Elizabete Jevgeņjeva-Ņezvanova

Elizabete Jevgeņjeva-Ņezvanova (dzimusi – Elvīra Fannija Līza Reflere; pirmajā laulībā – Zaidele; otrajā laulībā – Jevgeņjeva; trešajā – Mešķere; skatuves pseidonīms – Elizabete Ņezvanova; 1895. g. 21. aprīlī/ 3. maijā Rīgā, Krievijas impērijā – ?) – kamerdziedātāja un operdziedātāja (koloratūrsoprāns), romanču un operu āriju izpildītāja.

Saskaņā ar metriskiem datiem Elvīra Fannija Līza Reflere tika nokristīta Rīgas Svētā Mārtiņa luterāņu baznīcā. Pēc pasu datiem abi viņas vecāki: māte Ida Reflere (dzimusi Reinvalde) un tēvs Johans (Jānis) Vilhelms Reflers, pēc profesijas mūrnieks, pēc tautības bija vācieši (pielikumā –vecāku pasu kopijas).

Jau kopš bērnības dienām Līza sapņojusi kļūt par dziedātāju. Par to viņa pastāstījusi intervijā populārajai avīzei “Jaunākās Ziņas”. Pirmais Rīgas pilsētas (vācu) teātra apmeklējums atstājis uz viņu neizdzēšamu iespaidu, viņa pastāvīgi sapņojusi par teātra skatuvi. Taču vecāki bija kategoriski pret šādu meitas izvēli.

Kad Līzai Reflerei apritējuši 16 gadi, viņa saprata, ka viņas balss ir pietiekami attīstījusies. Vecākiem nezinot, viņa devās uz noklausīšanos, kuras iznākums bija pozitīvs. Operas teātra vadība bija gatava pieņemt viņu korī un ļaut viņai izpildīt nelielas solopartijas. Taču Līzas prieks bija īslaicīgs, jo jaunietei bija tikai 16 gadi un līgumu par viņas uzstāšanos korī varēja noslēgt tikai vecāki. Sākumā vecāki atteicās parakstīt līgumu, taču galu galā piekāpās meitas lūgumiem.

Jau kopš pirmajiem Līzas Refleres soļiem Operā viņas vokālās dotības ievērojuši ne tikai koristi, bet arī solisti. Kāda operdziedātāja (tieši kura, nav zināms) uzņēmās pasniegt iesācējai stundas (bez samaksas) balss nostādīšanai. Šo nodarbību rezultāti bija labi.

Pēc teātra sezonas noslēguma Līza Reflere devās ciemos pie māsas uz Maskavu. Šeit viņai radās iespēja parādīt savu vokālo meistarību Krievijas mūzikas autoritātēm, kuri paredzējuši viņai spožu karjeru un iepazīstinājuši ar itāļu operdziedātāju, Maskavas Konservatorijas profesoru Umberto Mazeti (1869–1919; liriskais tenors), kurš uzņēmis Līzu konservatorijā. Tieši Maskavā viņa sāka uzstāties ar skatuves pseidonīmu – Elizabete Ņezvanova.

Kad Elizabete Ņezvanova bija apguvusi vairākas koloratūrpartijas, profesors Mazeti aizvedis dziedātāju uz Sergeja Zimina Operas teātri, kur pēc noklausīšanās ar viņu tika noslēgts kontrakts un turpmāk viņa uzstājās kā soliste. Šajā teātrī operdziedātāja izpildīja vairākas galvenās koloratūrpartijas.

Pēc kāda laika Elizabete Ņezvanova pēc teātra režisora Josifa Lapicka (1876–1944) uzaicinājuma pārgāja strādāt Maskavas Muzikālās drāmas teātrī, kas bija pazīstams ar savu novatorismu un dažādiem jaunievedumiem. Pēc Muzikālās drāmas teātra slēgšanas E. Ņezvanova uzstājās dažādās koncertprogrammās, vēlāk viņai izdevās noslēgt kontraktu ar Maskavas Lielo teātri/ Lielo operu. Taču arī šajā teātrī dziedātāja nebija uzstājusies ilgu laiku, jo viņas vīrs Sergejs Jevgeņjevs bija nolēmis atstāt Padomju Krieviju.

1924. gadā Jevgeņjevu ģimene apmetās uz dzīvi Latvijā. Elizabete Jevgeņjeva-Ņezvanova bija pārliecināta, ka tieši dzimtenē viņas talants tiks pieprasīts. Viņa sapņojusi dziedāt Latvijas Nacionālajā operā, taču šājā teātrī nebija brīvas vakances un viņa uzstājās kā dziedātāja dažādos koncertos.

Tomēr drīz vien Elizabetei Ņezvanovai izdevās uzstāties uz Latvijas Nacionālās operas skatuves. 1925. gadā laikrakstā "Segodņa” publicētā nelielā raksta “Simfoniskais koncerts, piedaloties Ņezvanovas k-dzei” autors rakstījis: “Dziedātājai ir lieliskas vokālās dotības. Viņas liriskais koloratūrsoprāns [..] rada teicamu iespaidu. Ņezvanovas k-dze spīdoši un temperamentīgi nodziedājusi Violetas āriju no operas “Traviata” un Luīdži Arditi valsi [..] To izpildījumā izpaudās dziedātājas pārliecība par sevi, teicams stakato un skaidra dikcija. Ņezvanovas k-dze izpelnījās ļoti skaļus aplausus.”

Latvijas Nacionālā opera. Elizabetes Ņezvanovas viesizrāde. “Traviata”.  ("Segodņa”, Nr. 247, 1925. gada 3. novembrī.)

Rīgā Elizabete Ņezvanova uzstājusies Konservatorijas zālē, Latvijas Nacionālajā operā, Melngalvju nama zālē, Vērmanes dārza estrādē un vēl citur. Viņa uzstājās koncertos arī citās Latvijas pilsētās: Daugavpilī, Rēzeknē, Liepājā, Jelgavā, Krāslavā, Ludzā, Jēkabpilī u.c., šie koncerti vienmēr bija labi apmeklēti.

Dziedātāja Elizabete Ņezvanova uzstājusies arī Parīzē - vairākos slēgtos “franču muzikālajos saietos”, kā arī Berlīnē. 1926. gadā viņa uzstājusies arī pasākumā Sorbonnā, kad 6. jūnijā Parīzē tika atzīmētas Krievu kultūras dienas, kas bija pieskaņotas dzejnieka Aleksandra Puškina dzimšanas gadskārtai. Saistībā E. Ņezvanovas viesizrādēm tiek minēta arī viņas turneja Ziemeļamerikā 1928. gadā.

Elizabetes Ņezvanovas repertuārs bija plašs, tas visu laiku tika atjaunots, tajā bija gan krievu, gan ārvalstu komponistu vokālie skaņdarbi dažādās valodās.

Daļa E. Ņezvanovas programmas bija veltīta latviešu mūzikai, dziedātāja izpildījisi Jāņa Mediņa, Jāzepa Vītola un citu latviešu komponistu vokālos skaņdarbus. Jānis Mediņš komponējis skaņdarbus speciāli E. Ņezvanovai, viņa bija vairāku komponista vokālo skaņdarbu pirmizpildītāja.

1927. gada 27. februārī Elizabete Ņezvanova piedalījās labdarības koncertā, ienākumi no kura tika nodoti Rīgas Visu Svēto pareizticīgo baznīcas draudzei - zvanu iegādei ("Segodņa”, Nr. 41, 1927. gada 21. februārī). Dziedātāja uzstājās arī citos labdarības koncertos.

1929. gada 18. decembrī Elizabetei Jevgeņjevai-Ņezvanovai, viņas meitai Elizabetei un vīram Sergejam Jevgeņjevam tika piešķirta Latvijas Republikas pilsonība ("Segodņa”, Nr. 351, 1929. g. 19. decembris).

1931. gada 10. janvārī pēkšņā nāvē miris Sergejs Jevgeņjevs. Pēc vīra nāves E. Ņezvanova turpinājusi uzstāties Latvijas Nacionālajā operā un koncertos. Viņai bija izveidojušās draudzīgas attiecības ar izcilo krievu operdziedātāju Fjodoru Šaļapinu (1873-1938; bass), viņi tikās Šaļapina viesizrāžu laikā Rīgā 1931. gada aprīlī.

Sezonas pirmizrāde Latvijas Nacionālajā operā. Mihaila Gļinkas “Ruslans un Ludmila”. Galvenajā lomā - Elizabete Ņezvanova. (“Jaunākās Ziņas”, Nr. 195, 1931. g. 2. septembris).

1933. gada oktobrī Elizabete Ņezvanova apprecējās ar provizoru Rūdolfu Mešķeri un sāka uzstāties ar dubultuzvārdu Ņezvanova-Mešķeris. (“Rigasche Rundschau”, Nr. 249, 1933. g. 1. novembris).

Kopš 1934. gada periodiskajos preses izdevumos nav sastopamas ziņas par Elizabetes Ņezvanovas-Mešķeris uzstāšanos Latvijas Nacionālajā operā, taču viņa joprojām uzstājās ar koncertprogrammām Latvijas Radiofonā. Ir informācija, ka Latvijā E. Ņezvanova-Mešķeris uzstājās kā dziedātāja līdz pat 1936. gadam ieskaitot.

Zināms, ka 1934. gadā viņa iegādājusies savā īpašumā parfimērijas veikalu Rīgā, Audēju ielā 13, tas darbojās līdz 1938. gada beigām ("Segodņa”, Nr. 23, 1936. g. 23. janvāris).

“Segodņa”, Nr. 23, 1936. g. 23. janvāris.

1936. gadā Mešķeru ģimene iegādājusies mājokli Jēkabpilī, kur kādu laiku laulātais pāris arī dzīvoja, taču 1939. gadā abi dzīvesbiedri atkal atgriezušies Rīgā, kur dzīvoja Elizabetes ielā 1.

1939. gada novembrī viņu vārdi bija to cilvēku sarakstā, kuri saskaņā ar 1939. gada līgumu par vācu tautības Latvijas pilsoņu repatriāciju bija atbrīvoti no Latvijas Republikas pavalstniecības. Elizabete Ņezvanova-Mešķeris un viņas vīrs Rūdolfs Mešķeris repatriējās uz Vāciju. Pašlaik nav ziņu par dziedātājas un viņas ģimenes turpmāko likteni.

Ārijas no operām, kuras E. Ņezvanova izpildīja koncertos Latvijā:

Šemahānas cariene - N. Rimska-Korsakova “Zelta gailītis”;

Parasja - M. Musorgska “Soročincu gadatirgus”;

Violeta - Dž. Verdi “Traviata”;

Dž. Meijerbēra “Hugenoti”;

Dž. Meijerbēra “Dinora”;

Dž. Pučīni “Bohēma” (Latvijas Radiofonā);

Š. Guno “Romeo un Džuljeta”;

V. A. Mocarta “Burvju flauta”;

L. Delība “Lakmē”

J. Štrausa (dēla) “Pavasara balsis” u.c.

Elizabetes Ņezvanovas izpildītās partijas:

Olimpija, mehāniskā lelle (Ž. Ofenbaha operā “Hofmaņa stāsti”, Muzikālā drāma, Maskava, 1922);

Violeta (Dž. Verdi operā “Traviata”, Latvijas Nacionālā opera, Rīga, 1925, 1926, 1928, 1931);

Rozīna (Dž. Rosīni operā “Seviljas bārddzinis”, Latvijas Nacionālā opera, Rīga, 1925, 1929, 1931);

Ludmila (M. Gļinkas operā “Ruslans un Ludmila”, Latvijas Nacionālā opera, Rīga, 1931);

Manona (Ž. Masnē tāda paša nosaukuma operā, Latvijas Nacionālā opera, Rīga, 1931);

Džuljeta (Š. Guno operā “Romeo un Džuljeta”, Latvijas Nacionālā opera, Rīga, 1931);

Džilda (Dž. Verdi operā “Rigoleto”, Latvijas Nacionālā opera, Rīga, 1931, 1932);

Eiridike (Ž. Ofenbaha operetē “Orfejs apakšzemē”, Latvijas Nacionālā opera, Rīga, 1932);

Violeta (Dž. Verdi operā “Traviata”, Liepājas opera, Liepāja, 1932);

Mizete (Dž. Pučīni operā “Bohēma”, Latvijas Nacionālā opera, Rīga, 1932, 1933) u. c.

Elizabetes Ņezvanovas ģimene:

Dziedātājas pirmais vīrs Alberts Zaidels bija aktieris. Viņu laulība tika pasludināta 1914. gada janvārī Rīgas Svētā Mārtiņa luterāņu baznīcā. Nav zināms, kad tieši šī laulība bija izjukusi. Pirmajā laulībā viņai piedzimusi meita Elizabete, kuru vēlāk adoptējis viņas otrais vīrs Sergejs Jevgeņjevs. 

Otrais vīrs – Sergejs Jevgeņjevs (1877–1931). Viņu laulība tika noslēgta 1919. gadā Maskavā. Sergejs Jevgeņjevs apglabāts Pokrova kapsētā Rīgā.

Trešais vīrs – Rūdolfs Mešķeris (1888–1964. g. ?) bija provizors. Viņš nodarbojās ar farmācijas lietām, viņam bija ķīmiski farmaceitiskā laboratorija un piederēja “Vecpilsētas aptieka” Rīgā, Audēju ielā 15 (vēlāk – Audēju ielā 20). 1939. gadā viņš kopā ar sievu Elizabeti Ņezvanovu-Mešķeri emigrējis uz Vāciju. Pašlaik nav ziņu par viņa turpmāko likteni.

Informācijas avoti:

1. Getauft, Düna Zeitung. –  № 112, 19.05.1895.
2. Aufgeboten, Rigasche Zeitung. – № 19, 24.01.1914.
3. Театр и музыка. Концерт. – Вечернее время: ежедневная русская газета, № 124, 11.08.1924.
4. К. Риг. Симфонический концерт с участием г-жи Незвановой. –  Сегодня, № 171, 05.08.1925.
5. Национальная опера. Гастроль Е.В. Незвановой. – Вечернее время: ежедневная русская газета,  № 490, 05.11.1925.
6. Театр и музыка Национальная Опера. – Слово: русская нац.-демокр. газета, № 4, 14.11.1925.
7. Zum Konzert der Koloratursängerin E. Neswanowa. – Libausche Zeitung №150, 09.07.1928.
8. Е.В. Незванова принята в латвийское подданство. – Сегодня № 351, 19.12.1929.
9. Sestdien, 15. februarī. Rīgas Radiofona Programma №11, 07.02.1930, lpp.18.
10. Ko stāsta operdziedātāja Elizabete Ņezvanova? – Jaunākās Ziņas, № 38, 15.02.1930.
11. Умер С. Е. Евгеньев.– Сегодня № 12, 12.01.1931.
12. И.Е. «Ф.И.Шаляпин хочет пожить в Латвии и «поудить рыбку». – Сегодня, № 116, 27.04.1931.
13. Nacionālās operas sesonas premjera — M.Gļinkas «Ruslans un Ludmila». – Jaunākās Ziņas, № 195, 02.09.1931.
14. «Руслан и Людмила» будущая жемчужина репертуара Нац. Оперы – говорит Т. Рейтер – Сегодня №243, 03.09.1931.
15. Lomu sadalījums operetē «Orfeijs apakšzemē». –  Jaunākās Ziņas № 228, 10.10.1931.
16. Nacionālā opera. – Brīvā Zeme № 276, 08.12.1931.
17. Mākslas dzīve. Nacionālā opera. – Latvis № 3133, 15.04.1932.
18. Jēkabpils iec. Miertiesnesis. – Valdības Vēstnesis №284, 14.12.1937.
19. Kļūdas izlabojums/ –Valdības Vēstnesis, № 295, 29.12.1937.
20. Valdības Vēstnesis,  №270 , 28.11.1939.
21. Театральная энциклопедия: https://www.gumer.info/bibliotek_Buks/Culture/Teatr/_215.php