Sākumlapa > Tēmas > Personas
Vjačeslavs Gribovskis

Vjačeslavs Gribovskis

Vjačeslavs Gribovskis (1867. g. 29. jūlijā Suvalkos, Polijas Karalistē – 1924. g. 21. februārī  Rīgā)  – jurists, Latvijas Universitātes profesors no 1920. gada līdz 1924. gadam 

Vjačeslavs Gribovskis dzimis pareizticīgo poļu ģimenē. 1891. gadā Pēterburgas Universitātē viņš beidza juridisko zinātņu kursu  un viņu atstāja Valsts tiesību katedrā, lai gatavotos profesora grāda iegūšanai.

Vēlāk V. Gribovski pieņēma dienestā par štata kandidātu uz tiesu amatiem Kronštates jūras kara flotes tiesā.

1895. gadā viņu sūtīja uz ārzemēm zinātniskā komandējumā.

Kopš 1896. gada viņš ir  Galvenās jūras kara tiesu pārvaldes   virsauditors.

1896.–1897. mācību gadā  Pēterburgas Universitātē viņš kā privātdocents lasīja lekciju kursu “Bizantijas valsts iestādes”.

1897. gadā aizstāvēja maģistra disertāciju “Tauta un vara Bizantijas valstī” un viņu apstiprināja par valsts tiesību maģistru.

1901. gada 16. decembrī Pēterburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē viņš publiski aizstāvēja doktora disertāciju “Augstākā tiesa un uzraudzība Krievijā ķeizarienes Katrīnas II  pirmās puses valdīšanas laikā”. 1902. gada 28. janvārī  Pēterburgas Universitātes Zinātniskā padome apstiprināja V. Gribovski par valsts tiesību doktoru.

Tajā pašā gadā  viņu ievēlēja par Pēterburga Arheoloģijas institūta locekli. 1905. gadā  viņu apstiprināja par Pēterburgas Arheoloģijas institūta mācībspēku. 1908. gada decembrī viņu pārcēla darbā Iekšlietu ministrijā par  Vietējās saimniecības lietu galvenās pārvaldes īpašu uzdevumu ierēdni.

1909. gadā V.  Gribovski  iecēla par Novorosijskas Universitātes ordināro profesoru Policijas tiesību katedrā, bet 1911. gadā viņu pārcēla darbā Tiesību enciklopēdijas un  tiesību filozofijas vēstures  katedrā.

1912. gadā  V. Gribovskim piešķīra ordināra profesora  amatu Pēterburgas Universitātes Tiesību enciklopēdijas un tiesību filozofijas vēstures katedrā. Pēc gada viņu pārcēla darbā uz Krievijas  tiesību vēstures katedru.

1917. gada martā Gribovski atbrīvoja no visu pienākumu pildīšanas un pēc paša lūguma atbrīvoja no darba  Petrogradas (bijušās Pēterburgas) Universitātē. Tanī pašā gadā  viņu ievēlēja par Tomskas Universitātes Krievijas  tiesību vēstures katedras ordināro profesoru, bet 1919. gada 12. februārī  apstiprināja par Juridiskās fakultātes dekānu. Boļševiku armijai tuvojoties Tomskai, V. Gribovskis pārceļas  uz Vladivostoku, šeit kādu laiku viņš ir Vladivostokas Politehniskā institūta ordinārais profesors, dekāns un prorektors. 

1920. gada vasarā V. Gribovskis ierodas Latvijā, tā paša gada novembrī, jau būdams apstiprināts par  Latvijas Augstskolas (no 1922. gada – Latvijas Universitāte) profesoru, viņš saņēma Latvijas pavalstniecību. V. Gribovskis lasīja arī lekcijas Krievu universitātes kursos Rīgā, kā arī citās  mācību iestādēs un kursos.

V. Gribovskis ir daudzu zinātnisku darbu autors, to skaitā:  “Памятники русского законодательства XVIII века” (“18. gadsimta krievu likumdošanas pieminekļi”),   “Высший суд и надзор в России в первой половине XVIII века” (“Augstākā tiesa un uzraudzība Krievijā 18. gadsimta pirmajā pusē”) u.c. Pēdējais V. Gribovska darbs, kas uzrakstīts jau Rīgā, ir lekciju kursa valsts tiesībās otrā daļa. V. Gribovskis piedalījās Latvijas Satversmes krievu teksta sagatavošanā izdošanai. Jaunībā V. Gribovskis rakstīja stāstus, nodarbojās ar žurnālistiku. Arī Latvijā, bez akadēmiskās nodarbes, viņš rakstīja rakstus  avīzēm “Сегодня”  (“Šodien”),  “Рижский курьер”  (“Rīgas Kurjers”) un citiem  izdevumiem.

V. Gribovska dzīves Latvijā sākumposmu sarežģīja viņa šķirtība no ģimenes – sievas Marijas (dzimusi Teplova),  audžudēla Vasilija (1904) un meitas Natālijas (1909). Savā 1921. gada 19. aprīļa apelācijā Dekānu padomei V. Gribovskis uzsvēra, ka jau divarpus gadus viņš ir šķirts no ģimenes un no savas bibliotēkas (tajā ir 6000 grāmatu). Lūk, ko viņš rakstīja:  “Pēdējā laikā es nezināju, kur viņi [ģimenes locekļi – T.F.] ir, jo  no Pēterburgas, kur vadīju katedru, aizbraucu uz Tomsku. [..] Mana ģimene un mantas brauca vēlāk, taču Kolčaka apvērsums izšķīra mūs un es savukārt  no Vladivostokas devos atpakaļ uz Eiropu. Pašlaik es uzzināju, ka mana ģimene ir Tomskā, [..], mans īpašums ir atstāts  Pēterburgā glabāšanai pie Lomača kunga. Es aizsūtīju  Lomačam pilnvaru par manu mantu nodošanu Latvijas konsulātam, kas ar kuģi nosūta Latvijas pilsoņu mantas uz Rīgu.”

Spriežot pēc dokumentiem,  ģimenei izdevās drīz atkalapvienoties. Varbūt arī bibliotēka nonāca Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes rīcībā. Taču laime nebija ilga. Nemierīgajos, grūtajos gados pārdzīvotais iedragāja profesora veselību. 1923. gadā viņu  pārsteidza insults, tomēr viņam izdevās atveseļoties un viņš  atkal sāka strādāt universitātē, taču 1924. gada 21. februārī  otrais insults pārrāva Vjačeslava Gribovska dzīves pavedienu.

Profesors ir apglabāts Pokrova kapsētā Rīgā.

 

Informācijas avoti:

LVVA, 7427.f, 13. apr., 570.l.

Профессор  В.М. Грибовский.  Сегодня, 1924, 23 февраля.

С. Ковальчук. Вячеслав Михайлович Грибовский (1868 - 1924) и Мария Александровна Грибовская (1880 - ?). - Покровское кладбище. Слава и забвение. - Рига, 2004.

                                                                       Tekstu sagatavojusi Tatjana Feigmane

Ilustrācijas tēmai