Interneta vietne «Latvijas krievi» ir brīvi pieejams izziņu avots, kas pastāvīgi tiek papildināts. Sākotnēji vietne tika veidota, balstoties uz tāda paša nosaukuma izstādes materiāliem. Mūsu mājas lapa lieti noderēs gan skolniekiem, gan studentiem un pētniekiem, gan arī plašai publikai, kas lasa krievu, latviešu vai angļu valodās.Mājas lapa iekļauj sevī informāciju par Latvijas krievu nacionālās minoritātes vēsturi un aktuālajām dzīves norisēm. Lasīt tālāk
 |
Olga Šilova. Granīta Milda. 2018. 98,5x35x22,5 cm Sk. jaunus Olgas Šilovas darbus |
Jaunumi «Personu» sadaļā |
|
|
|
|
Jaunumi «Personu» sadaļā
|
|
|
|
|
Jaunumi «Personu» sadaļā |
|
 |
Oļegs Peka (1966) – žurnālists, radio ētera vadītājs, vēsturnieks-arhīvists |
Viktors Buzajevs
Viktors Buzajevs (1926. g. 1. martā Orenburgas guberņā, KPSFR – 1994. g. 16. decembrī Rīgā, Latvijas Republikā) – no 1970. līdz 1980. gadam Rīgas Vagonbūves rūpnīcas (RVR) direktors.
Viktors Buzajevs ir dzimis 1926. gada 1. martā Orenburgas apgabala Gračovas rajona Drakinas sādžā, zemnieku ģimenē. Viktors bija ceturtais, jaunākais bērns ģimenē.
Viktora tēvs Konstantīns Buzajevs arī bija dzimis Drakinas sādžā, bet māte Jevdokija dzimusi Kurskas apgabalā. 1937. gadā tēvs tika represēts (atbrīvots pēc sievas lūgumraksta, kurai izdevās nonākt līdz pašam M. Kaļiņinam – PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājam). Neskatoties uz represijām, visi pusizglītota zemnieka bērni bija ieguvuši augstāko izglītību.
Vecāku biežās pārcelšanās dēļ, Viktoram nācās nomainīt ne mazums skolu. Vēl skolnieks būdams, viņš sāka strādāt par kravas mašīnas vadītāju. 1943. gadā Saranskā (Mordovijā) V. Buzajevs saņēma apliecību par vidusskolas absolvēšanu. Tanī pat gadā viņš iestājās Bēžicas (Brjanskas) Transporta mašīnbūves institūtā. Studiju laikā Viktors iepazinās ar studenti Zoju Timošenko. 1946. gada novembrī viņi apprecējās.
1948. gada janvārī V. Buzajevs neklatienē, ar izcilību absolvējis institūtu specialitātē „metināšanas ražošana” un ticis norīkots uz uzņēmumu „Dņeprovagonmaš”, kas atradās Dņeprodzeržinskā (no 2016. gada – Kamjanske, Ukrainā). Šeit viņš sākumā strādāja par ratu ceha tehnologu, pēc tam – par meistaru.
1948. gada augustā institūtu absolvēja Viktora Buzajeva dzīvesbiedre Zoja un pēc jauno speciālistu sadales tika nosūtīta uz Rīgas Vagonbūves rūpnīcu (RVR). Tā, 1948. gada novembrī Buzajevu ģimene pārcēlās uz Rīgu – pilsētu, ar kuru viņi uz mūžu bija saistījuši savu dzīvi.
Strādājot RVR, Viktors Buzajevs bija izgājis visas karjeras izaugsmes kāpnes: rāmju-virsbūvju ceha metināšanas meistars (1948.g.), šā ceha vecākais meistars (1949.g.), montēšanas-metināšanas ceha priekšnieka vietnieks (1950–1953), šā ceha tehniskā biroja priekšnieks (1953–1955), rāmju-virsbūvju ceha priekšnieks (1955–1957), rūpnīcas partijas organizācijas vadītājs organizatoriskajos jautājumos (jeb partorgs) (1957–1958), Speciālā konstruktoru biroja tehnoloģiskās nodaļas priekšnieks (1958–1960), galvenā konstruktora vietnieks (1960–1962), rūpnīcas partorgs (1962–1963).
No 1963. gada 25. aprīļa līdz 1970. gada 18. augustam Viktors Buzajevs strādāja par rūpnīcas „Sarkanā zvaigzne” direktoru.
1970. gada 18. augustā V. Buzajevs atgriezās strādāt RVR un 10 gadu laikā vadīja šo uzņēmumu. Viņa vadības laikos bija vērojams straujš uzņēmuma produkcijas pieaugums, kas 1978. gadā sasniedza maksimumu – 685 dzelzceļa un 241 tramvaja vagoni. RVR kļuva par vienu no lielākajiem šāda tipa vagonu ražotājiem Eiropā un par vienu no galvenajiem mašīnbūves uzņēmumiem Latvijā. 1970. gadā RVR uzsāka regulāru elektrovilcienu piegādi Bulgārijai un 1980. gadā – Dienvidslāvijai.
1973. gadā tika uzkonstruēts ātrvilciens ER-200 (ЭР-200), kura konstruktīvais ātrums sastādīja 200 kilometru stundā, vagoni bija 26 metrus gari un vagonu virsbūves bija pilnība izgatavotas no alumīnija sakausējumiem. Diemžēl šā vilciena sērijveida ražošana netika īstenota, bet ātrvilciena eksperimentālie paraugi veica pasažieru pārvadājumus līnījā Ļeņingrada–Maskava. 30 gadus vēlāk mēs vērojam līdzīgas konstrukcijas ātrvilcienus tehniski attīstīto valstu dzelzceļa līnijās.
1980. gadā smags infarkts piespieda Viktoru Buzajevu atkāpties no uzņēmuma RVR vadītāja amata.
Pēdējos 14 mūža gadus Viktors Buzajevs strādāja par vienkārsu inženieri tehnologu, ieviesa dažus racionalizatoriskus jauninājumus un sekmīgi apguva jaunu tehniku.
Viktors Buzajevs ir apbalvots ar Darba Sarkanā karoga ordeni (1971. g.) un ordeni Goda Zīme (1966. g.), kā arī ar PSRS Tautsaimniecības sasniegumu izstādes sudraba medaļām (1961. un 1967. g.) un ar Latvijas PSR AP Prezidija Goda rakstu (1965. g.). Viņš ir LPSR Nopelniem bagātais rūpniecības darbinieks (1976. g.) un Smagās mašīnbūves ministrijas kvalitātes Teicamnieks (1978).
Viktors Buzajevs bija Rīgas pilsētas padomes tautas deputāts (1965–1970, 1974–1979). Ar pateicību V. Buzajevu piemin daudzi jo daudzi cilvēki, kuriem viņš bija palīdzējis risināt viņu sadzīves problēmas vai arī ar kuriem kopā strādājis ražošanā. Viņa draugu loku galvenokārt bija sastādījuši RVR darbinieki. Draudzējās viņi paši, draudzējās viņu ģimenes, kopā audzināja bērnus un priecājās par valsts panākumiem, kopā atpūtās un dziedāja iemīļotās dziesmas.
V. Buzajeva dzīvesbiedre – Zoja Buzajeva – visu savu darba mūžu arī bija veltījusi uzņēmumam RVR, strādājot par inženieri konstruktori. Vecāku lietu turpinājis viņu vecākais dēls.
Viktors Buzajevs ir miris 1994. gada 16. decembrī, par ko liecina pēdējais ieraksts viņa darba grāmatiņā.
Vladimirs Buzajevs,
Viktora Buzajeva dēls
Ilustrācijas tēmai
