Elizabete Jevgeņjeva-Ņezvanova

Elizabete (dzimusi Elvira Fanni Lisa Refler; pirmajā laulībā uzvārds Zeidele, otrajā laulībā – Jevgeņjeva, trešajā – Mešķēris; skatuves pseidonīms  Elizabete Ņezvanova; 1895. g.  21. aprīlī/3. maijā Rīgā, Krievijas impērijā – ?) – kamerdziedātāja un  operdziedātāja, koloratūrsoprāns, operu āriju un  romanču izpildītāja.

Pēc metrikas datiem Elvīra Fanni Līza Reflere tika kristīta evaņģēliski luteriskajā Svētā Mārtiņa baznīcā Rīgā. Pēc pases datiem viņas vecāki – māte Ida Reflere (dzimusi Reinvalde) un tēvs Johans (Jānis) Vilhelms Reflers, pēc profesijas mūrnieks, –  abi bija vācieši (viņu pasu kopijas pielikumā).

Līza kopš bērnības sapņoja kļūt par dziedātāju. To viņa pastāstīja intervijā Rīgā populārajai avīzei “Jaunākās Ziņas”. Pirmais Rīgas pilsētas (vācu) teātra apmeklējums atstāja uz viņu neizdzēšamu iespaidu, viņa  sapņoja par skatuvi. Taču vecāki bija kategoriski pret meitas izvēli.

Kad Lizai palika 16 gadi, viņa saprata, ka viņas balss ir pietiekami nostiprinājusies, un, vecākiem nezinot, devās uz noklausīšanos, iznākums bija sekmīgs. Operteātra vadība bija gatava pieņemt Lizu korī un ļaut viņai izpildīt nelielas solopartijas. Taču Lizas prieks nebija ilgs – viņai bija vien 16 gadi un līgumu par viņas uzstāšanos korī varēja noslēgt tikai vecāki. Sākumā viņi atteicās parakstīt līgumu, taču galu galā piekāpās meitas lūgumam.

Jau pirmajos Lizas soļos viņas vokālās dotības ievēroja ne tikai koristi, bet arī solisti. Kāda operdziedātāja (tieši kura, nav zināms) uzņēmās sniegt Lizai stundas (bez samaksas) balss nostādīšanai, rezultāti bija labi. Pēc sezonas noslēguma Liza aizbrauca ciemos pie māsas uz Maskavu, šeit viņai bija iespēja parādīt savu meistarību impērijas galvaspilsētas autoritātēm,   kuri paredzēja viņai spožu karjeru un iepazīstināja ar itāļu dziedātāju un Maskavas Konservatorijas profesoru Umberto Mazeti (1869–1919), kurš pieņēma Lizu konservatorijā. Tieši šeit Liza sāka uzstāties ar pseidonīmu Elizabete Ņezvanova.

Kad E. Ņezvanova bija apguvusi vairākas koloratūrpartijas, Mazeti aizveda viņu uz Zimina Operteātri, kur pēc noklausīšanās ar viņu  tika noslēgts kontrakts un turpmāk viņa uzstājās kā soliste. Šajā teātrī viņa dziedāja vairākas pirmās koloratūra partijas. Pēc kāda laika Ņezvanova pēc režisora I. Lapicka (1876–1944) uzaicinājuma pārgāja strādāt Muzikālās drāmas teātrī, kas bija pazīstams dažādu jaunieviesumu dēļ. Pēc Muzikālās drāmas teātra slēgšanas viņa uzstājās dažādās koncertprogrammās, vēlāk viņa noslēdza līgumu ar Maskavas Lielo teātri/Lielo operu. Taču arī šajā teātrī viņa nebija ilgi, jo viņas vīrs Sergejs Jevgeņjevs bija nolēmis atstāt Padomju Krieviju.

1924. gadā Jevgeņjevu  ģimene sāka dzīvot Latvijā. Elizabete Jevgeņjeva-Ņezvanova bija pārliecināta, ka dzimtenē viņas talants būs vajadzīgs. Viņa sapņoja dziedāt uz Operas skatuves,  taču šeit nebija brīvas vakances un viņa uzstājās kā dziedātāja dažādos koncertos. Tomēr drīz vien viņai izdevās uzstāties Latvijas Nacionālajā operā. 1925. gadā laikrakstā "Сегодня” (Šodien)  publicētās informācijas “Simfoniskais koncerts, piedaloties arī Ņezvanovas kundzei” autors rakstīja: “Dziedātājai ir lieliskas vokālās dotības. Viņas liriskais koloratūrsoprāns [..] rada teicamu iespaidu. Ņezvanovas kundze spīdoši un temperamentīgi nodziedāja Violetas  āriju no operas “Traviata” [..] To izpildījumā izpaudās dziedātājas pārliecinātība un skaidra dikcija. Ņezvanovas kundze izpelnījās ļoti skaļus aplausus.”

Nacionālā opera. Jeļizavetas Ņezvanovas viesizrāde. “Traviata”. –  "Сегодня”, Nr. 247, 1925. gada 3. novembrī.

Rīgā  E. Ņezvanova uzstājās Konservatorijas zālē, Nacionālajā operā, Melngalvju nama zālē,  Vērmanes dārzā un vēl citās vietās. Viņa uzstājās koncertos arī citās Latvijas pilsētās:  Daugavpilī, Rēzeknē, Liepājā, Jelgavā, Krāslavā, Ludzā, Jēkabpilī un citās, koncerti vienmēr bija labi apmeklēti.

E. Ņezvanova uzstājās arī Parīzē (vairākos slēgtos franču mūzikas saietos) un Berlīnē. 1926. gadā viņa uzstājās Sorbonnā, kad 6. jūnijā Parīzē atzīmēja Krievu kultūras dienas, kas bija pieskaņotas gadadienai kopš dzejnieka Aleksandra Puškina dzimšanas. Runājot par E. Ņezvanovas viesizrādēm,  tiek pieminēta arī viņas turneja 1928. gadā Ziemeļamerikā.

E. Ņezvanovas repertuārs bija plašs, tas visu laiku tika atjaunots, tajā bija dažādu autoru – krievu un ārzemju komponistu – jaunrade dažādās valodās.

E. Ņezvanovas repertuāra daļa bija veltīta latviešu mūzikai, viņa izpildīja Jāņa Mediņa, Jāzepa Vītola un citu latviešu komponistu darbus; Jānis Mediņš komponēja darbus speciāli E. Ņezvanovai, viņa bija vairāku komponista darbu pirmizpildītāja.

1927. gada 27. februārī E. Ņezvanova piedalījās labdarības koncertā, kura ienākumi tika atdoti Rīgas Visu  Svēto pareizticīgo baznīcas zvanu iegādei ("Сегодня”, Nr. 41, 1927. gada 21. februārī), viņa uzstājās arī citos labdarības koncertos.

1929. gada 18. decembrī Elizabetei Jevgeņjevai-Ņezvanovai, viņas meitai Elizabetei un vīram Sergejam Jevgeņjevam tika piešķirta Latvijas pilsonība ("Сегодня”, Nr. 351, 1929. g. 19. decembrs).

1931. gada 10. janvārī negaidīti nomira Sergejs Jevgeņjevs. Pēc vīra nāves E. Ņezvanova turpināja uzstāties  Latvijas  Operteātrī un koncertos. Viņai bija draudzīgas attiecības ar  Fjodoru Šaļapinu, viņi tikās Šaļapina viesizrāžu laikā Rīgā 1931. gada aprīlī.

:

Sezonas pirmizrāde Nacionālajā  Operā. Mihaila Gļinkas  “Ruslans un Ludmila”. Galvenajā lomā Elizabete Ņezvanova (“Jaunākās Ziņas”, Nr. 195, 1931, 2. septembris).

1933. gada oktobrī  J. Ņezvanova apprecējās ar  provizoru Rūdolfu Meškēri un sāka uzstāties ar dubultuzvārdu Ņezvanova-Meškēris vai Meškēris-Ņezvanova (Rigasche Rundschau, Nr. 249, 1933, 1. novembris).

Kopš 1934. gada periodiskajos izdevumos nav sastopamas ziņas par viņas uzstāšanos Nacionālajā Operā, taču viņa joprojām uzstājās ar koncertprogrammām Latvijas Radiofonā. Ir informācija, ka J. Ņezvanova-Mešķeris Latvijā uzstājusies kā dziedātāja līdz 1936. gadam (ieskaitot).

Ir zināms, ka 1934. gadā viņa iegādājusies savā īpašumā  parfimērijas  veikalu Rīgā, Audēju ielā 13, tas darbojās līdz 1938. gada beigām ("Сегодня”, Nr. 23, 1936, 23. janvāris).

Сегодня, № 23, 1936. 23. janvāris.

1936. gadā Mešķeru ģimene iegādājās mājokli Jēkabpilī, kur kādu laiku laulātais pāri arī dzīvoja, bet 1939. gadā  abi atkal atgriezās Rīgā, dzīvoja Elizabetes ielā 1. 1939. gada novembrī viņu vārdi bija to cilvēku sarakstā, kuri saskaņā ar 1939. gada līgumu par vācu nacionalitātes Latvijas pilsoņu repatriāciju bija atbrīvoti no Latvijas pavalstniecības.  E. Ņezvanova-Mešķeris un viņas vīrs Rūdolfs Mešķeris repatriējās uz Vāciju. Par dziedātājas un viņas ģimenes turpmāko likteni nav ziņu.

Operas, kuru ārijas izpildījusi Elizabete Ņezvanova koncertos Latvijā:

Šemahanskas cariene (N. Rimska-Korsakova “Zelta  gailītis”),

Parasja (M. Musorgska “Soročinas gadatirgus”),

Violeta (D. Verdi “Traviata”),

Hugenoti (D. Meierbērs),

Dinora (D. Meierbērs),

Bohēma (D. Pučīni; Latvijas radiofonā),

Romeo un Džuljeta (Š. Guno),

Burvju flauta (Mocarts),

Lakmē (L. Delibs) u. c.

Elizabetes Ņezvanovas partijas:

Olimpija, mehāniskā lelle  (Ž. Ofenbahs. “Hofmaņa stāsti”, Muzikālā drāma, Maskava, 1922);

Violeta (D. Verdi “Traviata”, Nacionālā Opera, Rīga, 1925, 1926, 1928, 1931);

Rozīna (D. Rosīni “Seviljas bārddzinis”, Nacionālā Opera, Rīga, 1925, 1929, 1931);

Ludmila (M. Gļinka. “Ruslans un Ludmila”, Nacionālā Opera, Rīga, 1931);

Manona (Ž. Masnē. “Manona”, Nacionālā Opera, Rīga, 1931);

Džilda (D. Verdi. “Rigoleto”, Nacionālā Opera,  Rīga, 1931, 1932);

Eiridika (Ž. Ofenbaha opera “Orfejs pazemē”, Nacionālā Opera, Rīga, 1932);

Džuljeta (Š. Guno. “Romeo un Džuljeta”, Nacionālā Opera, Rīga, 1931);

Violeta (D. Verdi. “Traviata”, Liepājas Opera, Liepāja, 1932);

Mizete (D. Pučīni. “Bohēma”, Nacionālā Opera, Rīga, 1932, 1933) u. c.

Elizabetes Ņezvanovas ģimene:

Dziedātājas pirmais vīrs Alberts Zeidels bija aktieris. Viņu laulāšanās notika 1914. gada janvārī Rīgas evaņģēliski luteriskajā Svētā Mārtiņa baznīcā (Martins-Kirche). Nav zināms, kad izjuka viņu laulība. Pirmajā laulībā viņai piedzima meita Jeļizaveta, kuru vēlāk adoptēja otrais vīrs S. Jevgeņjevs.

Otrais vīrs bija Sergejs Jevgeņjevs (1877. g. Maskava, Krievijas impērija – 1931. g. 10. janvāris Rīga, Latvija), laulība tika slēgta 1919. gadā Maskavā. S. Jevgeņjevs apglabāts Rīgā, Pokrova kapsētā.

Trešais vīrs Rūdolfs Meškēris (1888. g. 27. martā Rīga, Krievijas impērija – 1964) bija provizors. Viņš darbojās kā aptiekārs, viņam bija ķīmiski farmaceitiskā laboratorija un arī aptieka “Vecpilsētas aptieka” Rīgā, Audēju ielā 15 (vēlāk Audēju ielā 20). 1939. gadā kopā ar sievu E. Ņezvanovu-Meškēri emigrēja uz Vāciju. Pagaidām nav ziņu par viņa turpmāko likteni.

                Tekstu sagatavoja Aleksandra Jakovļeva, 2022. gada decembris