Nikolajs Barabanovs

Nikolajs Barabanovs (1890. g. 9./21. aprīlī  Penzas guberņā, Krievijas impērijā – 1970. g. 5. novembrī Rīgā, Latvijas PSR) –  no  1921. gada  Rīgas Krievu drāmas teatra aktieris.

Nikolaja tēvs, Sergejs Barabanovs bija zemnieks, viņš nodarbojās arī ar tirdzniecību, miris 1924. gadā. Nikolaja māte bija mājsaimniece, mirusi 1902. gadā. Deviņu gadu vecumā Nikolajs bija devies uz Tambovu, kur viņu audzināja vecaistēvs (mātes tēvs). Nikolajs Barabanovs iestājās Tambovas ģimnāzijā, kuru absolvēja 1908. gadā. 1910. gadā viņš iestājās Maskavas Filharmonijas skolas Drāmas nodaļā. Uz skatuves viņš sāka uzstāties kopš 1911. gada, tas notika Malahovkā (senatnīgajā Piemaskavas pilsētiņā). Malahovkā N. Barabanovs bija pavadījis trīs vasaras skatuves sezonas (1911., 1912. un 1913. gadu). 1913. gadā viņš kļuva par Maskavas Filharmonijas skolas Drāmas nodaļas absolventu. Kopš 1913. gada viņš sāka strādāt Maskavas Brīvajā teātrī pie Konstattīna Mardžanova. Mardžanova teātrī viņš strādāja līdz 1915. gadam.

1916.–1918. gadā ar pārtraukumiem N. Barabanovs strādāja Imperatora Aleksandra (Александринский) teātrī Pēterpilī (patlaban – Sanktpēterburga). 1917. gadā sākās N. Barabanova sadarbība ar Krievijas slaveno teātra režisoru Vsevolodu Meijerholdu, kuras ietvaros Barabanovam lieliski izdevās nospēlēt Nezināmā lomu teātra iestudējumā pēc Mihaila Ļermontova drāmas „Masku balle” («Маскарад»). 1917. gada beigās N. Barabanovs devās uz Helsinkiem, kur kļuva par Matrožu kluba trupas locekli. Somijā aktieris uzturējās aptuveni pusgadu. 1918. gada maijā N. Barabanovs iestājās Maskavas Drāmas teātra trupā; tajā pat gadā no jūlija līdz augustam viņš apbraukāja dažādas Krievijas pilsētas. 1919. gadā N. Barabanovs nonāca Harkivā, kur spēlēja uz Siņeļnikova teātra skatuves. Tomēr drīzumā viņš tika iesaukts dienestā Baltajā armijā, kur dienēja par rakstvedi saimniecības daļā. Kopā ar Baltās armijas kara daļām pārvietojoties pa fronti, pie Jekaterinodaras (patlaban – Krasnodara) viņš sasirga ar tīfu.

Kādu neilgu laiku Nikolajs Barabanovs un viņa dzīvesbiedre I. Barabanova-Barščinska spēlēja Sofijā (Bulgārijā) uz teātra „Renesanse” («Ренессанс») skatuves.

Drīzumā Nikolajs Barabanovs saņēma ielūgumu no Rīgas antrepreniera Mihaila Muratova ierasties Latvijas galvaspilsētā un iestāties Rīgas Krievu teātra trupā, kas tolaik vēl tika veidota. Pēc īslaicīgām pārdomām N. Barabanovs pieņēma šo priekšlikumu. Tā sākās viņa ilggadīgais radošais darba periods Rīgas Krievu drāmas teātrī. Kādu laiku N. Barabanovs vadīja 1925. gadā nodibināto biedrību «Театр русской драмы» („Krievu drāmas teātris”), demonstrēdams savas administratora dotības, kuras izrādījās visai efektīvas tieši tajā laika posmā, kad finansiālā ziņā Latvijas krievu teātris piedzīvoja visai sarežģītus laikus. 1922. gada 18. februārī N. Barabanovs saņēma pateicību no Krievu Teātra mākslas biedrības par izdarītajiem ziedojumiem un piedalīšanos teatrālajā koncertā.  

1926. gadā Nikolajs Barabanovs sāka pasniegt deklamācijas mākslas un dikcijas korekcijas stundas biedrības «Krievu drāmas teātris» dramatiskājā studijā   (saskaņā ar datiem no viņa autobiogrāfijas). 1930. gadu sākumā N. Barabanovs piedalījās ne tikai Krievu Drāmas teātra galvenajos uzvedumos, bet turpināja nodarboties arī ar aktīvu pedagoģisko darbību. Pasniedzot jaunajiem aktieriem skatuves mākslas meistarību, N. Barabanovs nodibināja ciešus radošus kontaktus ar izcilo krievu aktieri Mihailu Čehovu, kurš tolaik dzīvoja Latvijā un arī vadīja teātra mākslas meistarklases Rīgā un Siguldā. Kopš 1931. gada 15. septembra N. Barabanovs kļuva par šīs teātra studijas direktoru.  

Nacistiskās okupācijas laikos N. Barabanovs bija atteicies piedalīties kādā no vācu propagandas filmām un sakarā ar to viņam nācās aiziet no teātra. Apmēram gadu viņš bija bezdarbnieks. 1942. gadā viņš sāka strādāt par rēķinvedi un grāmatveža palīgu Rīgas Keramikas rūpnīcā, kur 1944. gadā saņēma dienesta apliecību. Saskaņā ar izziņas par dzīvesvietu datiem, kas tika izdota nacistiskās okupācijas periodā, Barabanovs kopā ar ģimeni dzīvoja Rīgā, V. Hena ielā 62, 28. dzīvoklī.

1944. gada decembrī Latvijas PSR Krievu Drāmas teātra administrācijas personāla daļa izsniedza Nikolajam Barabanovam izziņu par to, ka viņš „strādā Valsts Krievu Drāmas teātrī, ieņemot aktiera amatu” un viņa apgādā ir dēls Vladimirs, kuram tolaik apritēja 5 gadi. 

Pēc Otrā pasaules kara beigām Nikolaja Barabanova aktiera talants atkal tika pienācīgi novērtēts un guva pieprasījumu. Baltijas Kara apgabala Virsnieku nama Kultūras un mākslas nodaļa ielūdza N. Barabanovu piedalīties 1945. gada 22. septembra koncertā. 1946. gada 11. decembrī Nikolajam Barabanovam tika piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka nosaukums. 1947. gadā Nikolajs Barabanovs kļuva par Mākslas Darbinieku Nama valdes locekli un par šā nama Mākslas sekcijas vadītāju. 1948. gadā viņš tika ievēlēts par Rīgas pilsētas Kirovas rajona (patlaban – Centra rajons) padomes deputātu, 1961. gadā – par Maskavas rajona  (patlaban – Latgales priekšpilsēta) padomes deputātu.  

Kopā ar otro dzīvesbiedri A. Čaadajevu un diviem adoptētiem bērniem Olgu un Vladimiru Nikolajs Barabanovs bieži uzturējās Asaros – nelielajā piejūras kūrorta miestiņā, kas ir kļuvis par Jūrmalas daļu.  

1955. gadā Nikolajam Barabanovam tika piešķirts Latvijas PSR Tautas mākslinieka goda nosaukums. 1960. gadā tika atzīmēta Nikolaja Barabanova 70. jubileja. 1963. gadā aktieris bija parakstījis līgumu ar kinostudiju „Mosfiļm” par piedalīšanos kinorežisora F. Fiļipova mākslas filmas «Утро завтрашнего дня» („Rītdienas rīts”) uzņemšanā; šajā filmā aktieris atveidoja Tolstopjatova lomu (saskaņā ar kontraktu viņš saņēma 40 rubļus par vienu uzņemšanas dienu). 1964. gadā N. Barabanovs atkal parakstīja līgumu ar kinostudiju „Mosfiļm”, šoreiz viņš piedalījās izcilā padomju kinorežisora Ivana Pirjeva mākslas filmā «Свет далёкой звезды» („Tālās zvaigznes gaisma”), kurā atveidoja Sokolova lomu (saņēma 83 rubļus par vienu uzņemšanas dienu). 

Nikolaja Barabanova lomas, kas atveidotas teātrī:

No agrīnām, pirms Otrā pasaules kara atveidotām lomām būtu jāatzīmē: Marokas princis (V. Šekspīra traģikomēdijā „Venēcijas tirgotājs”); Nepazīstamais un Arbeņins (M. Ļermontova drāmā „Masku balle”); Vāgnera loma uz Aleksandra teātra skatuves (H. Ibsena lugā „Sieviete pie jūras”, 1918. g.); Rogožins (izrādē „Idiots” pēc F. Dostojevska romāna motīviem, 1921. g.); Skalozubs ( A. Gribojedova komēdijā „Gudra cilvēka nelaime”, 1921. g.); Raiskis (izrādē „Krauja” pēc I. Gončarova romāna motīviem, 1922. g.); Dons Bazīlio (P. Bomaršē komēdijā „Figaro kāzas”, 1922. g.); hetmanis Skoropadskis (M. Bulgakova lugā „Turbinu dienas”, 1927. g.); Flors Pribitkovs (A. Ostrovska komēdijā "Pēdējais upuris", 1930. g.); Li Gai Šens (pēc S. Moēma lugas "Ķīniete",1931. g.); Veļikatovs (A. Ostrovska lugā "Talanti un pielūdzēji",1932. g.); Klassens (vācu dramaturga Ebermaijera lugā "Klassena lieta", 1936. g.); cars Boriss (A. Puškina vēsturiskā drāmā "Boriss Godunovs", 1937. g.); cars Ivans Bargais (A. Ostrovska drāmā "Vasilisa Melentjeva", 1938. g.); apdāvinātais ķirurgs Platons Krečets (galvenā loma dramaturga Aleksandra Kornejčuka tāda paša nosaukuma lugā, 1939. g.); Ņesčastļivcevs (pēc Aleksandra Ostrovska lugu motīviem).

No lomām, kas atveidotas 1940.-1960. gados Rīgas Krievu drāmas teātrī, visnopietnākās un teātra publikai atmiņā palikušas bija: Poļežajava loma (L. Rahmanova lugā "Nemierīgās vecumdienas"); Blosfelds (izrādē "Atraitne" pēc Viļa Lāča lugas, 1945. g.); Zahars Bardins (Maksima Gorkija lugā "Ienaidnieki" kopā ar J. Bunčuku, kas spēlēja Poļinu, 1946. g.); Dobrotvorskis (pēc A. Šteina lugas "Goda likums", 1946. g.); Mēvenšterns (pēc Rūdolfa Blaumaņa lugas "Ugunī" motīviem, 1950. g.); Ļapkins-Tjapkins (N. Gogoļa komēdijā "Revidents", 1951. g.); Dudakovs (M. Gorkija lugā "Vasarnieki", 1952. g.); ģenerālis (pēc igauņu dramaturga A. Jākobsona lugas "Šakāļi", 1953. g.); Gornostajevs (izrādē pēc K. Treņova lugas "Ļubova Jarovaja",1953. g.); Bogomolovs (M. Gorkija lugā "Somovs un citi", 1954. g.); Gajevs (A. Čehova komēdijā "Ķiršu dārzs", 1960. g.) un Glosters (V. Šekspīra traģēdijā "Karalis Līrs"). 

Informācijas avoti:

Татьяна Власова. Николай Барабанов. – Рига: Лиесма, 1982. 201 стр.

Упоминание о Николае Барабанове имеется в эссе-воспоминании Аркадия Каца «Бумажный театр. Автобиографические рассказы и монологи»: http://magazines.russ.ru/ural/2001/2/kac.html

Короткая биографическая справка о Н.С. Барабанове имеется на интернет-портале «Кино-Театр.ru» в подразделе «Актёры Российской империи театра»: http://www.kino-teatr.ru/teatr/acter/empire/10573/bio/

Pielikumā fotogrāfijas no Tatjanas Vlasovas monogrāfijas “Nikolajs Barabanovs”.  –  Rīga: Liesma, 1982.