Sergejs Goļicins
Sergejs Goļicins (1749. g. 5. novembrī – 1810. g. 7./19. janvārī Ternopoļā, Krievijas impērijā) – militārais un valsts darbinieks, no 1801. līdz 1803. gadam Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes ģenerālgubernators.
Sergejs Goļicins ir senas Krievijas kņazu dzimtas pārstāvis.
Militāro apmācību viņš ieguvis Šļahtas korpusā – militārajā mācību iestādē muižnieku bērniem. Pēc tam viņš daudzus gadu desmitus dienēja Krievijas Impērijas armijā.
Sergejs Goļicins bija 1768.–1774. gada krievu-turku kara dalībnieks, 1770. gadā viņš demonstrēja drošsirdību kaujā pie Kagulas upes un tika apbalvots ar Svētā Georgija 4. pakāpes ordeni.
Vēl viena – 1787.–1791. gada krievu-turku kara laikos – S. Goļicins tika apbalvots ar vēl vienu Svētā Georgija ordeni, bet jau 2. pakāpes. Šoreiz viņš demonstrēja izcilus militāros panākumus jau kā karavadonis: apbalvojums tika pasniegts ģenerālleitnantam Goļicinam par Mačinas pilsētas ieņemšanu.
Krievijas imperatora Pāvela I valdīšanas laikos karavadonis nonāca nežēlastībā, tika atstādināts no militārā dienesta un dzīvoja laukos – viņam piederošā muižā.
1801. gadā Krievijas impērijas Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes guberņas, pēc jaunā imperatora Aleksandra I lēmuma, tika apvienotas vienā ģenerālguberņā ar centru Rīgā. Par pirmo šā teritoriālā veidojuma vadītāju tika iecelts kņazs Sergejs Goļicins. Par ģenerālgubernatora Goļicina kancelejas sekretāru pēc viņa vēlmes kļuva nākamais izcilais fabulu autors Ivans Krilovs.
Sergejs Goļicins un viņam pietuvinātie cilvēki darījuši daudz ko, lai mazinātu administratīvo patvaļu, ierobežotu vācu birģeru ekonomiskās prasības un priviliģētās kārtas pretenzijas. Par visām šīm Goļicina rūpēm bijušais Rīgas rātes priekšsēdētājs A. Bulmerings rakstījis ar aizkustinošu atklātību: “labsirdīgais ģenerālis Goļicins, jau uzsākot pārvaldīt savu novadu, bijis aizspriedumains pret rāti... pats kņazs, taču biežāk viņa kanceleja, iejaucās rātes lietās un neskopojās ar dusmu pilniem vārdiem.” 1
Kas tad kļuva par konflikta iemeslu? Jāatgādina, ka 18. gadsimtā Rīgas iedzīvotāji dalījās birģeros jeb namniekos (pārsvarā, tie bija vācieši) un tajos, kam nebija birģeru jeb namnieku tiesības (pirmām kārtām, tie bija latvieši, līvi un krievi). Savukārt, birģeru vidū bija priviliģēta grupa – maģistrāta jeb rātes locekļi, kuri ieņēma savu vietu nevis ievēlēšanas rezultātā, bet gan kooptācijas ceļā, turklāt šis amats bija uz visu mūžu. Ķeizariene Katrīna II atcēla šādu rīdzinieku dalīšanu pēc šķirām, rāti nomainīja pilsētas dome, kuru ievēlēja visi turīgie pilsētnieki. Taču Katrīnas Lielās dēls, imperators Pāvels I atgriezās pie vecās kārtības, kas bija pastāvējusi Rīgā. Kā tas izriet no fon Bulmeringa atmiņām, pret pilsētnieku daļas nepamatotajām privilēģijām arī uzstājās ģenerālgubernators un viņa kancelejas vadītājs.
1804. gadā, jau būdams vecāka gadagājuma cilvēks, Sergejs Goļicins atstāja savu amatu. 1810. gadā, dažas dienas pirms nāves, kņazs Goļicins tika iecelts par Krievijas impērijas Valsts padomes locekli.
Aleksandrs Gurins
[1] "Неизвестная одиссея баснописца". – Б. Инфантьев, А. Лосев. "Латвия в судьбе и творчестве русских писателей". Учебник для средних школ. Рига: изд–во Zvaigzne ABC, стр. 130.
