kā arī Pērnavas Savstarpējās palīdzības biedrības, kas palīdzējusi vīriešu un sieviešu ģimnāziju audzēkņiem trūkumcietējiem, un daudzu citu lauku biedrību goda loceklis.

Viņš bijis Rīgas-Valmieras apgabala tiesas goda miertiesnesis. Būdams Vidzemes gubernators, viņš tika apbalvots ar sv. Staņislava I pakāpes ordeni.

Vladimiram Surovcevam piemitušas lieliskas personiskās īpašības: gaišs prāts un izglītotība viņā apvienojās ar pieticīgumu, vienkāršību, delikātu uzvedību un sirsnību.

Otrajā laulībā Vladimirs Surovcevs stājās ar Jekaterīnu Šteingeļu, no pirmās laulības ar Sofiju Abameliku viņam bija pieci bērni.

Vladimirs Surovcevs miris 44 gadu vecumā - 1900. gada 27. septembrī Rīgā. Bēru liturģija norisinājusies Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē, kurā bija sanācis liels skaits ticīgo; liturģiju noturējis Rīgas un Mītavas bīskaps Agafangels. Pēc tam zārks ar nelaiķa ķermeni konvoja pavadībā ar vilcienu tika nogādāts uz apbedījuma vietu Saratovas guberņā, kur dzimis nelaiķis.  

                                                       

                                                                  Tekstu sagatavojis Sergejs Coja

 

Informācijas avots:

Лифляндский губернатор, генерального штаба генерал-майор Владимир Дмитриевич Суровцев.// Рижские епархиальные ведомости, 1900 год, № 18, 628.-637. lpp.

Ilustrācijas tēmai