Dmitrijs Smirnovs

Dmitrijs Smirnovs (1882. g. 19. novembrī Maskavā, Krievijas impērijā – 1944. g. 27. aprīlī Rīgā, Ostlandes reihskomisariāta Latvijas ģenerālapgabalā) – izcilais operdziedātājs (tenors). 

Jaunības gados Dmitrijs Smirnovs bija ņēmis vokālās privātstundas pie pazīstamiem krievu pedagogiem, kuri sagatavojuši viņu iestājeksāmeniem Maskavas Mūzikas un dramatiskās mākslas skolā, ko viņš absolvējis 1903. gadā. Dmitrija Smirnova debija uz operas skatuves arī notikusi tieši 1903. gadā Maskavas teātrī “Ermitaž”, pazīstamā krievu mecenāta Savvas Mamontova trupā. Vienas sezonas laikā šajā teātrī, pēc viņa paša teiktā, operdziedātājs sagatavojis un izpildījis 13 operu partijas! 

Pēc gada Dmitrijs Smirnovs izturējis milzīgu konkursu un kļuvis par Maskavas Lielā teātra operas trupas solistu. Viņa repertuārā parādījās Jonteka, Hercoga, Ļenska, Nadira, Bojana, Alfrēda operu partijas. Pēc tam viņš tika ielūgts uzstāties Sanktpēterburgas Marijas operas teātrī. Tolaik Maskavā un Pēterburgā viņa slava konkurēja ar izcilā krievu tenora Leonīda Sobinova slavu (Sobinovs bija 10 gadus vecāks par Smirnovu). 

Kopš 1907. gada Dmitrijs Smirnovs ar lieliem panākumiem dziedāja Sergeja Djagiļeva Krievu sezonās Parīzē, izpildot vadošās tenora partijas krievu komponistu operās. To skaitā bija šādas partijas: Viltvārdis, Vladimirs Igorevičs, Kņazs u.c. Ar šiem priekšnesumiem operdziedātājs iemantojis pasaules slavu un viņam pavērās ceļš uz pasaules slavenāko teātru skatuvēm. 

Operdziedātājs tika dēvēts par īsteno bel canto meistaru, viņš izcēlās ar virtuozu vokālo tehniku, satriecošu kantilēnas skanējumu un spēju ilgstoši aizturēt elpu. Dmitrija Smirnova talanta uzplaukuma gados, kad viņš atradās savas slavas zenītā, krievu operdziedātājs bieži ticis salīdzināts ar lielisko itāliešu operdziedātāju, tenoru Enriko Karuzo. Nereti šis salīdzinājums bijis par labu Smirnovam: īpaši tajā laikposmā, kad 1910.–1912. gadā abi operdziedātāji paralēli uzstājās Ņujorkas Metropoles operā (Metropolitan Opera) ASV. 

Papildus perfektām vokālām dotībām Dmitrijs Smirnovs bija ļoti glīts vīrietis, dziedātāja skatuviskais veidols bija neparasti spilgts: viņš bija gara auguma un proporcionālas ķermeņa uzbūves. Smirnovam bija izteiksmīgi sejas vaibsti, uzstāšanās laikā operdziedātāja acis staroja, jo viņš bija iedvesmas pārņemts.

Būdams imperatora krievu teātru solists, Dmitrijs Smirnovs piedalījās viesizrādēs daudzās Krievijas impērijas lielpilsētās: Tiflisā (Tbilisi) un Baku, Harkivā un Kijivā, kā arī Sibīrijas un Tālo Austrumu pilsētās.

Pirmās operdziedātāja viesizrādes Rīgā notika 1904. gadā. Pēc tam rīdzinieki atkal varēja dzirdēt viņu tikai pēc 16 gadiem. Šajā laikā Dmitrijs Smirnovs no talantīgā operdziedātāja iesācēja pārvērtās par pasaules mēroga slavenību.

1920. gadā viņš emigrējis no Padomju Krievijas un ar viesizrādēm apbraukājis gandrīz vai visu pasauli – uzstājies Ēģiptē, Palestīnā, Sīrijā, Turcijā, Grieķijā, Bulgārijā, Dienvidslāvijā, Rietumeiropas un Skandināvijas valstīs, ASV. Dmitrijs Smirnovs viesojās arī Baltijas valstīs, to starpā Latvijā – dziedāja Latvijas Nacionālajā operā un uzstājās solokoncertos. Viņa uzstāšanās laikā zāle vienmēr bija pārpildīta. Plašsaziņas līdzekļi publicēja jūsmīgas atsauksmes par viņa vieskoncertiem. Rīdziniekus vienmēr fascinēja operdziedātāja artistiskums, balss daiļskanīgums, perfektā vokālā tehnika un neparasti skaidrā dikcija.

Dmitrijs Smirnovs bija to nedaudzo emigrantu vidū, kuri devās viesizrādēs uz PSRS. 1926.—1930. gados viņš ikgadu kopā ar dzīvesbiedri, dziedātāju Lidiju Smirnovu-Maļcevu uzstājās Maskavā, Ļeņingradā (tagad - Sanktpēterburga), Kijivā, Odesā, Tbilisi, Sverdlovskā (tagad- Jekaterinburga), Baku un citās pilsētās, kur dziedāja operās un koncertos.

1930. gados ar viesizrādēm apbraukājot pasauli, Dmitrijs Smirnovs vienmēr atgriezās Londonā, jo tieši šo pilsētu krievu emigrants bija izvēlējies sev par pastāvīgo dzīves vietu. Tā tas bija līdz pat 1937. gadam, kad Londonā pēc aklās zarnas operācijas nomirusi viņa sieva Lidija Smirnova-Maļceva.

Atraitnis apbedījis mirušo sievu Pečoros (no 1920. līdz 1945. gadam pilsēta bija Igaunijas sastāvā — red.), un ārkārtīgi smagi pārdzīvodams pēc šī zaudējuma, pārcēlās dzīvot uz Igauniju, uz kādu laiku pārtraukdams dziedāt. Tikai nākamajā gadā viņš pakāpeniski sāka atgriezties koncertestrādē un pie aktīvas radošās darbības. Viņš dzīvoja Tallinā, dziedāja teātrī “Estonia”, uzstājās koncertos, pievērsās pedagoģiskai darbībai. 

Dažas reizes operdziedātājs atbrauca viesizrādēs uz Latviju.

1940. gada sākumā Dmitrijs Smirnovs kopā ar jauno sievu Ņinu Golubevu (Smirnovu) pārcēlās uz pastāvīgo dzīvi Rīgā. Latvijas galvaspilsētā viņš vadīja vokālo studiju, pie viņa konsultējās arī daudzi profesionālie operdziedātāji: kā vokālās mākslas pedagogs Smirnovs bija neparasti populārs Rīgā. Viņš bija veicis dažus audio ierakstus studijā “Bellaccord” (ierakstījis Hozē āriju no Žorža Bizē operas “Karmena” un Lionela āriju no Frīdriha fon Flotova operas “Marta”). 

Dmitrijs Smirnovs tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem 20. gadsimta operdziedātājiem. Viņam bija ļoti plaša diapazona spēcīga balss, kuras tembrs pārsteidza ar savu neparasto tonalitāti. Viņš pilnībā pārvaldīja bel cantо virtuozas dziedāšanas tehniku. Operdziedātāja aktierspēlei bija raksturīgs spilgts artistiskums un dramatisks temperaments. Laikabiedri uzskatīja, ka viņam īpaši tuvas bija liriskās operu partijas, izpildot kuras, viņš vienmēr demonstrējis sava talanta spožumu – tās bija Ļenska, Hercoga, Alfrēda, Vertera, Fausta, Rūdolfa un Nadira partijas. Smirnovs dziedāja arī dramatiskās operu partijas – viņa repertuārā bija Loengrīns, Hozē, Kanio, Viltvārdis, Germans. 

Dziedātāja koncertrepertuārā ietilpa ļoti daudz tehniski sarežģītu, virtuozu vokālo skaņdarbu. Dmitrijs Smirnovs kļuva ļoti populārs arī kā neparasti izsmalcināts krievu komponistu romanču izpildītājs interpretātājs. Īpaši augsti publika vērtēja P. Čaikovska, S. Rahmaņinova, N. Rimska-Korsakova un A. Grečaņinova romances Smirnova izpildījumā. 

Dmitrijs Smirnovs ir miris 1944. gada 27. aprīlī Rīgā, apbedīts Rīgas Pokrova kapos.

Dmitrija Smirnova nozīmīgākās operu partijas: 

Hozē (Ž. Bizē operā “Karmena”);

Nadirs (Ž. Bizē operā “Pērļu zvejnieki”);

Grāfs Almaviva (Dž. Rosīni operā “Seviljas bārddzinis”);

Alfrēds Žermons (Dž. Verdi operā “Traviata”);

Hercogs (Dž. Verdi operā “Rigoleto”);

Kanio (R. Leonkavallo operā “Pajaci”);

Rūdolfs (Dž. Pučīni operā “Bohēma”);

Mario Kavaradosi (Dž. Pučīni operā “Toska”);

Rauls (Dž. Meijerbera operā “Hugenoti”);

Loengrīns (R. Vāgnera operā “Loengrīns”);

Verters (Ž. Masnē operā “Verters”);

Viesis no Indijas (N. Rimska-Korsakova operā “Sadko”);

Ļevko (N. Rimska-Korsakova operā “Maija nakts”);

Kņazs (A. Dargomižska operā “Nāra”);

Viltvārdis (M. Musorgska operā “Boriss Godunovs”);

Ļenskis (P. Čaikovska operā “Jevgeņijs Oņegins”);

Germans (P. Čaikovska operā “Pīķa dāma”) un daudzas citas. 

Dmitrija Smirnova viesizrādes Rīgā:

1921. g. 17. – 25. decembrī – Hercogs Dž. Verdi operā “Rigoleto”; trīs koncerti;

1924. g. 17. septembrī – 9. oktobrī – Mario Kavaradosi Dž. Pučīni operā “Toska”; Hercogs operā “Rigoleto” – 30. septembrī un 4. oktobrī; Rauls Dž. Meijerbera operā “Hugenoti” – 7. okt.; viens koncerts – 17. sept.;

1926. g. 15. februārī – 22. martā – divi koncerti un Rauls operā “Hugenoti”;

1926. g. 12. novembrī – Hercogs Dž. Verdi operā “Rigoleto” un 14. novembrī – Alfrēds Žermons Dž. Verdi operā “Traviata”;

1927. g. 23. novembrī – 2. decembrī – Verters Ž. Masnē operā “Verters”; viens koncerts;

1929. g. 15. februārī – Germans P. Čaikovska operā “Pīķa dāma”; 21. februārī – Džeralds L. Delība operā “Lakmē”; 23. februārī – Hercogs Dž. Verdi operā “Rigoleto”; 26. februārī – Alfrēds Žermons operā “Traviata”; 5. martā – Loengrīns R. Vāgnera operā “Loengrīns”;

1934. g. 30. novembrī – koncerts Latvijas Nacionālās operas zālē;

1939. g. jūlijā – solokoncerts Dzintaros; decembrī – divi koncerti Rīgā. 

Citu operdziedātāju atsauksmes: 

“Smirnovam bija ļoti plaša diapazona balss un spēja neierasti ilgi aizturēt elpu. Viņš lieliski izpildīja daiļskanīgās augstākās notis, kuras prata meistarīgi filirēt.”(Krievijas operdziedātāja Antoņina Ņeždanova).

“Es klausījos Smirnovu Hercoga lomā “Rigoleto”. Viņš spēlēja un dziedāja lieliski, ar lielu aizrautību un degsmi. Dzīvē viņš ir simpātisks sarunbiedrs.” (Latvijas operdziedātājs Nikolajs Vasiļjevs).

 Marina Mihaileca

Informācijas avoti:

Газета «Русский вестник» (laikraksts „Krievu vēstnesis”), 1944, № 76;

Журнал «Для всех» (žurnāls „Dļa vseh”), 1944. g., некролог (nekrologs);

Dmitrijs Smirnovs. (J. Poruks. Ciemošanās. – „Daugava”, 1963. 36.–42. lpp.).

Olafs Seviško. Vēl viena atkāpe. Dimitrijs Smirnovs (sadaļa no monogrāfijas "Caur ēršķiem līdzās zvaigznēm"

С. Журавлев. Дмитрий Алексеевич Смирнов. – В кн. Покровское кладбище. Слава и забвение. –Рига, 2004

Дмитрий Март. Рижский друг Шаляпина

Ростислав Полчанинов. Чародей звука певец Дмитрий Смирнов и Эстония