Arkādijs Astrovs
Arkādijs Astrovs (1922. g. 4. septembrī Bogoduhivā, Harkivas guberņā, Ukrainas PSR – 2004. g. 24. jūnijā Rīgā, Latvijas Republikā) – tēātra aktieris, režisors, dzejnieks, mākslinieciskās deklamācijas meistars, retorikas un oratora mākslas speciālists.
Arkādijs Astrovs ir dzimis ārstu ģimenē Harkivas guberņas Bogoduhivā.
Līdz 1942. gadam viņš kopā ar māti dzīvoja Harkivā.1942. gada
rudenī, vācu karaspēkam tuvojoties, viņu evakuēja uz Ņižņijtagilu, kur viņš
strādāja par virpotāju tanku rūpnīcā. Ģimenes arhīvā tiek glabāti Arkādija
Astrova apbalvojumi, ar kuriem viņš ļoti lepojās: krūšu zīme “Tanku rūpniecības
Tautas komisariāta izcilnieks”/ «Отличник
Нарком-танкпрома» (1943. g.) un jubilejas medaļa “50
uzvaras gadi Lielajā Tēvijas karā 1941–1945. g.”/ «50 лет Победы в Великой Отечественной войне 1941–1945 гг.» (1995.
g.).
1944. gada vasarā Arkādijs Astrovs tika uzņemts Jaunā Teātra, kas tolaik
atradās evakuācijā Urālos, teātra studijā. Kopā ar šo teātri viņš tika
reevakuēts uz Ļeņingradu (tagad – Sanktpēterburga), uz Ļeņingradas padomes
(Ļensoveta) Akadēmisko teātri.
1947. gadā A. Astrovs absolvēja teātra studiju un tika norīkots uz Rīgu – strādāt par Jaunatnes teātra krievu trupas aktieri. Lūk, kāds no ierakstiem viņa darba grāmatiņā: „1947. gada septembris – 1971. gada augusts – Latvijas PSR Valsts Jaunatnes teātra vadošais aktieris». Daudzus savus skatuviskos tēlus Astrovs bija izveidojis no plastilīna – veselu virkne figūriņu – skatuvisko tēlu, kurus viņš bija atveidojis, gandrīz vai ceturtdaļgadsimtu kalpojot skatuves mākslai...
Arkādija Astorva lomas teātrī:
- 1947. g. — Karlo Goldoni komēdijā “Divu kungu kalps” - Florindo;
- 1948. g. — izrādē pēc I. Turgeņeva romāna “Priekšvakarā” — iereibušais vācietis un Rendičs;
- 1948. g. — izrādē pēc V. Kaverina romāna “Divi kapteiņi” motīviem – Griša Fabers;
- 1948. g. – A. Ostrovska lugā “Patiesība - laba, bet laime vēl labāka” – Platons;
- 1949. g. – Raiņa lugā “Pūt, vējiņi!” – Didzis;
- 1952. g. – N. Gogoļa komēdijā “Precības” — Podkoļosins;
- 1952. g. — izrādē pēc V. Gubareva garstāsta “Greizo spoguļu karaļvalsts” motīviem — ministrs Nušroks;
- 1953. g. — izrādē pēc N. Ostrovska romāna “Kā rūdījās tērauds” motīviem — Ivans Žarkijs;
- 1953. g. — Ž. B. Moljēra komēdijā “Skapēna nedarbi” — Skapēns;
- 1959. g. — A. Arbuzova lugā “Tālais ceļš”— Antons;
- 1960. g. — izrādē pēc N. Gogoļa daiļdarba “Mirušās dvēseles” motīviem — Čičikovs;
- 1960. g. — F. Gudriča un A. Haketa izrādē “Annas Frankas dienasgrāmata” — Dussels;
- 1966. g. — V. Korostiļova lugā “Varšavas trauksmes zvans” — Konrāds Volfs u.c.
Arkādijs Astrovs atveidojis arī princi Aldebarānu izrādē "Alvas gredzeni" pēc Tamāras Gabbes lugas. Aktieris spēlējis vadošās lomas izrādē "Bagātību sala" pēc Roberta Stīvensona romāna motīviem (1957. g.), Alehandro Kasona lugā "Koki mirst stāvot" (1957. g.), Mihaila Svetlova "Divdesmit gadus vēlāk" (1964. g.), Aleksandra Ostrovska komēdijā "Arī gudrinieks pārskatās" (1965. g.), izrādē "Princis un ubaga zēns" pēc Marka Tvena romāna motīviem (1969. g.), uzvedumā "Čukokkala" pēc Korneja Čukovska daiļdarbu motīvem (1971.g.).
Spēlējot Jaunatnes teātrī, Arkādijs Astrovs studējis neklātienē un 1959. gadā absolvējis LVU Filoloģijas fakultāti. Astrova diplomdarbs arī tika veltīts teātrim un dramaturģijai: «Литературно-сценический анализ трилогии А. К. Толстого» (исторические трагедии «Смерть Иоанна Грозного», «Царь Федор Иоаннович» и «Царь Борис»)/ „A. Tolstoja triloģijas literāri skatuviskā analīze” (vēsturiskas traģēdijas „Ivana Bargā nāve”, „Cars Fjodors Joanovičs” un „Cars Boriss”).
Pēc aiziešanas no Rīgas Jaunatnes teātra krievu trupas Arkādijs
Astrovs uzstājās kā literāro solo koncertu izpildītājs; kā arī mākslinieciski
deklamējot no skatuves krievu dzejnieku-klasiķu un mūsdienu dzejnieku
daiļdarbus, spēlēja lomas fragmentos no teātra izrādēm. Viņš veltīja sevi arī
režisūrai, pedagoģikai un lekciju lasīšanai. Līdz 20. gadsimta 90. gadiem A.
Astrovs bija sniedzis konsultācijas, rīkojis grupveida un individuālos treniņus
retorikā un oratora mākslā. Šai tēmai tika veltītas daudzas viņa lekcijas un
raksti.
Arkādijs Astrovs bija Jaunatnes poētiskā Teātra/ Молодежный поэтический Театр dibinātājs
un režisors (1964–1977), literāri muzikālo iestudējumu scenāriju autors un
inscenētājs, Jaunatnes poētiskā Teātra kolektīva viesizrāžu organizētājs (šā
teātra viesizrādes notika Lietuvā, Igaunijā, Kaļiņingradā).
1975. gadā Latvijas Valsts filharmonijas paspārnē Arkādijs Astrovs bija nodibinājis profesionālo Rīgas Dzejas teātri/ Рижский Театр поэзии. Šajā teātrī viņš bija gan literāri muzikālo lugu scenāriju autors, gan režisors inscenētājs, gan izpildītājs, pie tam viņš uzstājās kopā ar saviem audzēkņiem. Pēc kāda laika Rīgas Dzejas teātris transformejās, kļūdams par daiļlasītāju duetu: Arkādijs Astrovs un viņa meita Stella Astrova.
Šis daiļlasītāju duets – Arkādijs Astrovs un Stella Astrova – uzstājās uz Latvijas Valsts filharmonijas skatuves un Latvijas Valsts konservatorijas (tagad – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija) skatuves, Latvijas Mākslas darbinieku namā, visās lielajās fabrikās un rūpnīcas, skolās un tehnikumos, Jūrmalas pansionātos un sanatorijās, uz jūras kuģu klaja un atklātajām Rīgas estradēm... Pēc Atmodas daiļlasītāju duets uzstājās Rīgas koncertzālē “Ave Sol”, Latvijas Nacionālo un kultūras biedrību asociācijas (kriev. saīsin.: АНКОЛ) senatnīgajā savrupmājā, Rīgas Ebreju kopienas namā, kā arī uz citām Latvijas skatuvēm un citās lielajās zālēs.
Pēdējā daiļlasītāju dueta uzstāšanās notika 2002. gada 22.
decembrī – jubilejas koncertā, kas tika veltīts Arkādija Astrova 80 gadu
jubilejai. Ir saglabājies amatieru videoieraksts no šī vakara. Šis jubilejas
koncerts, kas notika Rīgas Ebreju kopienas namā, noritējis ar pilnu zāli.
Noklausīties A. Astrovu atnāca ne tikai viņa vienaudži un vidējās paaudzes
cilvēki vien – koncertā pulcējās arī vidusskolēni! Tie bija Rīgas Purvciema
ģimnāzijas audzēkņi, kur Astrovs vadīja fakultatīvas nodarbības, mācot ētiku un
mākslas vēsturi. Un,
protams, izskanēja apsveikumi mīļotajam režisoram un pedagogam no Latvijas
Jauniešu kluba Teātra studijas dalībniekiem. Šis radošais kolektīvs, kuru A.
Astrovs vadījis kopš 1990. gadu beigām līdz 2002. gadam, bija viņa vēlīnais,
mīļotais un talantīgais gara bērns.
Četri
izdotie Arkādija Astrova dzejoļu krājumi:
- 1994 — «Календари»/ „Kalendāri”;
- 1996 — «Кантата старости»/ „ Kantāte vecumam”;
- 1999 — «Руки»/ „Rokas”;
- 2001 — «Поэзия. Аркадий Астров и Елена Копытова»/ „Dzeja. Arkādijs Astrovs un Jeļena Kopitova”.
Savus dzejoļus Arkādijs Astrovs lasījis radio ēterā un solo autorvakaros. Tās bija unikālas poētiskās melodeklamācijas, kuras viņš izpildīja kopā ar izciliem Latvijas mūziķiem. Viena no šādām muzikāli poētiskām Astrovā kompozīcijām – "Vijoļstīgu balāde".
Arkādija Astrova-dzejnieka mūza bija viņa dzīvesbiedre – Nadežda Erenburga, pēc profesijas ārste. Ar savu dzīvesbiedri viņš bija iepazinies vēl skolas gados, dzīvojot Harkivā. Kopā viņi nodzīvoja visu savu mūžu un aizgāja aizsaulē arī kopā – 2004. gada jūnijā. Dzīvesbiedri atdusas blakus viens otram Rīgas Ebreju kapos.
Stella Astrova
(latviešu valodā teksts tiek publicēts saīsinātā veidā)
Ilustrācijas tēmai
