Svēto apustuļu Pētera un Pāvila dievnams

Svēto apustuļu Pētera un Pāvila dievnams

1710. gadā, kad krievu karaspēks bija ieņēmis Rīgu, zviedru luterāņu baznīca Citadelē tika pārveidota par pareizticīgo dievnamu. 1725. gadā ķeizariene Katrīna I pavēlējusi uzbūvēt Rīgas citadelē jaunu mūra baznīcu, kas dažu gadu laikā (1726-1728) arī tika izpildīts. 

Pašreizējais dievnams par godu Svētajiem apustuļiem Pēterim un Pāvilam ir uzbūvēts 1781.-1786. gadā - vietā, kur atradusies mūra baznīca, kas šeit bija uzcelta pēc Katrīnas I pavēles. Tas apstāklis, ka jaunā baznīca tika būvēta Rīgas citadelē, turklāt gandrīz vai vienlaicīgi notika pašas Citadeles pārbūve, arī bijis iemesls tam, ka par dievnama projekta autoru kļuva Rīgas Inženieru komandas priekšnieks inženierpulkvedis Zigmunds Zēge fon Laurenbergs. Literatūrā, kurā ir rakstīts par šā dievnama arhitektūru, sastopami apgalvojumi, ka sakrālās ēkas projekts tika izstrādāts pēc Pērnavas Svētās lielmocekles Katrīnas baznīcas parauga (pašlaik - Igaunija, tolaik – Vidzemes guberņa).

Z. Zēge fon Laurenbergs bija visai sekmīgi mainījis Pērnavas pareizticīgo baznīcas projekta koncepciju. Sakrālā celtne klasicisma stilā ar šauru zvana torņa smaili lieliski iekļāvās Rīgas pilsētas kopējā panorāmā. Arhitektoniski zvanu tornis harmonē ar Vecrīgas viduslaiku dievnamu smailēm.

Saskaņā ar Z. Zēges fon Laurenberga projektu, dievnama plāns ir risināts krusta veidā ar taisnstūra formas altāri. Sakrālās ēkas vidusdaļai ir daudzlīmeņu struktūra. Pamatapjomu sedz kupols, kas balstās uz četrām pusaploces veida seglu arkām. Kupola centrā ir aila, virs tās uzbūvēts cilindrs, kuru sedz dubultkupols. Dubultkupolā ir divas ailas, virs kurām ir uzstādīts tornītis ar logiem, tornīti vainago krusts. Dievnama fasādes ir risinātas arhitektonisko orderu sistēmā. Krustveida celtnes ziemeļu un dienvidu galu izciļņi ar sānu portāliem ir noformēti plakaniem portikiem ar frontoniem. Virs baznīcas priekšnama ir uzbūvēts augsts četrlīmeņu zvanu tornis, kuru vainago teltsveida kupols-smaile un krusts. Dievnama kompozīcijā dominē zvanu tornis, tas ir daudz augstāks par pamatapjomu.   

Dievnama interjers ir risināts klasicisma stilā ar visai skopu dekoru. Kupola velvi rotājušas apzeltītas sešstūrainas zvaigznes un freskas, kurās attēloti četri svētie Evaņģēlisti: Matejs, Marks, Lūkass un Jānis. Dievnama seglu arkas un kupola aila tika dekorētas logātiem ar rozetēm. Dievnama ikonostass pusaplī izvirzījās uz priekšaltāra paaugstinājumu. Balsta piloni tika apgleznoti ar freskām.

Dievnams par godu Svētajiem apustuļiem Pēterim un Pāvilam ir iesvētīts 1786. gada 3. janvārī.

19. gadsimta pirmajā pusē Vidzemes guberņā bija krasi palielinājies pareizticīgo dievnamu un to draudžu locekļu skaits, tādēļ radās nepieciešamība mainīt baznīcu pārvaldi.  Rīgā tika nodibināts vikariāts, par pirmo Rīgas vikāru iecelts bīskaps Irinarhs. 1836. gada 8. novembrī viņš noturējis dievkalpojumu Svēto apustuļu Pētera un Pāvila dievnamā. Dievnamam piešķirts katedrāles statuss.

1850. gadā saskaņā ar Pareizticīgās Baznīcas Sv. Sinodes dekrētu, tika nodibināta Rīgas eparhija. Sv. Sinodes dekrēts bija svinīgi priekšlasīts sv. Pētera un Pāvila katedrālē. Baltijas guberņu teritorijā šis dievnams bija pirmais, kas ieguvis katedrāles statusu. Dievnamam nosūtītas vērtīgas dāvanas – senatnīgas ikonas no Maskavas, Sanktpēterburgas un Kijevas.  

Katedrāles paspārnē tika izveidota Pētera un Pāvila brālība. Tā veicinājusi izglītības attīstību Vidzemes guberņā: par saziedoto naudu Pētera un Pāvila brālība uzturējusi skolotāju semināru, atvērusi skolas. Šī Brālība palīdzējusi arī mazturīgajiem ļaudīm.

Katedrālē par godu Svētajiem apustuļiem Pēterim un Pāvilam bija notikuši aizlūgumi, kuros vizītes laikā uzturoties Rīgā, piedalījušies Krievijas imperatori Nikolajs I un Aleksandrs II. Šeit tika glabāts ķeizarienes Katrīnas I dāvinātais dekoratīvais sudraba šķīvis ar dāvinājuma uzrakstu (šo trauku ķeizariene dāvinājusi pirmajai sv. Pētera un Pāvila baznīcai).

Katedrāles draudzes locekļu vidū bijuši daudzi pazīstamie rīdzinieki. Piemēram, izcilā krievu dzejnieka Aleksandra Puškina mūza Anna Kerna. Viņa dzīvojusi Rīgā un apmeklējusi dievkalpojumus šajā dievnamā. Patlaban netālu no bijušās katedrāles ir uzstādīts piemineklis – Annas Kernas krūšutēls. 

19. gadsimta otrajā pusē sv. Pētera un Pāvila katedrāle kļuva par divu izcilo pareizticīgās garīdzniecības pārstāvju apbedījuma vietu  — bīskapa Venjamina (Kareļina) un bīskapa Filareta (Filaretova). Vēlāk viņu mirstīgās atliekas pārapbedītas Kristus Apskaidrošanās Tuksnesī pie Jelgavas. 

1867. gadā tika likvidēts Rīgas citadeles kā cietokšņa statuss un Citadeles teritorijā sākās aizsardzības būvju nojaukšana. 

1873. gada 1. septembrī sv. Pētera un Pāvila katedrāles zvanu tornī bija iespēris zibens, rezultātā izcēlies ugunsgrēks, kas nodarījis kaitējumu arī dievnama interjēram. Tas paātrinājis jaunas katedrāles – Rīgas Kristus Piedzimšanas - būvdarbu uzsākšanu. Bet katedrāle par godu Sv. apustuļiem Pēterim un Pāvilam tika nodota igauņu pareizticīgās draudzes rīcībā. 

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības proklamēšanas pareizticīgo skaits Rīgā bija samazinājies, tādēļ varas pārstāvji nolēmuši nodot sv. Pētera un Pāvila dievnamu luterāņu draudzei. 

Pēs Otrā pasaules kara sakrālā ēka pārstājusi izpildīt dievnama funkcijas, baznīcas interjera dekoratīvie elementi bija zaudēti. Daudzu gadu laikā kulta celtni izmantojuši kā noliktavu. 1987. gadā tika veikti ēkas restaurācijas darbi, taču kulta celtnes funkcijas bija mainītas – pareizticīgo dievnams pārvērsts par koncertzāli  “Ave Sol”.

Sākot no 2012. gada, šeit atkal tiek noturēti pareizticīgie dievkalpojumi.

 

                                                                                              Аleksandrs Gurins 

 

P. S.  No 1836. līdz 1884. gadam dievnamam bija katedrāles statuss. 

                                                                     

Informācijas avoti:

«Rīgas dievnami. Arhitektūra un māksla». R. 2007.;

Васильев Ю. «Классицизм в архитектуре Риги». (J. Vasiļjevs. “Klasicisms Rīgas arhitektūrā”.) Рига, 1961;

Марина Левина, Янис Зилгалвис, Агрита Типане, Даце Чолдере, Вита Банга. Наследие сакрального искусства и архитектуры Риги. (M. Ļevina, J. Zilgalvis, D. Čoldere, V. Banga. Rīgas sakrālās mākslas un arhitektūras mantojums.) - Рига: Neptuns, 2010.

Людмила Клешнина. Петропавловский собор. - Рига, 2008.

 

Ilustrācijas tēmai