Sākumlapa > Tēmas > Personas
Nikolajs Kohanovskis

Nikolajs Kohanovskis

Nikolajs Kohanovskis  (1870. g. 10./22. novembrī  Podoļskas guberņā, Tuļčinā – 1966. g. 9. janvārī  Rīgā) - no 1924. līdz 1929. gadam LU lasīja politekonomijas kursu.

Nikolajs Kohanovskis  dzimis 1870. gada 10./22. novembrī  Tuļčinas  pilsētā, Podolijā (tagad: Viņņicas apgabalā, Ukrainā)  mācītāja ģimenē. 1889. gadā ar zelta medaļu pabeidza Ņemirovas ģimnāziju un iestājas Pēterburgas Universitātes Juridiskajā  fakultātē. No 1893. līdz 1896. gadam bija minētas Universitātes stipendiāts, lai sagatavotos  profesora nosaukuma iegūšanai. 1896. gadā viņš izturēja pārbaudījumu  un ieguva maģistra grādu politekonomijā. 1897. gada februārī viņu nosūtīja darbā Finanšu ministrijā  izdevuma “Finanšu, Rūpniecības un Tirdzniecības Vēstnesis” redakcijā. 1898. un 1899. gadā bija klausītājs  Berlīnes un Minhenes universitātē.

1900. gada 7. Septembrī  N. Kohanovski  apstiprināja par  docentu  tikko nodibinātajā Vladivostokas Austrumu institūtā lekciju lasīšanai tiesību jautājumos. 1905. gada 13. decembrī viņu apstiprināja par Austrumu institūta konferences sekretāru, kura pienākumus viņš pildīja  divus gadus. 1914. gadā  N. Kohanovski iecēla par Austrumu institūta profesora pienākumu izpildītāju, bet 1916. gadā – par profesoru. Viņš lasīja lekcijas visā politekonomijas un tiesību zinātņu kursā un pēc īpaša uzdevuma – arī  valsts un starptautisko tiesību kursā. 1916. gadā N. Kohanovskis Tomskas Universitātē  aizstāvēja  disertāciju.

No 1918. līdz 1920. gadam viņš bija Austrumu  institūta Padomes  sekretārs. No 1919. gada 6. oktobra līdz  1920. gada 30. aprīlim bija ordinārais  tiesību profesors. 1920. gadā  uz Austrumu  institūta bāzes izveidoja   Valsts Tālo Austrumu universitāti un N. Kohanovskis turpināja darbu jaunajā mācību  iestādē: no 1921. līdz 1923. gadam viņš bija šīs universitātes Sabiedrisko zinātņu fakultātes dekāns.  Pēc tam, kad 1922. gada beigās boļševiki ieņēma  Vladivostoku, 1923. gada janvārī N.  Kohanovski  atstādināja no dekāna amata, bet 1. jūnijā – no profesora pienākumiem. Tā paša gada rudenī viņš aizbrauca uz Maskavu un ar lielām grūtībām saņēma ārzemju pasi un emigrēja uz Latviju.

1924. gada februārī N. Kohanovski ievēlēja   par privātdocentu Latvijas Universitātes Tautsaimniecības  un tiesību zinātnes fakultātes Politekonomijas katedrā ar tiesībām lasīt lekcijas krievu valodā.  1929. gadā N. Kohanovski sākumā ievēlēja par privātdocentu uz diviem gadiem, bet pēc diviem mēnešiem bija pieņemts jauns lēmums par viņa ievēlēšanu tikai uz vienu gadu – tā pamatā bija kaut kāds konflikts ar universitātes vadību.

Atbildot uz šādu lēmumu, N. Kohanovskis 1929. gada 25. jūnijā uzrakstīja lūgumu atbrīvot viņu no darba universitātē.

1928. gadā viņš izšķīrās ar sievu Natāliju (dzimušu Prokopoviču), šķiršanās  iegansts visticamāk bija dzīvesbiedres garīgie traucējumi. Šī laulība bija  noslēgta 1903. gadā, bet 1905. gadā piedzima viņu dēls Nikolajs.

Pēc netiešas informācijas ir zināms, ka N. Kohanovskis aizbraucis uz ASV, kur, kā var spriest pēc viņa 1931. gada 28. februāra vēstules arhibīskapam J. Pommeram, laime viņam nav uzsmaidījusi: “[..] Tā kā valstī valda ilgstošs bezdarbs un ir  zinātnieku pārprodukcija augstskolās, man nav iespējams atrast līdzekļus dzīvošanai, kopš pagājušā gada vidus es dzīvoju Amerikas T[ālajos] Rietumos, nelielā apdzīvotā vietā pie sava brāļa [..].  Ar pāri palikušajiem maniem iekrājumiem es apmaksāju pieticīgos izdevumus par ēdienu un sūtu maksu par manas sievas Natālijas  uzturēšanu Sarkankalna slimnīcā.  Apmeklēju vietējo skolu, lai apgūtu angļu valodu. Nodarbojos arī ar zinātni “Maltuss kā pamatlicējs mācībai par iedzīvotājiem. Kritiska etīde”. [..]  Ļoti lūdzu Jūs,  Augstsvētītā ekselence,   iesniedziet lūgumu, vai man nebūtu iespēja atjaunot darbu  Latvijas Universitātē. Es jau lielā mērā esmu apguvis  latviešu valodu un  varētu  ar laiku pilnīgi pāriet [darbā] šajā valodā, bet pagaidām varētu izdot savu mācību kursu vācu valodā. [..] Es būtu priecīgs strādāt universitātē par privātdocentu, kaut vai ar mazāku atalgojumu nekā agrāk. [..]”

N. Kohanovskim  izdevās atgriezties Latvijā, taču nav ziņu kad tas notika un ar ko viņš nodarbojas Latvijā.  2000. g. 28.11. Universitātes Avīzē bijis publicēts raksts “Jubileja nepelnīti aizmirstam mācībspēkam”, no kura izriet, ka  1960. gadu sākumā viņš dāvinājis daudz grāmatu LU bibliotēkai, pats dzīvojis Maskavas priekšpilsētā pieticīgā miteklī. Beigās rakstīts, ka mūža pēdējās dienas profesors pavadīja 1. Rīgas pansionātā, Telts ielā 1.  Apbedīts Kalna kapos Sarkandaugavā.

Nikolajs Kohanovskis  nomira Rīgā 1966. gada 9. janvārī (pēc citām ziņām – 11.  janvārī).

Avoti:

LVVA, 7427. f., 134. apr., 83. l.

LVVA,  7131. f., 1. apr., 54. l.,  15.–16. ll.

http://foto.lu.lv/avize/20002001/ua7/jubil.htm

                                                                                                         Tatjana Feigmane