Mihails Žukovs

Mihails Žukovs (1901. g. 14. janvārī Maskavā, Krievijas impērijā – 1960. g. 8. novembrī Maskavā, Krievijas PSFR) – diriģents un komponists. Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātra diriģents (no 1946. g.) un galvenais diriģents (1948–1951). 

1918. gadā Mihails Žukovs absolvējis Maskavas Tautas kora akadēmijas (bij. Maskavas Sinodālā baznīcas dziedāšanas skola) Nikolaja Golovanova klasi. Savas radošās karjeras sākumā viņš strādāja par pianistu koncertmeistaru; no 1922. līdz 1928. gadam bija K. Staņislavska operas studijas diriģents; no 1928. līdz 1941. gadam (ar nelieliem pārtraukumiem) K. Staņislavska Operas teātra diriģents (1939. gadā tika iecelts par galveno diriģentu). 

No 1932. līdz 1935. gadam Mihails Žukovs dzīvoja un strādāja Ļeņingradā (tagad – Sanktpēterburga), jo viņam tika piedāvāts radoši sadarboties ar S. Kirova Ļeņingradas Valsts operas un baleta teātri; no 1942. līdz 1946. gadam viņš diriģēja Maskavas Operetes teātra orķestri. 

1946. gadā Mihails Žukovu tika ielūgts strādāt par diriģentu Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātrī (tagad – Latvijas Nacionālā opera un balets), no 1948. līdz 1951. gadam viņš bija šā teātra galvenais diriģents.

1951. gadā M. Žukovs atgriezās Maskavā, strādāja Maskavas Lielajā teātrī. Viņa vadībā tika uzvestas vairākas operas, piemēram: A. Borodina “Kņazs Igors” (1953), Ž. Masnē “Verters” (1957), A. Rubinšteina “Dēmons” (1959) u.c.

Līdzās pamatdarbībai – diriģēšanai Mihails Žukovs komponējis skaņdarbus. Viņa sacerēto vokālo skāņdarbu vidū ir operas: “Triumfs” (1924), "Dundurs" (1928), "Vētra” (1941).

Mihails Žukovs ir miris 1960. gada 8. novembrī Maskavā, apglabāts Novodejevičes kapsētā Maskavā.

***

Diriģenta M. Žukova radošā darbība Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātrī Rīgā bija visai nozīmīga un ražīga. Temperamentīgais mūziķis ļoti intensīvi strādājis mēģinājumu laikā, sagatavojot kārtējo uzvedumu, un ar savu ieinteresētību aizrāvis visu radošo kolektīvu. Mēģinājumu laikā viņš bieži pats pavadījis solistus, spēlējot klavieres. Diriģents strādāja ar solistiem, gan noslīpējot izpildījuma vokālo pusi, gan skatuves tēla dramatisko attīstību. Saviem kolēģiem režisors labprāt stāstīja par pieredzi, ko viņš bija guvis kopdarbā ar izcilo režisoru Konstantīnu Staņislavski, veidojot teātra uzvedumu mizanscēnas. Diriģents daudz strādāja ar orķestri, jo labi pārzināja katras operas partitūras nianses. Pateicoties tam, viņš vienmēr panāca orķestra un solistu izpildījuma vienmērīgu skanējumu.

Mihaila Žukova uzvedumi izcēlās ar ļoti augstu māksliniecisko līmeni. Viens no tiem tika atzīmēts īpaši: 1950. gadā par M. Musorgska operas “Boriss Godunovs” uzvedumu uz Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātra skatuves M. Žukovs tika apbalvots ar Staļina otrās pakāpes prēmiju.

Mihaila Žukova Rīgā uzvestās operas: 

1947. gada februāris – Dž. Rosīni “Seviljas bārddzinis”;

1947. gada oktobris – N. Rimska–Korsakova “Pasaka par caru Saltanu”;

1947. gada decembris – V. Muradeli “Lielā draudzība”;

1948. gada maijs – A. Rubinšteina “Dēmons”;

1949. gada februāris – N. Rimska–Korsakova "Leģenda par neredzamo pilsētu Kitežu un jaunavu Fevroniju”;

1949. gada oktobris – M. Musorgska “Boriss Godunovs”;

1950. gada novembris – N. Rimska–Korsakova "Cara līgava”;

1951. gada jūlijs – M. Gļinkas “Ivans Susaņins”. 

Diskogrāfija:

1. Fragmenti no operetēm, ieraksti, kas veikti kopīgi ar Maskavas Operetes teātra solistiem (1944–1945);

2. Fragmenti no operām, t.sk. operu ārijas Sergeja Ļemeševa izpildījumā (1948–1954);

3. S. Prokofjeva opera “Semjons Kotko” (1959. g., visas operas ieraksts).

Goda nosaukumi:

KPFSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks (1941); 

Latvijas PSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks (1949).

Marina Mihaileca

Infornācijas avoti:

Грошева Е. Большой театр. – Москва, 1978. (J. Groševa. Lielais teātris. – Мaskava, 1978. g.)

Briede V. Latviešu operteātris.  – Rīga, Zinātne, 1987.