Boriss Roščins

Boriss Roščins (1897. g. 26. decembrī Rīgā, Krievijas impērijā – 1963. g. 22. maijā Maskavā, Krievijas PFSR) – teātra režisors, no 1952. līdz 1963. gadam Rīgas Muzikālās komēdijas teātra galvenais režisors.

Boriss Roščins ir dzimis Rīgā. Pirmā pasaules kara laikā Roščinu ģimene bija evakuējusies no Vidzemes guberņas uz Krievijas impērijas iekšzemi. 1917. gadā B. Roščins absolvējis Maskavas Drāmas teātra teatrālo studiju.

Boriss Roščins strādāja par aktieri dažādos Maskavas teātros, no 1921. gada viņš bija režisors un mākslinieciskais vadītājs Maskavas, Jekaterinburgas, Jaroslavļas, Vladivostokas, Taškentas, Ašhabadas un citu pilsētu teātros. Ir zināms, ka 1936. gadā viņš bija Sverdlovskas Darba jaunatnes teātra galvenais režisors un mākslinieciskais vadītājs, bet pirms Otrā pasaules kara sākuma vadīja Internacionālo teātri Maskavā.

Pēc Otrā pasaules kara beigām Boriss Roščins atgriezās Rīgā. 1946. gada decembra vidū viņš tika iecelts par Daugavpils teātra direktoru un māksliniecisko vadītāju. 1947. gada jūnijā viņš, pēc paša lūguma, bija atbrīvots no teātra direktora amata un līdz 1952. gadam bija tikai Daugavpils teātra galvenais režisors.

Pēc savas dabas Boriss Roščins bija ļoti strādīgs, ārkārtīgi enerģisks, izsmalcināti intelektuāls cilvēks, viņam piemita neparastas organizatoriskās dotības. Īsā laikposmā viņam izdevās izveidot Daugavpils teātrī domu biedru kolektīvu, kas bija spējīgs risināt daudzveidīgus radošos uzdevumus.

Daugavpils teātra daudzveidīgais repertuārs bija piesaistījis lielu skaitu skatītāju. Ikvienā jaunā sezonā tika veidota jauna pamata izrāde, kas galvenā režisora B. Roščina vadībā apvienoja visu radošo kolektīvu. 1947. gadā par šādu “sezonas naglu” kļuva K. Treņeva luga “Ļubova Jarovaja”, 1948. gadā – A. Ostrovska drāma “Pērkona negaiss”; 1949. gadā – F. Šillera traģēdija “Kabala un mīlestība”; 1950. gadā – I. Popova luga “Ģimene”; 1951. gadā – M. Gorkija luga “Jegors Buličovs un citi”.

Krievu klasiķa Aleksandra Ostrovska lugu “Pērkona negaiss” režisors Roščins iestudējis tautas traģēdijas garā. Lai to panāktu, viņš bija paplašinājis iestudējuma ietvarus, iekļāvis izrādē krievu tautasdziesmas, P. Čaikovska un M. Musorgska mūziku, izmantojis kora skaņdarbus un pat papildinājis izrādi ar virkni otršķirīgu personāžu. Šis jauniestudējums izpelnījusies augstu publikas novērtējumu ne tikai Daugavpilī, bet arī Rīgā.

Lielu ievērību galvenais režisors pievērsis savu iestudējumu muzikālajam noformējumam, dažas no izrādēm tika veidotas pēc tautas lubu bildīšu parauga – ar mūziku, dziesmām, dejām un masu pastaigām. Pēc skatuves mākslas cienītājas un īstenas lietpratējas, Daugavpils Pedagoģijas institūta docentes Lijas Levitānas viedokļa, tā bija kā sava veida meistarības skola.

Pēc 1947.–1948. gada sezonas beigām Daugavpils Krievu drāmas teātris tika atzīts par labāko Latvijas perifērijas teātri.

1947. gadā Borisam Roščinam tika piešķirts Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukums, 1950. gadā – Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukums.

1952. gadā Borisam Roščinam piedāvāja vadīt Rīgas Muzikālās komēdijas teātri (no 1963. līdz 1992. gadam – Rīgas Operetes teātris), viņš pārcēlās dzīvot uz Rīgu un līdz 1963. gadam bija šā teātra galvenais režisors.

Pēc Daugavpils Drāmas teātra reorganizācijas par muzikāli dramatisko teātri Boriss Roščins kā režisors bija iestudējis virkni izrāžu Daugavpilī, tajā skaitā padomju dramaturgu – Ļ. Slavina lugu “Intervence” un V. Višņevska lugu “Optimistiskā traģēdija”, kā arī ungāru operešu komponista Imres Kalmana populāro opereti “Marica”.

Boriss Roščins ir miris 1963. gada 22. maijā Maskavā, kur viņš bija devies apciemot savu dēlu. Teātra režisors ir apbedīts Meža kapos Rīgā.

Tekstu sagatavojusi Ludmila Žilvinska

Informācijas avoti:

Л. Левитан. Был в Даугавпилсе театр (Bija Daugavpilī teātris) // Красное знамя, 1987, 3 марта;

Н. Фариновский. У истоков. К 100-летию со дня первого спектакля русского драматического театра в Динабурге-Двинске-Даугавпилсе //Фонды Даугавпилсского краеведческого и художественного музея, (Pirmsākumi. Par godu simtgadei kopš pirmās Krievu drāmas teātra Dinaburgā-Dvinskā-Daugavpilī izrādes dienas // Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja fondi) inv. Nr. Pg 3952;

Olgas Korņilovas personiskais arhīvs (Daugavpils);

http://www.kino-teatr.ru/teatr/activist/344833/bio/

http://dinaburg.ru/viewtopic.php?id=2766

http://www.gorod.lv/novosti/83765-s_trapa_samoleta_v_ob_yatya_lagerey#ixzz3FXOIGUUR

http://www.letonika.lv/groups/default.aspx?r=89&q=Latvija&id=1367765&g=1

Fotogrāfijas no Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja fondiem.