Bijusī Pareizticīgo Garīgā semināra ēka
Šajā ēkā no 1894. gada līdz Pirmajam pasaules karam atradās Pareizticīgo Garīgais seminārs un Vissvētās Dievmātes Patvēruma mājas baznīca.
Kronvalda bulvāris 9 (līdz 1923. gadam – Puškina bulvāris)
19. gadsimta vidū Pareizticīgās Baznīcas stāvoklis Baltijas novadā bija visai sarežģīts. Tolaik šajās Krievijas impērijas guberņās vara bija koncentrēta vietējās vācu muižniecības pārstāvju rokās, kuri nevēlējās krievu ietekmes izplatīšanos un atklāti lika šķēršļus pareizticīgo garīdznieku darbībai. Taču latviešu un igauņu zemnieku bēdīgais stāvoklis, viņu cerības uz Krievijas impērijas valdības palīdzību un aizsardzību no Baltijas novada baronu apspiešanas, izraisījis latviešu un igauņu zemnieku spontānu masveida pāriešanu Pareizticībā. Lai varētu garīgi kalpot jaunajam ganāmpulkam, bija jāpalielina pareizticīgo priesteru skaits, galvenokārt sagatavojot tos no vietējo iedzīvotāju vidus, jo viņi labi prata latviešu un igauņu valodu.
1846. gada 11. februārī imperators Nikolajs I apstiprinājis Sv. Sinodes lēmumu par piecgadīgās Garīgās skolas dibināšanu Rīgā. Bija paredzēts, ka Garīgajā skolā uz 30 vietām proporcionāli tiks uzņemti 10 bērni no pareizticīgo latviešu, igauņu un garīdznieku ģimenēm. Bīskaps Filarets (Gumiļevskis), bijušais Maskavas Garīgās akadēmijas rektors, rūpējās, lai šī izglītības iestāde uzsāktu tulkot liturģiskās grāmatas latviešu valodā.
1850. gadā tika izveidota Rīgas eparhija, un tajā pašā gadā tika pieņemts lēmums pārveidot Garīgo skolu par augstāka līmeņa izglītības iestādi – Garīgo semināru. Tas tika atvērts 1851. gada 1. oktobrī. Mācību kursa pamatā tika likta Krievijas Garīgo semināru programma, kas bija papildināta ar vietējo vēsturi, latviešu un igauņu valodas apguvi. Audzēkņiem tika piešķirtas 120 valsts stipendijas. Pasniedzēju algas tika noteiktas augstas, kas ļāvis iesaistīt semināra darbībā labākos pedagogus.
Īpašs uzsvars tika likts uz audzēkņu māksliniecisko un radošo spēju attīstību, prasmi gleznot ikonas. Bija svarīgi, lai svētie tēli tiktu radīti “.. garīdznieku rokām, kuri iemācījušies gleznot ikonas [..] laba pasniedzēja vadībā.” Par augsto glezniecības prasmes mācīšanas līmeni seminārā liecina arī tas fakts, ka daži absolventi turpināja izglītību Imperatora Mākslas akadēmijā. Visnopietnākā ievērība tika pievērsta arī garīgajai dziedāšanai. To pasniedza Imperatora kapelas absolvents K. Kurlests un vokālās mākslas pedagogs A. Asets. Atzīts senās pareizticīgo garīgās dziedāšanas eksperts bija arī semināra inspektors I. Vozņesenskis. 19. gadsimta 80. gados šajā izglītības iestādē tika dibināts viens no pirmajiem latviešu vīru koriem “Pērkona koris”.
Pēc arhibīskapa Arsēnija (Brjanceva) iniciatīvas semināra mācību programmā tika ieviests tāds priekšmets kā “medicīna”. Garīgā semināra absolventi varēja ne tikai sniegt pirmo medicīnisko palīdzību, bet arī veikt sanitāro un profilaktisko darbu iedzīvotāju vidū. 1856. gadā seminārā sāka izdot garīgo žurnālu “Dievbijības skola” (kriev.: «Училище благочестия»). Šis žurnāls tika izdots krievu, latviešu un igauņu valodā; gan semināristi, gan pasniedzēji publicējuši savus darbus tā lappusēs.
Pēc arhibīskapa Platona (Gorodecka) iniciatīvas studiju laikposms Garīgajā seminārā tika pagarināts no 5 līdz 6 gadiem, un tika atvērta divgadīgā klase baznīcas klēra apmācībai. Šajā klasē tika uzņemti ne vairāk kā desmit cilvēki, ieskaitot arī tos semināristus, kuri savas vispārējās attīstības un zināšanu līmeņa dēļ nespēja apgūt pirmā vai otrā studiju gada priekšmetus atbilstošā līmenī. Divgadīgajā klasē viņiem tika dotas elementārās zināšanas par pedagoģiju, lasītprasmes, rakstīprasmes un skaitītprasmes pasniegšanas metodēm. Pēc klases absolvēšanas tās absolventi saņēmuši tiesības pasniegt lauku baznīcas draudzes skolās.
Semināra paspārnē darbojās arī priekšzīmīgas svētdienas un vispārizglītojošā skolas. Par zīmīgu notikumu kļuva tas, ka 1874. gadā Rīgas bīskaps Veniamins (Kareļins) bija izveidojis Garīgā semināra paspārnē Speciālu komisiju liturģisko grāmatu tulkošanai un izdošanai latviešu un igauņu valodā.
Iesākumā nodarbības seminārā notika Garīgās skolas ēkā ar mājas baznīcu, tolaik šī ēka atradusies Suvorova ielā (kopš 1923. gada – Krišjāņa Barona iela 99). Šis nams ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis (reģ. Nr. 7489). Tas tika uzcelts eklektisma stilā 1880. gadā pēc arhitekta Dmitrija Lušina (1846–1891) projekta.
1886.-1889. gadā Puškina bulvārī (no 1923. gada – Kronvalda bulvāris), bijušo priekšpilsētu vietā, tika uzcelta Rīgas Garīgā semināra trīsstāvu ēka. Tās projektu īstenojis Sanktpēterburgas Mākslas Akadēmijas absolvents, vācu izcelsmes Rīgas arhitekts Heinrihs Kārlis Šēls (1829–1909). Ēkas iekšpusē atradās mājas baznīca, kas tika iesvētīta par godu Vissvētās Dievmātes Patvērumam. Dievnams atradās trešajā stāvā, virs vestibila. Mājas baznīcas pussfēras formas kupols, kas vainagots ar pareizticīgo krustu, slejās virs ēkas taisnstūrveida apjoma ar izvirzītu uz priekšpusi portiku.
Sākoties Pirmajam pasaules karam, sakarā ar ienaidnieka apdraudējumu Rīgai Garīgais seminārs tika evakuēts uz Ņižņijnovgorodu. Neatkarīgajā Latvijas Republikā Pareizticīgo Garīgā semināra ēka tika nodota Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes rīcībā.
Aizstāvēdams Latvijas Pareizticīgās Baznīcas intereses, Rīgas un visas Latvijas arhibīskaps Jānis (Pommers) panācis to, ka LR Saeimā vairākas reizes tika apspriesta atsavinātā īpašuma atdošana Baznīcai, to skaitā Svētā Aleksija vīriešu klostera un arhibīskapa nama, Svēto Pētera un Pāvila baznīcas, Rīgas Garīgā semināra un Garīgās skolas ēkas, kā arī citu nekustamo īpašumu. Taču likumdevēju debates Saeimā tā arī nebija devušas rezultātus.
Atjaunot Garīgo semināru izdevās tikai 1926. gadā. Tajā pašā laikā semināra ēka netika atgriezta un bibliotēka, kurā bijis ļoti plašs un bagātīgs grāmatu krājums, tika nozaudēta. Semināra mācību programma tika saīsināta līdz diviem gadiem. Pirmais Rīgas Garīgā semināra izlaidums notika 1928. gada oktobrī. Astoņus gadus vēlāk LPB Sinode nolēmusi semināru slēgt. Tā vietā 1936. gadā tika dibināts Pareizticīgo Garīgais institūts. 1937./38. mācību gadā Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes Pareizticīgo nodaļa sāka darbu ar valsts finansiālu atbalstu.
Padomju ateistiskā režīma apstākļos pareizticīgo teoloģiskā izglītība Latvijas PSR tika likvidēta vispār.
Patlaban Pareizticīgo Garīgā semināra bijusī mītne pieder Paula Stradiņa Rīgas Universitātei, kur atrodas Anatomikums. Šī ēka ir vietējas nozīmes kultūras piemineklis (reģ. Nr. 8162).
Cerības uz Pareizticīgo Garīgā semināra atjaunošanu parādījās pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā. 1994. gada 21. janvārī notika pirmā uzņemšanas komisijas sēde, un nodarbības seminārā sākās divus mēnešus vēlāk Rīgas Visu Svēto baznīcas telpās Katoļu ielā.
Aleksandrs Gurins, Oļegs Jazevs
Skat.: Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710–2010). – Рига, 2010
Teksts ir ievietots ar dažiem saīsinājumiem.
Informācijas avoti:
1. Андрей Поммер. Православие в Латвии. – Рига, 1931.
2. Т руфанов В. Из истории Рижской духовной семинарии (1926–1936 гг.)
3. Православие в Латвии: Исторические очерки. Под ред. А. Гаврилина.– Рига, 1997.
4. Гаврилин А.В. Очерки истории Рижской епархии. 19 век. – Рига, 1999.
5. Историко-статистическое описание церквей и приходов Рижской епархии: выпуск II, часть I. – Рига, 1895.
6. Пятидесятилетний юбилей Рижской духовной семинарии. – Рига, 1902.
Ilustrācijas tēmai
