Kristus Apskaidrošanās Tuksnesis  Valgundē

Kristus Apskaidrošanās Tuksnesis Valgundē

Kristus Apskaidrošanās Tuksnesis (klosteris) tika izveidots mežā, lai nekas netraucētu klusām vientulīgām lūgšanām un pārdomām. Tas pieder Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosterim. Svētās Trijādības kopiena Rīgā tika nodibināta 1892. gadā. Kopš 1891. gada pie toreiz vēl tikai topošās kopienas pastāvēja meiteņu patversme, kuras audzēknes savas vasaras brīvdienas pavadīja viņu labvēļu noīrētā vasarnīcā. Kopienas dibinātāju māsu Mansurovu tēvs īstenais slepenpadomnieks Boriss Mansurovs (1828–1910) nosūtīja Sv. Sinodei lūgumu par kopienas vajadzībām piemērota kroņa zemes gabala bezmaksas piešķiršanu. Ar imperatora Aleksandra III (1845–1894) lēmumu 1894. gadā kopiena saņēma dāvinājumā meža zemi vairāk kā 170 desetīnu (1 destīna=1,0925 ha) platībā – Kalnciema kroņa muižu un Klīvenhofas pusmuižu netālu no Jelgavas (Mītavas), kā arī 3000 rubļu naudā. Mežā, krustveida pļavā tika izbūvēta celle sešām klostera māsām, kuras sāka šeit strādāt – balināt vasku sveču liešanai un gatavot malku. Nākamā dievnama vietā tika uzstādīts koka krusts. Zemes iekārtošanas darbos pagāja vairāki gadi, tika uzcelts dzīvojamais korpuss. Lielupes krastos Jelgavas apkaimē darbojās vairāki ķieģeļu cepļi, kuros strādāja ap četriem tūkstošiem sezonas strādnieku, daudzi no viņiem bija pareizticīgie. Rūpnieks – 1. ģildes tirgotājs J. Ņesterovs un citi labvēļi piedāvāja kopienai savu palīdzību baznīcas celtniecībā. 1897. gada 6. augustā Valgundes mežā tika likts pamatakmens Kunga Apskaidrošanās dievnamam. Materiālo atbalstu būvdarbiem sniedza arī Baltijas Pareizticīgo brālība. Dievnama svinīgo iesvētīšanu 1899. gada 20. jūnijā veica Rīgas un Jelgavas bīskaps Agafangels (Preobraženskis, 1854–1928). Pēc arhitekta Vladimira Lunska (1862–1920) projekta „kuģa” veidolā izbūvētā mūra baznīca bija izdevusies neliela, bet ļoti mājīga. Dievnama pamatdaļu sedza nošļaupts jumts ar nelielu kupolu. Virs baznīcas priekštelpas slējās divbalkonu zvanu tornis, kuru noslēdza daudzslīpju jumts un jumols. No ķieģeļiem būvētās fasādes ar apmestajām apmalēm un portālu bija veidoti krieviskā stilā. Par interjera rotu kļuva vienrindas ozolkoka ikonostass ar kopienas darbnīcā gleznotām svētbildēm.

Pēc Kunga Apskaidrošanās baznīcas iesvētīšanas Tuksnesī (klosterī) sākās regulāri dievkalpojumi. Tagad tur pastāvīgi dzīvoja 30 klostera māsas, pieauga dievlūdzēju skaits. Tuksnesi pakāpeniski labiekārtoja. Tika uzcelts mūra žogs ar trīsdaļīgiem vārtiem un korpuss svētceļnieku uzņemšanai. Pēc kopienas pārveidošanas par klosteri (1902. g.) Tuksnesī tika uzbūvēta klostera priekšnieces māja. Izturīgā vienstāva guļbūve ar divslīpju jumtu bija iecerēta vienotā kompleksā ar klostera iekšējo (mājas) baznīcu, uz kurieni no klostera priekšnieces mājas veda ar jumtu segta pāreja. Atļauja klostera iekšējās baznīcas celtniecībai Rīgas Garīgajā Konsistorijā tika saņemta 1907. gada pavasarī. Svētīgā Jāņa Pakāpnieka (Joanna Lestvičņika) vārdā uzceltais dievnams kļuva par Tuksneša rotu, un tas bez pārbūves saglabājies līdz mūsu dienām. Dievnama vienkāršais veidols ļoti harmoniski iekļāvās apkārtējā ainavā un mieru sniedzošajā klostera vidē. Dievnama interjeru papildināja vienrindas ikonostass ar smalki izveidotajiem ķēniņa vārtiem (durvīm) un daudzajām svētbildēm. Baznīcas iesvētīšana notika 1908. gada 9. maijā, un to veica Rīgas Alekseja klostera priekšnieks arhimandrīts Vjačeslavs. Blakus dievnamam tika uzcelta koka guļbūves kapela ar teltsveida jumtu, kurā līdz pat šim laikam glabājas krusts, kas agrāk atradās pļavā.

Masveida svētceļojumi uz Tuksnesīti (tā svētceļnieki to mīļi sauc arī vēl šodien) kļuva tradicionāli XX gadsimta sākumā. Uz šejieni devās dažādu sabiedrības kārtu ļaudis. Visus dievlūdzējus bez maksas paēdināja kopējā maltītē. 1909. gada vasarā klosteri apmeklēja Lielkņaze Jeļizaveta Fjodorovna (1864–1918), kura 20. gadsimta beigās tika iecelta svēto kārtā. Katru gadu krusta gājienā uz Tuksnesīti tika nesta Jēkabpils Dievmātes Brīnumdarītājas svētbilde. Tie bija Rīgas klostera vislabākie laiki. Pirmā pasaules kara gados Tuksneša teritorijā bija apmeties vācu karaspēks. Labajā pusē no galvenajiem vārtiem kopš tā laika ir saglabājusies liela karavīru kapsēta ar betona krustiem un stellu. 1915. gada 20. aprīlī klostera māsas bija spiestas pamest Tuksnesi, līdzi paņemot tikai pašas nepieciešamākās mantas un govju ganāmpulku. Daļa no klostera māsām neevakuējās uz Novgorodu, bet palika Rīgā. Pēc kara klostera māsām no jauna nācās atjaunot dievnamus un visas klostera ēkas, atkal sakārtot iedzīvi. Tuksnesītis aprūpēja bēgļus no Krievijas un pēckara trūkumā iedzītos rīdziniekus. Vasarās Tuksnesī dzīvoja bērni no atjaunotās bērnu patversmes un klostera skolas. Otrā pasaules kara laikā klosteris atkal tika izpostīts. Pēc hitleriešu padzīšanas klostera māsas ar milzīgām grūtībām centās atjaunot to, kas vēl bija saglabājies. Lai izdzīvotu, Tuksneša iemītnieces pārsvarā nodarbojās ar lauksaimniecību, palīdzēja vietējam kolhozam ražas novākšanā, gādāja klosterim produktu krājumus ziemai.

1954. gadā metropolīts Venjamins (Fedčenko, 1880–1961) kalpošanai Tuksnesī iesvētīja par tā priekšnieku Kirilu (Kuzmu Smirnovu, 1885–1968). Pieticīgais un sirsnīgais tēvs Kirils (shimā – shiarhimandrīts Kosma) iemantoja lielu cieņu ticīgo vidū, kurus viņš garīgi aprūpēja līdz 1968. gada vasarai. Pēc viņa nāves par Tuksneša garīgo tēvu tika nozīmēts arhimandrīts Tavrions (Tihons Batozskis, 1898–1978). Šeit aizritēja taisnpratīgā mūka pēdējie desmit darba gadi. Viņa garīgās kalpošanas gados Tuksnesītī valdīja agrīnās kristiešu kopienas atmosfēra. Tēva Tavriona askētiskā dzīve, viņa lūgšanu varoņdarbs, ikdienas dievkalpojumi un sprediķi piesaistīja Tuksnesītim tūkstošiem svētceļnieku no visām Padomju Savienības malām. Tuksneša materiālais stāvoklis uzlabojās. Aktīvajai klostera dzīvei vērīgi sekoja varasiestādes, tomēr, neraugoties uz to, tēvam Tavrionam izdevās paplašināt un labiekārtot telpas atbraucēju uzņemšanai, uzcelt virtuvi svētceļniekiem. Pēdējo dievkalpojumu baznīcā tēvs Tavrions veica Vasarsvētkos (Svētās Troicas dienā) 1978. gada 18. jūnijā. Pēc viņa nāves Tuksnesītis turpināja materiāli nostiprināties, klostera iemītnieču skaits pieauga, taču garīgās dzīves vienreizīgums vairs neatkārtojās.

XX gadsimta 80. gados, pateicoties mātes Sergijas (Aleksandras Konkovas) pūliņiem, tika uzbūvēti maltīšu telpa un divstāvīgs klostera māsu korpuss ar iekšējo Vissvētās Dievmātes Piedzimšanas baznīcu. Mazais dievnams ir rotāts ar vienrindas ikonostasu. XX gadsimta 90. gados sakarā ar jauno starpvalstu robežu izveidošanos PSRS sabrukuma rezultātā svētceļnieku skaits samazinājās. Šodien Tuksnesis dzīvo savu lūgšanu un darba dzīvi. Saviem spēkiem piemērotus darbus dara arī svētceļnieki. Klosterim atdota tā lauksaimniecībā izmantojamā zeme, pastāv ferma un sakņu dārzs. Tomēr galvenā ir un paliek lūgšana. Dievkalpojumi notiek katru dienu. Jau vairāk nekā simts gadu negrozāmi tiek ievērota klostera noteiktā dzīveskārtība – lūgšanu nolikums (noteikums), nemitīga psalmu grāmatas lasīšana. Katru gadu Kunga Apskaidrošanās svētku priekšvakarā no Rīgas uz Tuksnesīti dodas pareizticīgo krusta gājiens ar Dievmātes svētbildi „Patiesi Pienākas”. Līdzās Kunga Apskaidrošanās dievnamam atrodas klostera kapsēta, kurā atdusas garīgās personas un dievbijīgi laji. Šeit apbedīti metropolīts Leonīds (Poļakovs, 1913–1990), klostera dibinātāja un pirmā priekšniece Sergija (Jekaterina Mansurova, 1861–1926), kuras pīšļi 1989. gadā tika pārvesti uz klosteri no Carskoje Selo (Puškinas). Šeit var palūgties pie klostera māsu, priekšnieču un garīdznieku kapu vietām.

 

Informācijas avoti:

1) Демина Н. «Рижский Св. Троице-Сергиев женский монастырь», Rīga: Pētergailis, с. 116-130, 151-163, 231-223.

2) Вильгерт В. «Архимандрит Таврион (Батозский)», изд. «Отчий дом», Москва, 2001.

3) «Rīgas dievnami. Arhitektūra un māksla», Rīga: Zinātne, Apgāds mantojums, 2007, c. 537.

4) http://sobory.ru/article/index.html?object=06107

Оксана Дементьева. Неугасимая лампада

 

Ludmila Kļešņina

 

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis

 

 

Оксана Дементьева. Неугасимая лампада

Ilustrācijas tēmai