Sākumlapa > Tēmas > Personas
Nikolajs Berežanskis

Nikolajs Berežanskis

Nikolajs Berežanskis (Kozirevs) (dzimis 1884. gadā Pleskavas guberņas Berežānos pie Ostrovas — miris 1935. gada 22. jūnijā Jaunlatgalē (Pitalovā) —  žurnālists, publicists, politiskais komentētājs, Pleskavas apgabala un Latgales krievu folkloras vācējs un pētnieks.

Nikolajs Berežanskis (Kozirevs) savus bērnības gadus ir pavadījis dzimtas muižā. Pēc neilgas uzturēšanās Sanktpēterburgā (kur viņš bija mēģinājis strādāt par Sanktpēterburgas Zinātņu akadēmijas korespondentu), 1905. gadā  jaunais Nikolajs Berežanskis-Kozirevs iekārtojās darbā Pitalovas dzelzceļā. Pirms tam viņš strādāja par kurjeru Krievijas Pasta resorā. Nākamā publicista īstais uzvārds bija Kozirevs, bet, strādājot dzelzceļa resorā, viņš pastāvīgi sūtīja savus žurnālistiskos tekstus uz Sanktpēterburgas periodiskajiem izdevumiem, parakstīdams tos ar pseidonīmu „Berežanskis” (Бережанский); šāds pseidonīms bija saistīts ar viņa dzimšanas vietu. Viņa publicistiskos rakstus publicēja laikraksti «Русь», «Новое время» un «Вечернее время».

1906. gadā par piedalīšanos revolucionārajos nemieros Nikolajs Kozirevs-Berežanskis tika izsūtīts uz Ziemeļiem. 1913. gadā pēc atgriešanās no izsūtījuma, N. Berežanskis turpināja savu žurnālistisko darbību, publicējot savus rakstus žurnālā «Русский паломник» („Krievu svētceļnieks”) un laikrakstā «Воскресное вечернее время» („Svētdienas vakara laiks”). Kādu laiku Nikolajs Berežanskis dzīvoja Somijā, kur strādāja par laikrakstu «Утро России» („Krievijas rīts”) un «Русская воля» („Krievijas brīve”) korespondentu. Kopš 1915. gada viņš sāka publicēt savus rakstus laikrakstā «Наша старина» („Mūsu senatne”), bet vēlāk kļuva par tā sekretāru.

Latvijas teritorijā Nikolajs Berežanskis, būdams kara politiskais korespondents, strādāja laikrakstā «Наши дни», kas iznāca no 1918. gada decembra līdz 1919. gada janvārim. Šeit strādājot, viņš bija sadraudzējies ar Jakovu Bramsu – nākamo laikraksta «Сегодня» izdevēju. Pēc padomju varas nodibināšanas Rīgā,  1919. gadā lielinieku varas pārstāvji likvidēja laikrakstu «Наши дни».

Pēc lielinieku padzīšanas Nikolajs Berežanskis sāka plānot jaunas ieceres žurnālistikas jomā. 1919. gada augusta sākumā, kad Rīgā pie varas bija nostiprinājusies K. Ulmaņa valdība, N. Berežanskis kopā ar savu veco draugu J. Bramsu nolēma dibināt jaunu avīzi «Народ» („Tauta”). Tās pirmais numurs nāca klajā 26. augustā. Pirmajās publikācijās tika attēlots Krievijas, kas atradās laikmetu griežos, liktenis, kā arī daudz ievērības tika pievērsts ebreju kultūrvēsturiskās telpas tēmai.

20. gadsimta 20. gadu sākumā Nikolajs Berežanskis sadarbojās ar laikrakstu «Рижский курьер» („Rīgas kurjers”). Drīzumā N. Berežanskis pieņēma priekšlikumu strādāt avīzē «Вечернее время» („Vakara laiks”). Tomēr laikraksta „Segodņa” redakcija  piedāvāja Berežanskim perspektīvu avīzes politiskās nodaļas vadītāja amatu, un viņš piekrita to ieņemt. 1925. gadā laikraksts «Вечернее время» tika pārveidots par «Слово».

1924. gadā Nikolajs Berežanskis devās uz Berlīni, kur rediģēja žurnāla  «Златоцвет» („Zelta zieds”) pirmo numuru. Tur viņš iepazinās ar prozaiķi, dramaturgu un žurnālistu Ivanu Lukašu, pasaulslavenā krievu rakstnieka Vladimira Nabokova draugu.  N. Berežanskis aicināja I. Lukašu doties uz Rīgu. 1926. gadā viņi abi kļuva par laikraksta «Слово» („Vārds”) līdzstrādniekiem. Vēlāk Berežanskis aizgāja no laikraksta «Сегодня» redakcijas. Berežanska aiziešana izprovocēja skandālu starp žurnālistiem un pastiprināja konkurenci starp laikrakstiem «Слово» un «Сегодня». N. Berežanskis bija nozīmīga persona  «Словo» redakcijā; bez viņa piekrišanas netika publicēta neviena liela publikācija. Tomēr 1929. gadā laikraksts «Слово» tika slēgts, neizturot konkurenci ar «Сегодня».

N. Berežanskim radās jauna aizraušanās - folklora. 1930. gadu sākumā viņš atgriezās Jaunlatgalē, kur pievērsās vietējo krievvalodīgo iedzīvotāju folkloras kolekcionēšanas teorētisko pamatu izstrādēi, veikdams vietējās un Pleskavas novada iedzīvotāju folkloras salīdzinošo analīzi.  

1930. gadā klajā nāca apjomīgs darbs „Rokasgrāmata krievu tautas folkloras paraugu vākšanā”; šā darba izdošanu bija inspirējusi Krievu folkloras Latvijā vākšanas un pētīšanas komisija.

Diemžēl Nikolaja Berežanska veselības stāvoklis bija ievērojami pasliktinājies, viņš praktiski vairs neizgāja no savas vasarnīcas Jaunlatgalē. 1935. gada 22. jūnijā Nikolajs Berežanskis (Kozirevs) nomira. Viņš tika apbedīts Augšpils (Višgorodas) pareizticīgo kapos.

Fotoattēls:

LVVA, 2996. f., 10. sar., 38978.l.

Aleksandrs Fiļejs