Jevgeņijs Golovins

Jevgeņijs Golovins (1782. g. 1. maijā Smoļenskas guberņas Kuprovas ciemā, Krievijas impērijā – 1858. g. 27. jūnijā Smoļenskā, Krievijas impērijā) – militārais un valsts darbinieks, no 1845. līdz 1847. gadam Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes ģenerālgubernators.  

Nākamais Baltijas ģenerālgubernators Jevgeņijs Golovins ir ieguvis izglītību   Maskavas Universitātē, taču izvēlējies militāro karjeru. Viņš dienēja gvardē, piedalījās karos pret Napoleonu (tai skaitā, arī Austerlicas, Borodinas un Leipcigas kaujās, Parīzes ieņemšanā), vēl viņš piedalījās virknē karu ar Turciju un Polijas sacelšanās apspiešanā.

Par varonību kaujas laukā Jevgeņijs Golovins tika apbalvots ar ordeņiem un zobenu, ko rotājuši dimanti un uzraksts “Par drošsirdību”. Par sekmīgu padoto komandēšanu kauju gaitā viņam daudzkārt tika paaugstinātas militārā dienesta pakāpes. 1813. gadā pēc kaujas pie Leipcigas viņš saņēma ģenerālmajora pakāpi, bet 1825. gadā – imperatora ģenerāladjutanta pakāpi.  

1828.-1829. gada krievu-turku kara laikā Jevgeņijs Golovins tika iecelts par Varnas komandantu. Pilsētā izcēlās mēra epidēmija, karavīri atteicās iznest līķus no hospitāļa. Ģenerālis Golovins, apģērbies parādes formas tērpā, personīgi kopā ar trim brīvprātīgajiem iznesa kāda no nomirušajiem ķermeni. Divi karavīri, kuri kopā ar viņu paveica šo darbu, saslima ar mēri un nomira, bet  Golovinam palaimējās palikt veselam un dzīvam.  

1837. gadā Jevgeņijs Golovins  tika iecelts par Atsevišķā Kaukāza korpusa komandieri un par civilās nodaļas un robežsardzes lietu galveno pārvaldnieku Gruzijā, Armēnijā un Kaukāza apgabalā. Drīzumā Golovins kļuva par infantērijas ģenerāli. Pēc viņa nāves galvenā Tiflisas (tagadējās Tbilisi) iela tika dēvēta par Golovina prospektu (tas bija pirms 1917. gada revolūcijas Krievijā, patlaban – Rustaveli  prospekts).

1845. gadā Jevgeņijs Golovins tika iecelts par Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes ģenerālgubernatoru. 1893. gadā izdotajā F. Brokhauza un  I. Efrona Enciklopēdiskās vārdnīcas kārtējā sējumā ir konstatēts : «Viņa (Golovina – autora piezīme) Baltijas novada pārvaldīšanas laikos ir notikuši pirmie mēģinājumi izplatīt tur pareizticību un krievu valodu.»

20. gadsimta sākumā izdotajā grāmatā «18. un 19. gadsimta krievu portreti» šādi ir rakstīts par Jevgeņija Golovina darbību Rīgā un viņa atstādināšanas no amata iemesliem: «Šeit Golovins bija nospraudis sev par uzdevumu apvienot Baltijas novadu ar impēriju un visnotaļ sekmēja latviešu vēlmei pāriet pareizticībā. Viens no viņa aktīvākajiem līdzstrādniekiem bija pazīstamais Jurijs Samarins. Kaut gan Golovins ne pavisam nebija centies ierobežot vāciešu privilēģijas, viņa darbība uzjundīja attiecībā pret viņu vāciešu naidu, kuri 1848. gadā panāca viņa atsaukšanu no Rīgas.»

Rīgā 1847. gadā Jevgeņijs Golovins izdeva grāmatu “Izvilkums no ģenerālleitnanta Golovina kara žurnāla kampaņas laikā pret 1831. gada poļu dumpiniekiem” («Извлечение из военного журнала генерал-лейтенанта Головина в течение кампании против польских мятежников 1831 года»). Pavisam Jevgeņijs Golovins izdeva trīs grāmatas par kariem, kuros viņš bija piedalījies. Jau iepriekšminētajā izdevumā “18. un 19. gadsimta krievu portreti” ir rakstīts: «Golovins tika apdāvināts ar prāta spējām un ieguva labu izglītību, prata vācu un franču valodu, bet krieviski runāja un rakstīja ar izcilu precizitāti un spēcīgu izteiksmīgumu.»

1848. gadā Jevgeņijs Golovins tika iecelts par Krievijas Impērijas Valsts padomes locekli.  

Aleksandrs Gurins