Sākumlapa > Tēmas > Personas
Pjotrs Antropovs

Pjotrs Antropovs

Pjotrs Antropovs (1945.g. 16.septembrī, Rēzeknes apriņķī) - dzejnieks un publicists, žurnālists.

Pēteris Antropovs ir dzimis Latgalē, Rēzeknes apriņķa sādžā Rejki, vecticībnieku daudzbērnu ģimenē. Vecticībnieki un viņu senči dzīvoja Latgalē jau kopš tiem senajiem laikiem, kad patriarha Nikona reformu rezultātā bija notikusi šķelšanās Pareizticīgajā baznīcā. Krieviem vecticībniekiem izdevās saglabāt savu dzimto valodu un senas vecticībnieku tradīcijas.

Pētera Antropova tēvs nomira, kad dēlam vēl nebija apritējuši trīs gadi. Trūkums piespieda ģimenes locekļus – Pētera māsas un brāļus – aizceļot uz citām sādžām un pilsētām. Kopā ar māti bija palikuši tikai Pēteris un jaunākā māsa Jeļena.

 Tas, ka jau agrīnā bērnība Pēteris bija kļuvis bārenis un cietis trūkumu, lielā mērā noteica nākamā dzejnieka dzīves ceļu. Jau bērnības gados Pēterim nācās iepazīt sūro zemnieka darbu, būt par arāju un siena pļāvēju, jo viņš bija vienīgais vīrietis ģimenē. Kopš 12 gadu vecuma viņš strādāja Rēzeknes kūdras rūpnīcā, kur arī saņēma pirmo algu. Šo smago gadu atskaņas ir jaušamas viņa dzejoļos, kas bija sacerēti brieduma gados.

Pēteris Antropovs agri atskarta, ka labākais līdzeklis pret trūkumu ir mācīties. Un kopš tā laika viņš cītīgi mācījās. P. Antropovs ir absolvējis Rīgas Celtniecības tehnikumu, Rīgas Politehnisko institūtu, Žurnālistu meistarības universitāti. Bet kopš 2002. gada viņš pats pasniedz reklāmas un sabiedrisko attiecību pamatus Baltijas Starptautiskajā akadēmijā.  

Rakstīt dzeju Pēteris Antropovs sāka agri - piecpadsmit gadu vecumā, izcilā krievu dzejnieka Sergeja Jeseņina daiļrades ietekmēts. Ar Jeseņina dzeju viņu iepazīstināja vecākais brālis, kad ieradās mājās atvaļinājumā no armijas. Kopš tā brīža slavenais krievu dzejnieks kļuva par piemēru P. Antropovam, viņš uzskatīja S. Jeseņinu par savu skolotāju. Jauneklis centīgi analizēja viņa dzeju, studēja biogrāfiju, satikās ar viņa māsām un bērniem, kā arī ar Šaganē, Augusti Miklaševsku, Nedeždu Voļpinu, Iļju Šneideru un citiem S. Jeseņina laikabiedriem. Daudzkārt P. Antropovs bija viesojies Konstantinovas sādžā (dzejnieka dzimtenē), lasīja lekcijas par Sergeju Jeseņinu, savāca vienu no lielākajām Jeseņinam veltītajām tematiskajām kolekcijām Latvijā.

Un tas ir gluži likumsakarīgi, ka tieši Sergejam Jeseņinam ir veltīti daudzi Pētera Antropova dzejoļi un eseja «Как я открывал Есенина» („Kā es atklāju Jeseņinu”), bet kāds no Antropova dzejas cikliem ir nosaukts «Опять в душе латгальские мотивы» („Atkal dvēselē skan Latgales motīvi”) – šis nosaukums izsauc atmiņā S. Jeseņina dzejoļu ciklu „Persijas motīvi”. Apzināti vai neapzināti, bet Pēterim Antropovam izdevās izbēgt no iemīļotā dzejnieka poētiskās atdarināšanas, kaut gan virknē viņa dzejoļu ir jaušami Jeseņina motīvi un intonācijas. Un tā nav nejaušība, ka dzimtajā pusē - Latgalē Pēteri Antropovu – gan pa jokam, gan nopietni – sauc par Latgales Jeseņinu. Domājams, ka Krievijas Rakstnieku savienība visnotaļ pelnīti novērtēja P. Antropova darbu, popularizējot Sergeja Jeseņina vārdu, apbalvojot dzejnieku un publicistu ar Zelta Jeseņina medaļu.

Pirmoreiz Pētera Antropova dzejoļi tika publicēti 1966. gadā Rēzeknes pilsētas avīzē «Знамя труда». Vēlāk viņa dzejoļi laiku pa laikam tika publicēti vietējos un republikāniskajos laikrakstos. Pēteris Antropovs piedalījās jauno dzejnieku radošajos semināros, kurus bija rīkojusi Latvijas Rakstnieku savienība. Tiesa gan, tajos gados Pēteris nepievērsa īpašu uzmanību savām poētiskajām dotībām un sekoja slavenā rakstnieka Ļeva Tolstoja principam: „Ja vari nerakstīt – neraksti.”

Turklāt, arī dzīves apstākļi joprojām piespieda P. Antropovu vairāk domāt un rūpēties par dienišķo maizi. Tiesa gan, literārās dotības netieši pamudināja viņu mainīt profesiju.  1970. gadā Jelgavas Dzīvokļu un komunālās pārvaldes galvenais inženieris negaidīti pārgāja strādāt uz Jelgavas laikrakstu „Darba Uzvara”, kurā viņš kļuva par vienu no populārākajiem ārštata autoriem. Kopš tiem laikiem viņa dzīve bija cieši saistīta ar žurnālistiku. P. Antropovs strādāja laikrakstā «Советская Латвия», Latinformā, bija Krievijas laikraksta «Экономическая газета», žurnāla «Деловые люди» un laikraksta «Московские новости» korespondents. Un līdz pat šai dienai viņš sadarbojas ar Krievijas informācijas aģentūru «Росбалт».

Pēteris Antropovs guva lasītāju atziņu kā talantīgs un konsekvents žurnālists, kam ir sveši kompromisi. 1981. gadā viņš uzrakstīja grāmatu «До встречи на БАМе» („Tiksimies BAMā”), kuras pamatā bija materiāli, kas tika savākti radošo komandējumu laikā, apmeklējot Baikāla Amūras maģistrāles (BAM) būvniecību. 1983. gadā P. Antropovs tika atzīts par PSRS Žurnālistu savienības prēmijas laureātu, bet 2009. gadā viņa žurnālista darbība, veicinot Latvijas un Krievijas draudzīgo attiecību nostiprināšanos, guva atzinumu un viņš tika apbalvots ar Krievijas Federācijas vēstniecības prēmiju «Янтарное перо» („Dzintara spalva”).

Gorbačova pārbūves sākumā Pētera Antropova rakstos valdošais kritiskais gars pievērsa sev LKP CK pirmā sekretāra Borisa Pugo uzmanību un viņš piedāvāja žurnālistam strādāt par savu palīgu. Šajā amatā Antropovs strādāja līdz pat B. Pugo aizbraukšanai uz Maskavu.

Pārbūves norises atkal lika P. Antropovam mainīt darbības sfēru. 1991. gadā viņš radīja vienu no pirmajām Latvijā reklāmas un informācijas aģentūrām «Экономика и жизнь» („Ekonomika un dzīve”), kas darbojās divdesmit gadus un izpelnījās autoritāti Latvijas uzņēmēju vidū. Bet pieredze, kas tika iegūta šajā aģentūrā, arī patlaban palīdz viņam konsultēt uzņēmējus un politiķus reklāmas un sabiedrisko attiecību jomā.

Taču darbība žurnālistikas un reklāmas nozarēs nespēja apklusināt viņa dvēselē pamodušos tieksmi dzejot. Gadiem ritot, radās atziņa, ka varbūt nāksies atbildēt Dieva priekšā par sava poētiskā talanta nepietiekamo novērtējumu, par neprasmi izmantot to, lai pienācīgi kalpotu cilvēkiem.  

Poētiskās daiļrades atdzimšanu lielā mērā ietekmēja arī tas, ka tika dibināta Starptautiskā Rakstnieku un publicistu asociācija (Международная ассоциация писателей и публицистов - МАПП), kuras dibināšanā tieši bija piedalījies arī Pēteris Antropovs. Asociācijas prezidentam Maratam Kalandarovam iepatikās vaļsirdīgie un emocionālie Latgalē dzimušā dzejnieka dzejoļi. M. Kalandarovs palīdzēja P. Antropovam sastādīt pirmo dzejoļu krājumu, piedāvāja publicēt viņa dzejoļus virknei Maskavas preses izdevumu, rekomendēja pieņemt viņu Krievijas Rakstnieku savienībā.  

Lielu lomu dzejnieka vecticībnieka radošā potenciāla attīstībā nospēlēja arī Latvijas Vecticībnieku biedrība un vecticībnieku žurnāls «Поморский вестник», kurā tika publicēti daudzi jaunie Pētera Antropova dzejoļi. Šie dzejoļi guva pozitīvu novērtējumu vecticībnieku draudzēs un pārliecināja autoru, ka viņa daiļrade ir nepieciešama cilvēkiem, deva impulsu arī citiem vecticībniekeim pievērsties daiļradei. Rezultātā tapa unikāls dzejnieku vecticībnieku daiļrades almanahs «Триста лет нас зовут староверами» („Trīssimts gadus mūs dēvē par vecticībniekiem”), par kura redaktoru Latvijas vecticībnieku biedrība uzticēja būt Pēterim Antropovam. 

21. gadsimta pirmā desmitgade bija īpaši ražīga Pēterim Antropovam. Klajā nāca četri viņa dzejoļu krājumi:

«Я большой и капризный ребенок» („Es esmu liels un niķīgs bērns”) (2005. g.);

«Я последний романтик ушедшей эпохи» („Es esmu pagājušā laikmeta pēdējais romantiķis”) (2007. g.);

«Я крещен старовером» („Es esmu nokristīts par vecticībnieku”) (2010. g.);

«Я простой подорожник» („Es esmu vienkārša ceļmalīte”) (2011. g.).

Pētera Antropova dzejoļi ir publicēti šādos Latvijas, Krievijas un starptautiskajos dzejoļu krājumos:

«Планета поэзии» („Poēzijas planēta”);

«Славянские колокола» („Slāvu zvani”);

«Академия поэзии» („Dzejas akadēmija”);

«Злато слово» („Zelta vārds”);

«Русская поэзия Латгалии» („Latgales krievu dzeja”) un citos.

    Pavisam Latvijā un Krievijā klajā nāca 36 grāmatas, kurās tika publicēti P. Antropova dzejoļi. Virkne no šiem dzejoļiem ir atdzejota latviešu, latgaliešu, lietuviešu, ukraiņu, angļu, bulgāru valodās. Tika sacerēti divdesmit muzikālie skaņdarbi ar P. Antropova dzejoļu vārdiem. Lielu popularitāti viņa dzeja ir iemantojusi starptautiskajā interneta portālā  Stihi.ru .

Pētera Antropova daiļrade tiek augstu vērtēta ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās robežām. Viņš tika ievēlēts par Krievijas Dzejas Akadēmijas korespondētājlocekli, par Starptautiskās Rakstnieku un publicistu asociācijas viceprezidentu, par Latvijas Krievu kopienas Valdes locekli, kļuva par pirmā Vispasaules poētiskā maratona un virknes radošo konkursu laureātu.

Domājams, ka tie nav pēdējie Latvijas krievu dzejnieka, kas ir iemīlējies Latgalē, sasniegumi. Viņa radošais potenciāls vēl nav izsmelts. Un it īpaši tas iepricina mani, jo Pētera Antropova dzeja ir piepildīta ne tikai ar mīlu pret Latgali, bet arī pret Krieviju, kur ir meklējamas viņa vecticībnieku dzimtas saknes.

 

Leonīds Beļikovs,

Krievijas Rakstnieku savienības biedrs,

Krievijas Dzejas Akadēmijas korespondētājloceklis  

Ilustrācijas tēmai