Laikraksts «Rižskij kurjer»
Laikraksta “Rižskij kurjer” (krievu: “Рижский курьер”) pirmais numurs nācis klajā 1920. gada 25. decembrī. 1924. gada maijā tika izdots pēdējais – 996. numurs.
1920. gada 25. decembrī klajā nāca laikraksta “Rižskij kurjer” pimais numurs; šim laikrakstam kādu laiku bija lemts būt par "nemiera cēlāju".
Laikraksta redaktors bija Donats Zaborovskis.
Laikraksts tika publicēts par subsīdiju, kas saņemta no Polijas, taču tas netraucēja laikraksta redakcijai aizstāvēt krievu vienotību cīņā pret jūdaismu laikraksta “Segodņa” personā.
Pie avīzes “Rižskij kurjer” izdošanas strādājis sastāva ziņā diezgan raibs kolektīvs:
Leonards Koroļs-Puraševičs – bijušais Sanktpēterburgas bulvāra preses žurnālists, kurš ieviesis dzeltenās preses garu un manieres;
Mihails Tjēders – bijušais jūras flotes virsnieks, savulaik žurnāla “Moreplavaņije i sudohodstvo” (“Navigācija un kuģniecība”) redaktors. Vienlaikus ar darbu laikrakstā “Rižskij kurjer” viņš dienēja Zemkopības ministrijā, kur bija veicis naudas izspiešanu, par ko arī samaksājis ar cietumsodu.
Heinrihs Grosens – Pēterburgas jurists, bijušais ģenerāļa N. Judeņiča Ziemeļrietumu armijas laikraksta redaktors;
Mihails Mironovs (Cviks) – atraktīvs feļetonu un vodeviļu sacerētājs, pēc tam – kriminālromānu autors;
Božena Vitvicka – Donata Zaborovska māsa, bijusī Pēterburgas aktrise un teātra kritiķe.
Laikraksta “Rižskij kurjer” darbības pamata patoss pārsvarā sastāvējis no neskaitāmām paskvilām un apmelojumiem, un galvenais uzbrukumu objekts bija preses izdevums “Segodņa”. Pat lielinieku laikraksts «Novij putj” neizraisījis avīzes “Rižskij kurjer” žurnālistos tik daudz negāciju, jo lielinieki nebija tik spēcīgi konkurenti un viņus laiku pa laikam varēja palamāt. Taču laikraksts “Segodņa” – galvenais, spēcīgākais un pats bīstamākais konkurents – bija blakus un ar katru dienu kļuva stiprāks, piesaistot sev arvien vairāk lasītāju.
Bezatbildīgu attieksmi pret informācijas precizitāti var redzēt, ja ņemt par piemēru Neo-Silvestra (H. Grosena) īso avīžrakstu par dzejnieka Vladimira Majakovska uzturēšanos Rīgā, kurš esot ieradies šeit, lai “iepazīstinātu Latviju ar savu futūristisko erotiku” un izdevis “grāmatu "Dionīsa mīlestība" (kriev.: "Любовь Диониса"), kuru varas iestādes konfiscēja”. Tikmēr pietika vien aplūkot, ko tieši V. Majakovskis bija uzrakstījis un ko tieši viņš izdevis, jo runa nebija par grāmatu, bet gan par poēmu “Ļubļu” ("Es mīlu"), kurā nav erotikas. Un avīžrakstā minētais "Dionīss" bija "pieklīdis" no kaut kāda pirmsrevolūcijas laiku romāna.
1924. gadā D. Zaborovskis bija zaudējis Polijas subsīdiju. Uzzinot par to, L. Koroļs-Puraševičs, H. Grosens un Dagarovs (īstais vārds: Dāvids Epšteins) šefam aiz muguras sāka strādāt pie jauna preses izdevuma, par ko viņi arī tika padzīti no avīzes “Rižskij kurjer”.
Laikrakstam draudējis krahs, un 1924. gada 15. maijā izdevēji nodeva savas tiesības un abonentus laikrakstam “Russkaja žizņ” (krievu: “Русская жизнь”). Pēc 996. numura izdošanas “Rižskij kurjer” beidzis pastāvēt.
Informācijas avoti:
Юрий Абызов. А издавалось это в Риге. 1918–1944. Историко-библиографический очерк. – Москва: Библиотека-фонд "Русское Зарубежье» – Русский путь, 2006.
Юрий Абызов. Русское печатное слово в Латвии. 1917–1944. Био-библиографический справочник. Части I–IV. – Stanford, 1990–1991.
LNB
