Boriss Krivošapkins
Boriss Krivošapkins (1916. g. 2. februārī Petrogradā/ Pēterpilī, Krievijas impērijā – 1990. g. 21. oktobrī Rīgā, Latvijas Republikā) – būvinženieris, Rīgas Celtniecības tehnikuma (no 1995. gada - Rīgas Celtniecības koledža) pasniedzējs.
Borisa tēvs – Mihails Krivošapkins (1888–1943) bija būvinženieris, vēlāk viņš kļuvis par spilgtu Latvijas Republikas sabiedrisko un politisko darbinieku.
Māte – Ņina Šervinska (1892–1942) bija arhitekta, viena no Rīgas jūgendstila aizsācējiem Maksa Šervinska (1859–1909) meita.
1914. gadā, Pirmā pasaules kara priekšvakarā, Borisa vecāki, kuri tikko bija apprecējušies, aizbrauca no Rīgas un devās uz Sanktpēterburgu (pēc kara sākuma – Petrogradu/ Pēterpili), kur Mihailam Krivošapkinam tika piedāvāts cienīgs darbs. Tādēļ Boriss – Krivošapkiņu ģimenes pirmdzimtais – ir dzimis tieši šajā pilsētā.
Tikai 1920. gadā Krivošapkinu ģimenei bija radusies iespēja atgriezties Rīgā - pilsētā, kas kļuva Borisam par dzimto. Pirmā skola Borisam Krivošapkinam bija 1. Pasniedzēju biedrības krievu vīriešu ģimnāzija, taču tā drīz tika slēgta, un viņam nācās pāriet uz Olgas Beateres privāto skolu.
No 1930. līdz 1934. gadam Boriss Krivošapkins mācījies Rīgas pilsētas krievu ģimnāzijas reālnodaļā, kur viņš parādījis sevi ne tikai kā spējīgs ģimnāzists, bet arī kā aktīvs dažādu sabiedrisko un kultūras pasākumu dalībnieks, tostarp, ģimnāzijas orķestrī viņš spēlējis vairākus mūzikas instrumentus, to skaitā balalaiku.
Pēc ģimnāzijas absolvēšanas B. Krivošapkins iestājies Latvijas Universitātes Inženierzinātņu fakultātē, plānojot kļūt par būvinženieri. Tajā pašā gadā Boriss Krivošapkins pievienojies studentu korporācijai “Fraternitas Arctica”, kuras sastāvā jau bija viņa tēvs un mātes brālis arhitekts Vladimirs Šervinskis (1894–1975).
1938.–1939. gadā Boriss Krivošapkins pildījis obligāto militāro dienestu Latvijas armijā, kur dienējis kā tankists. Dienestu viņš pabeidzis kaprāļa militāraja pakāpē.
1940. gadā viņš atsācis studijas universitātē. Brīvajā no nodarbībām laikā B. Krivošapkins nodarbojies ar tenisu un palīdzējis vecākiem būvēt vasarnīcu Jaunogrē. Krivošapkinu-Šervinsku ģimene brīvo laiku pavadījusi jautri, pulcējoties kopā ar radiniekiem un daudziem draugiem vasarnīcā vai Rīgas dzīvoklī.
Pēc Latvijas padomju okupācijas, 1941. gada 14. jūnijā visa Krivošapkinu ģimene tika izsūtīta uz Sibīriju. Boriss kopā ar māti, jaunāko māsu Natāliju un vidējo brāli Vladimiru tika nosūtīti uz Tomskas apgabalu, kur māte un brālis Vladimirs 1942. gadā miruši no spēku izsīkuma organisma novājēšanas dēļ. Ģimenes galva – Mihails Krivošapkins tika nosūtīts uz Usoļlagu Permas (toreiz - Molotovas) apgabalā (KPFSR) un 1943. gadā miris pārvešanas pa etapu laikā.
1946. gadā Borisam Krivošapkinam izdevās aizstāvēt savas tiesības turpināt studijas pēc Rīgā uzsāktās programmas. Viņš tika uzņemts Novosibirskas Celtniecības institūta 3. kursā.
Tajā pašā gadā viņa māsai Natālijai, bērnu un nepilngadīgo jauniešu atgriešanās Latvijā akcijas laikā, bija izdevies atgriezties dzimtenē, kur viņa atradusi pajumti Šervinski ģimenē.
1947. gada rudenī Boriss Krivošapkins saņēmis atļauju doties uz Maskavu – uz būvniecības izstādi, kas tika veltīta pilsētas 800 gadu jubilejai. No turienes ar svešu pasi, pakļaujoties lielam riskam, viņš nelegāli bija atgriezies Rīgā.
Rīgā Boriss Krivošapkins iesākumā dzīvojis pie Šervinskiem, jo viņa vecāku dzīvoklis un vasarnīca bija okupantu aizņemti. 1947. gadā B. Krivošapkinam izdevās atjaunot studijas Latvijas Valsts universitātē, un 1949. gadā viņš beidzot saņēmis ilgi gaidīto būvinženiera diplomu.
No 1950. līdz 1957. gadam Boriss Krivošapkins bijis Rīgas Lauksaimniecības tehnikuma pasniedzējs, un no 1957. līdz 1985. gadam strādājis par pasniedzēju Rīgas Celtniecības tehnikumā (no 1995. gada - Rīgas Celtniecības koledža).
Boriss Krivošapkins ir miris 74 gadu vecumā, 1990. gada 21. oktobrī. Apbedīts Ogres kapsētā.
Ģimene:
Tēvs – Mihails Krivošapkins (1888–1943).
Māte – Ņina Krivošapkina, meitas uzvārds – Šervinska (1892–1942).
Brālis: Vladimirs (1923–1942).
Māsas – Ksenija (1917–1918) un Natālija (1931–2021).
Dzīvesbiedre – Maiga Krivošapkina (meitas uzvārds – Sausiņa; 1926–2019) – Ogres bērnu tuberkulozes sanatorijas medmāsa.
Meita – Liena Ivonna Šervinska (Krivošapkina) (dz. 1960. g.) – arhitekte un māksliniece.
Padēls – Māris Sausiņš (1955–2016).
***
Meitas Lienas Ivonnas Šervinskas (Krivošapkinas) eseja, veltīta tēva piemiņai
Mans tēvs, Boriss Krivošapkins, ir dzimis 1916. gadā Petrogradā (Sanktpēterburgā) un bija pirmais bērns jaunā ambiciozā inženiera Mihaila Krivošapkina ģimenē, kurš tikko absolvējis Rīgas Politehnisko institūtu (RPI), un kopā ar jauno sievu aizceļojis no Rīgas – vispirms uz Sanktpēterburgu, lai tur strādātu Labības noliktavu celtniecības nodaļā, bet pēc tam – uz elevatoru un labības noliktavu būvniecību Saratovas guberņā. Par šo laikposmu manā arhīvā ir saglabājušās izbalējušas fotogrāfijas, kurās attēlots, kā visa ģimene rūpīgi aprūpē mazuli Borisu. Cik man zināms, Mihails Krivošapkins dienām ilgi bijis aizņemts darbā, tāpēc viņš uzaicinājis no Rīgas palīgā dzīvesbiedrei un auklēm savu māsu Aleksandru un sievas brāli, RPI Arhitektūras nodaļas studentu Vladimiru Šervinski – Borisa krusttēvu. Tā svešumā radās neliela ģimenes idille (skat. turpmāk Vladimira Šervinska atmiņas). Īpašas ievērības cienīgs ir tas fakts, ka tieši tad, rūpējoties par mazo Borisu, Vladimirs un Aleksandra iemīlējuši viens otru.
Dzīve Saratovas guberņā bija salīdzinoši mierīga, tikai Borečka bieži slimojis, un 1918. gadā dzimusī Ksenija, diemžēl, nomirusi no tīfa.
Kad Latvija bija kļuvusi par neatkarīgu valsti, Krivošapkinu ģimene, kā arī tēvocis Vladimirs un Aleksandra nolēmuši atgriezties dzimtenē. Mājās brauca visa draudzīgā ģimene, līdzi ņemot klavieres, kas tika izvestas no Rīgas 1914. gadā. Pirmo laiku Krivošapkini–Šervinski dzīvojuši pie Barzoriniem – pie Jeļizavetas, manas vecvecmāmiņas māsas, Dmitrija Krivošapkina dzīvesbiedres. Viņiem nācās gulēt uz grīdas. 1920. bija bada gads, taču drīz vien situācija uzlabojusies, Mihailam Krivošapkinam izdevās atrast darbu, un viņš izīrējis lielu dzīvokli Antonijas ielas 15a nama 5. stāvā, bet no 1928. gada ģimene jau dzīvojusi piecu istabu dzīvoklī Nr. 68 Ausekļa ielā 3. Sākumā viņi dzīvojuši kopā ar Šervinskiem, pēc tam viņi pārcēlušies uz atsevišķu dzīvokli tajā pašā stāvā.
Vladimirs Šervinskis un Aleksandra Krivošapkina salaulājušies Svētā Apustuļiem pielīdzinātā lielkņaza Vladimira dievnamā Dubultos, Rīgas Jūrmalā, izveidojot savu stipro ģimeni. Drīz vien viņiem piedzimusi meita Tatjana (pēc apprec. Upmane; 1921–2005), kura vēlāk kļuvusi par arhitekti.
Rīgā mans tēvs sāka apmeklēt skolu. Sākumā viņš mācījies 1. Pedagogu biedrības ģimnāzijā. Drīz vien viņam nācās mainīt mācību iestādi uz Olgas Beateres privātskolu, kas, saskaņā ar veco numerāciju, atradusies Brīvības ielā 40.
Drīzumā Mihails Krivošapkins izīrējis vasarnīcu Mellužos, un tur, Rīgas Jūrmalā, Boriss iepazinies ar savu vienaudzi Oļegu Losski. Šī draudzība izrādījās mūža garumā. Viņi iepazinās, kad Oļegs bez panākumiem mēģinājis palaist gaisā pūķi. Boriss ieteicis pagarināt pūķim asti, padoms nostrādājis, pūķis pacēlās gaisā, tā viņi arī kļuva draugi.
Tajā pašā laikā Borisa tēvs – Mihails Krivošapkins – aktīvi iesaistījies Rīgas dzīves norisēs ne tikai kā inženieris, bet arī kā sabiedriskais darbinieks. Pēc dabas viņš bija komunikabls un jautrs cilvēks, turklāt ļoti talantīgs, viss viņam padevās, pie kā vien ķērās. Viņš tika aicināts uz visām krievu biedrībām, viņš piekritis, piedalījies visur un izrādījis aktivitāti visās organizācijās. Īpaši viņam paticis piedalīties krievu studentu korporācijas “Fraternitas Arctica” pasākumos. Mans tēvs Boriss Krivošapkins, kļūdams par Latvijas Universitātes studentu, arī bija iestājies šajā korporācijā. Ģimenē auga arī otrais dēls Vladimirs, kurš bija par 5 gadiem jaunāks par Borisu, un parādījis fantazētāja un laba zīmētāja talantu. 1931. gadā Krivošapkinu ģimenē, 15 gadus pēc Borisa dzimšanas, piedzimusi meita Natālija, kuru ģimenē mīļi saukuši par Natusju.
Krivošapkinu un Šervinsku ģimenes bija ļoti draudzīgas savā starpā, tik ļoti, ka sāka būvēt vasarnīcas Jaunogrē pēc viena un tā paša projekta. Vladimirs bija arhitekts, bet Mihails – inženieris. Vasarnīcas atradās praktiski viena pretī otrai.
Neskatoties uz lielo aizņemtību, vectēvs Mihails strādājis arī sava svaiņa arhitektu birojā Šķūņu ielā 13. Tur viņš atvedis no Berlīnes pirmo Rīgā fotokopēšanas aparātu. Krivošapkins un Šervinskis strādājuši pie kopīgiem projektiem, papildinot viens otru kā arhitekts un būvinženieris. Mihails Krivošapkins darba procesā iesaistījis arī vecāko dēlu Borisu, tolaik jau Latvijas Universitātes studentu. Boriss kā praktikants piedalījies Siguldas dzelzsbetona tilta būvniecībā un 1937. gadā – Ķeguma HES, kā arī citu objektu celtniecībā.
Svētki noritēja jautri; kopā rīkojuši eglītes un ģimenes karnevālus. Ģimenē bija savs mājas orķestris: Mihails Krivošapkins spēlēja vijoli, dzīvesbiedre Ņina – klavieres, Boriss – mandolīnu, Vladimirs – čellu. Un brālēns Mihails Kramps pievienojās šim orķestrim, spēlējot ģitāru.
Par Krivošapkinu jaunākās meitas Natālijas krusttēvu kļuva slavenais krievu mākslinieks Nikolajs Bogdanovs-Beļskis, kurš bija biežs viesis ģimenē.
Manā arhīvā ir saglabājušies Borisa 1935./36. gada studiju paraugkonspekti par ēku būvkonstrukcijām, pēc profesora Paula Kampes lekcijām. Visas lapas ir sanumurētas (130 lapas) un papildinātas ar zīmējumiem, rasējumiem, veidotiem ar tinti un krāsainajiem zīmuļiem. Tie bija izpildīti tik precīzi un rūpīgi, ka pēc tiem varētu izdot mācību grāmatu.
Padomju okupācijas laikos, 1941. gada 14. jūnijā Latvijā notika iedzīvotāju masveida deportācijas uz Sibīriju. Šis liktenis nepagājis secen arī Krivošapkinu ģimenei. Čekisti, kas bija ielauzušies dzīvoklī Šķūņu ielā 13, kur tajā laikā dzīvoja ģimene, veikuši kratīšanu, taču vectēvu Mihailu mājās nesastapuši, drīz atgriezušies vēlreiz, kad mājās jau bija visi ģimenes locekļi, un no baisā likteņa – izsūtīšanas uz Sibīriju – nevienam neizdevās izvairīties.
Par savu dzīvi Sibīrijā mans tēvs (Boriss) stāstījis maz un skopi. Šajos apstākļos, kā es saprotu, galvenais bija izdzīvot pašam, palīdzēt izdzīvot māsai Natālijai, tajā pašā laikā saglabājot cilvēcisko cieņu. Boriss, palicis par vecāko ģimenē, centies atrast kaut kādu darbu, lai uzturētu sevi un māsu. Nežēlīgajā 1942. gadā māte un brālis nomiruši no bada.
1946. gadā māsai Natālijai tomēr izdevās aizbraukt uz Rīgu saskaņā ar deportēto bērnu atgriešanās programmu.
Boriss arī sapņojis atgriezties dzimtajā Latvijā. Protams, arī Sibirijā bija skaistas sievietes, ar kurām varēja izveidot ģimeni un palikt tur uz visiem laikiem, bet nē, visas viņa domas bija par Rīgu. Tikai 1946. gadā, kad atjaunojās sarakste ar Šervinskiem, viņš lūdzis viņiem atsūtīt viņam izziņu no Latvijas Universitātes par viņa nepabeigto izglītību. Tādā veidā viņš varēja atjaunot studijas Novosibirskas Inženierbūvniecības institūtā, jo mājās uz Rīgu viņu nelaida.
1947. gadā Borisam izdevās iegūt atļauju doties uz Vissavienības izstādi Maskavā, kas tika rīkota saistībā ar pilsētas 800 gadu jubileju, un no turienes viņš ar svešu pasi, ko viņam nodrošinājis uzticamais draugs Oļegs Losskis, riskējot, atgriezies dzimtenē. Dzīvot viņam nebija kur, jo piecu istabu dzīvokli Šķūņu ielā, no kura viņš tika deportēts uz Sibīriju, un Jaunogres vasarnīcu bija aizņēmuši sveši cilvēki. Borisu uzņēmusi Šervinsku ģimene, kur jau dzīvoja Natālija. Boriss meklēja darbu un sāka strādāt par pasniedzēju Rīgas Lauksaimniecības tehnikumā, pēc tam viņš pārgāja uz Celtniecības tehnikumu, kur kādreiz strādājuši viņa tēvs un vectēvs.
Boriss ļoti gribēja apprecēties, izveidot ģimeni. Vasarā viņš, dzīvojot Šervinsku vasarnīcā, bija iepazinies ar medmāsu Maigu. Maiga Sausiņa strādāja Ogres bērnu tuberkulozes sanatorijā un dzīvoja kopā ar māti un deviņus gadus veco dēlu Māri koka namā – sanatorijas kopmītnēs, netālu no Šervinsku vasarnīcas. Abi viņi bija nenogurdināmi romantiķi. Maiga – latviešu valodas un literatūras nianšu pazinēja, tētis – krievu klasikas cienītājs. Viņiem bija par ko parunāties un pasapņot. Pēc ilgām pastaigām dabā un sarunām viņi nolēma apprecēties un Jaunogrē nosvinēja kāzas. Pēc gada kopdzīves biju piedzimusi es. Mēs dzīvojām mātes dzīvoklītī kopmītnēs – vienā istabā un verandā. Turpat dzīvoja arī Natālija ar ģimeni, kura, pabeigusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Pārtikas rūpniecības tehnoloģijas fakultāti, bija apprecējusies un dzemdējusi meitu Vitu.
Tētis, kas strādāja par pasniedzēju Rīgas Celtniecības tehnikumā, bija uzrakstījis pieteikumu par dzīvokļa piešķiršanu, un, kad ieradās mājokļu jautājumu komisijas pārstāvji, tad tie šausminājās par divu jaunu ģimeņu dzīves apstākļiem. Tētim tika piešķirta viena istaba kopmītnē Skolas ielā 38, ar logiem, kas vērsti uz Pirmo pilsētas slimnīcu. Mēs pārcēlāmies tur, kur jau dzīvoja divas ģimenes. Natālija sāka strādāt Rīgas piena kombināta Projektēšanas kantorī, un pēc kāda laika saņēma divistabu dzīvokli Ķengaragā.
Es sāku mācīties 10. vidusskolā. Tētis saprata, cik svarīga man, pirmklasniecei, ir pirmā skolotāja, un no divām klasēm viņš izvēlējies to, kur bija brīnišķīga sākumskolas skolotāja Asja Buličova, par kuru man ir palikušas vislabākās atmiņas.
Pēc pieciem gadiem, stāvot dzīvokļu rindā, mēs saņēmām atsevišķu trīsistabu dzīvokli ar lodžiju paneļu mājā “ķīniešu mūris” Lubanas ielā, aiz dzelzceļa. Neskatoties uz attālo rajonu un ceļu mājās pāri dzelzceļa sliedēm, mēs bijām laimīgi.
10. vidusskolā man bija tuva draudzene Jeļena Derevjanko, kuras ģimene arī bija saņēmusi jaunu dzīvokli Ķengaragā, un viņa pārgājusi mācīties uz 65. vidusskolu. Taču mans tēvs, saprotot, cik svarīga ir pat bērnu stiprā draudzība, vienojies, lai arī mani pieņemtu tajā pašā skolā, lai gan tā atradās tālu no mūsu jaunās dzīvesvietas.
Tēvs turpināja strādāt Rīgas Celtniecības tehnikumā (RСТ), kur nostrādāja vairāk nekā divdesmit gadus. Viņš bija talantīgs pasniedzējs un audzinātājs. Viņam bija vairāk nekā pieci absolventu izlaidumi. Viņš vienmēr bija sapņojis par muzeju. Vecvectēvs vecāsmātes līnijā – Makss Šervinskis –bija Vācu amatniecības skolas direktors, kas bija RСТ priekštece (skat. pielikumu). Tēvs turpinājis braukt uz tehnikumu pat pensionēšanas laikā un vācis materiālus nākamajam muzejam. Un muzejs tomēr bija tapis, taču jau pēc viņa nāves.
1970. gadu sākumā vecāki uzsāka būvēt vasarnīcu. Tas bija viens no iemesliem, kā varētu sapulcināt radiniekus un draugus pie dabas krūts, un tētim tas deva iespēju realizēt savas būvinženiera spējas, bet mātei – izveidot savu ideālo dārzu. Visi mani bērnības un pusaudžu gadi bija pagājuši tur. Vasarnīcā tika rīkotas bērnu leļļu teātra izrādes, dzimšanas dienas, sestdienas talkas, notikusi Līgo svinēšana. Radinieku pulcēšanās tradīcijas, kas iepriekš bijušas vectēva ģimenē, turpinājās.
Vecāku ģimenē es biju vēlīnais un ilgi gaidītais bērns. Kad es piedzimu, tētim bija 45 gadi, mātei – 35. Ar tēti mums izveidojušās ļoti aizkustinošas un maigas attiecības, es vienmēr sajutu viņa mīlestību, nemainīgo klātbūtni, pat tad, kad viņš nebija blakus. Es izjutu viņa kluso uzticību ģimenei un aizstāvību. Savu brīvo laiku viņš vienmēr pavadīja vasarnīcā, kaut ko tur būvējot, remontējot, klausoties radio. Es vienmēr steidzos tur, lai viņu satiktu, īpaši tad, kad man bija vajadzīgs atbalsts un drauga plecs, un es vienmēr to saņēmu no tēva. Viņam piemitusi izsmalcināta humora izjūta un viņa klātbūtnē radās pozitīvs noskaņojums, kas kā līdzsvars iedarbojās uz manu impulsīvo dabu. Tēva klātbūtne nebūt nebija kontrolējoša vai nosodoša, tieši pretēji – atbalstoša un mīloša. Viņš nekad neļāva sev nonākt sliktā noskaņojumā; bija mazrunīgs, bet ļoti precīzs pārrunās un padomos. Mājās mums vienmēr bija mājīgi, varēja paslēpties no dzīves grūtībām. Tā bija sava veida klusa un omulīga osta man un maniem draugiem.
Māte bija līdzīga tēvam, pozitīvi noskaņota un vienmēr uzturēja uguni un mājīgumu ģimenes pavardā. Mūsu virtuvē vienmēr kaut kas tika gatavots - čurkstēja, cepās, tvaicējās, un visi mani draugi, kas nāca pie manis ciemos, tika aicināti dzīvoklī, tā teikt, tikai caur virtuvi.
Studiju gados man ar draudzenēm patika ceļot pa PSRS plašumiem, un man bija daudz draugu, kuri pēkšņi varēja ierasties Rīgā, un vienmēr varēja pie mums pārnakšņot. Vecāki to tikai atbalstīja.
Tēvs vienmēr izturējās pret mani un manām idejām ar lielu cieņu, tāpat kā pret mātes idejām. Viņa dzīvē mēs bijām galvenās vērtības. Ja es sadomāju kaut ko pārbīdīt, viņš teicis: izveido projektu, uzzīmē, es sagādāšu materiālus un īstenošu tavas idejas. Tā arī bija! Mēs ar māti viņam bijām kā princeses, vienmēr aprūpētas, viņš dāsni veltījis mums savu uzmanību un mīlestību.
Mani jaunības gadi bija iekrituši salīdzinoši liberālajos Brežņeva laikos. Taču tēvs nekad nebija stāstījis par vectēvu, kas neapšaubāmi bija viens no spilgtākajiem krievu inteliģences pārstāvjiem pirmskara Latvijā. Tas bija tabu, pat strādājot RCT, viņš ilgu laiku izjutis, ka tiek cieši uzraudzīts no čekistu puses, jo kādreiz bija represēts. Viņš negribēja, lai tas kaut kā skar arī mani. Es biju parasta padomju pioniere, vēlāk – komjauniete, taču partija un politika mani nebija interesējušas, jo es jau kopš jaunības biju aizrāvusies ar mākslu.
Pieaugot, es iestājos Rīgas Politehniskā institūta (RPI, tagad – Rīgas Tehniskā universitāte) Arhitektūras fakultātē. Es kļuvu par arhitekti un brīvajā laikā nodarbojos ar glezniecību.
Vecāki novecojuši, tētim bija sirds problēmas, bet viņš nevienam nesūdzējās. Kādu dienu viņš devās uz poliklīniku, lai izmērītu asinsspiedienu un veiktu EKG. Pēc tās rezultātiem viņu uzreiz aizveda uz slimnīcu un noteica gultas režīmu, neļāva pat veikt rīta vingrošanu, ko viņš darījis katru rītu.
Kad viņš bija iznācis no slimnīcas, es atskrēju mājās pēc saviem arhitektūras darbiem; tēvs bija vājš, pārģērbās ēdamistabā. Ieraugot mani, viņš priecīgi teicis: “Cik lieliski, ka Liena ir mājās!” Tā bija mūsu pēdējā tikšanās.
Vakarā viņš aizbraucis uz vasarnīcu, bet es, gatavojoties svinēt draudzenes Taņas dzimšanas dienu, devos uz pilsētu pēc ziediem. Tā bija nelabvēlīga, vējaina rudens diena – 1990. gada 21. oktobris. Pa dienu iezvanījās telefons, un atskanējusi Sergeja, manas māsīcas Vitas vīra, balss. Viņš klusi teicis: “Tikai neuztraucies... tavs tēvs ir miris.” Viņi kopā ar Vitu bija aizbraukuši uz Pārogri un atraduši manu tēvu sēžam - jau bez elpas, blakus viņam radioaparāts darbojās. Es visu vakaru raudāju.
Tēvs tika apbedīts ar visu pienākošos godu, saskaņā ar korporantu tradīcijām. Par to bija parūpējies Vladimira Šervinska mazdēls – Eižens Upmanis, kurš, būdams filistrs, kopā ar manu tēvu palīdzējis atjaunot studentu korporāciju “Fraternitas Arctica”. Tas bija noticis pusgadu pirms tam, kad Latvija atkal kļuva brīva.
No vectēva tēvs pārmantojis izsmalcinātu humora izjūtu, optimismu un īpašu inženiertehnisko domāšanu, viņš aprēķinājis situāciju divus soļus uz priekšu, it kā šaha spēlē. Tā, savā 16. dzimšanas dienā es saņēmu no viņa dāvanu – adāmmašīnu, ar kuras palīdzību mēs kopā ar māsīcu Vitu, Natālijas meitu, ilgu laiku adījām džemperus, kleitas un citus apģērbus sev un citiem.
Sibīrijā, kad pēc ilgajiem klusuma un klusuciešanas mēnešiem tēvam izdevās atjaunot sakarus ar Šervinskiem, un viņi nosūtījuši naudu viņa atbalstam, tēvs bija nopircis akordeonu, spēlējot kuru deju vakaros, viņš pelnījis un sniedzis cilvēkiem prieku.
Savu bruņinieciski cēlo attieksmi pret cilvēkiem, kas viņam tika ieaudzināta ģimenē un vēlāk arī studentu korporācijā, viņš bija nesis cauri visai dzīvei. Viņš centās to pielietot, mācot studentiem amatu, būdams RCT pasniedzējs. Vienmēr viņš vadījies no Dieva baušļiem, lai gan neuzskatījis sevi par ticīgu cilvēku.
Labāku, uzticamāku draugu un cēlāku cilvēku savā dzīvē es neesmu satikusi.
***
No Vladimira Šervinska atmiņām (no Krivošapkinu ģimenes arhīva albuma)
Kristības
1916. g.
No Pēterburgas nāca priecīga ziņa, Ņinai piedzimis dēliņš - pirmdzimtais, un man piedāvāja kļūt par krusttēvu, ja mana ierašanās Pēterburgā būs iespējama, sliktākajā gadījumā apsolīja ierakstīt mani neklātienē. Tas ir mans pirmais krustdēls! Man jābrauc, lai kas arī nenotiktu! Ar manu desmitnieku (meistaru) Dalbonovu es vienojos un steidzos uz Rīgu pie priekšnieka. Viņš atsaucīgi izturējās pret manu vēlmi, un vilciens jau ātri veda mani uz Pēterburgu, kur man bija jāpaspēj laikus.
Tajā laikā Krivošapkini dzīvoja Vasilija salas Nr. 19A, 72 dzīvoklī. Jā, es ierados laikā, noteiktās kristību dienas priekšvakarā, un visi mūsējie bija ļoti priecīgi par manu ierašanos. Skaists pareizticīgais priesteris ar tumši melniem matiem un bārdu veica kristību rituālu. Divas dienas es pavadīju Pēterburgā, apmeklēju mūsu senos draugus Vladimirovus un atgriezos Rīgā darbā.
Pastaigas ar Borečku
1918.–1919. g. aprīlī
Borečka joprojām turpināja slimot, no Altatas viņš atvedis kuņģa slimību, viņam bija 3 gadi, un viņš bija tik novārdzis, ka atteicās iet.
Viņam bija ļoti vajadzīgs svaigs gaiss. Katru reizi, kad atbrauca Saņečka, mēs gājām pastaigāties. Protams, mēs vēlējāmies kaut ko izdarīt Borečkas labā, bet arī vēlējāmies zem šā cēlā iegansta pastaigāties divatā. Borečka bija viegls kā spalviņa, es viņu paņēmu kreisajā rokā, viņš labo roku apvija ap manu kaklu, un mēs trijatā devāmies pastaigā. Gar dzelzceļu bija mūsu iecienītākais ceļš. Pa augsto dzelzceļa uzbērumu mēs nonācām līdz tiltam, mums pavērās skats tālēs, bet lejā zem uzbēruma bija priežu birzs, kur Ziemassvētkos mēs ņēmām eglīti. Borečka priecīgi čivināja, pastāvīgi vicinādams kreiso roku, rādot kaut kur tālumā un stāstot mums, ko redz. Bet par mums paziņas draudzīgi jokojuši, sakot: “Labs pāris ar bērnu.” Šīs pastaigas labi iedarbojās uz Borečku, un viņš, lai gan ļoti lēni, sāka atlabt.
No Vladimira Šervinska atmiņām par Krivošapkinu arestu 1941. gadā
13. jūnija vakarā visi pievērsuši uzmanību tam, ka krustojumos bija liela kravas automašīnu gūzma.
Un tikai 14. jūnijā no rīta vairs nav bijušas baumas, bet gan tieši norādījumi un stāsti, ka naktī tika aizturēts tāds un tāds ar visu ģimeni, tāds un tāds, un aizvien vairāk un vairāk. Visa Rīga bija norimusi, visi staigāja drūmi, kā ēnas, bet vakarā mūsu dzīvoklī atskanēja telefona zvans. Miša (Mihails Krivošapkins) lūdza steidzami atnest viņa koferi, tas nez kāpēc atradās pie mums, un arī virves mantu sasiešanai. Viss kļuva skaidrs, tātad iebrukuši arī pie viņiem dzīvoklī. Mēs klusībā paņēmām koferi, ielikām tajā dažas virves un steidzīgi devāmies uz Šķūņu ielu. Dzīvoklī valdījis pilnīgs haoss, stāvējuši piepildīti maisi, visur mētājās mantas, un ēdamistabā pie galda sēdēja trīs vīrieši, kaut ko rakstīja, bet pie durvīm stāvēja milicis. Vēlāk izrādījās, ka viesi bija ieradušies pie viņa dzīvoklī jau naktī, bet Rīgā bija tikai Borja (Krivošapkina vecākais dēls), un viesi, apskatot visas istabas, paziņojuši, ka meklē kaut kādus svešiniekus, un devās prom. Ieraugot, ka Mišas onkuļa (tā Šervinsku ģimenē sauca Mihailu Krivošapkinu) nav, viņi brauca uz Ogri, bet ieradās tur tikai tad, kad onkulis Miša jau bija paspējis aizbraukt uz Rīgu. “Nekas,” viņi teikuši, “mēs aizturēsim ģimeni, un viņš, uzzinot par to, atnāks pats,” un kad onkulis Miša patiešām bija ieradies pilsētas dzīvoklī, viņu tur jau gaidīja. Ņina (Mihaila Krivošapkina sieva) skraidīja no istabas uz istabu, no skapja pie skapja, nesaprazdama, ko paņemt, ko sakraut, un laiku pa laikam paķēra pavisam nevajadzīgas mantas, jo laiks bija dots tikai divas stundas un bagāžas daudzums tika ļoti ierobežots. Es vēl aizskrēju pie Pankratoviem, kuri dzīvoja tepat netālu, Mazā Kalēju ielā, pēc virvēm. Un kaut kā līdz noteiktajam laikam viss bija savākts.
Mēs visi cieši jo cieši saskūpstījāmies, bet mēs nezinājām, ka ar Mišu, Ņinu un Volodju mēs redzamies pēdējo reizi.
***
No Borisa Krivošapkina albuma, kas sagatavots RCT muzeja izveidei
Amatu biedrība Rīgā tika nodibināta 1856. gadā.
1872. gadā biedrība nolēmusi rūpēties par amatnieku profesionālo izglītību un dibinājusi amatniecības vakara skolu O. Pelhausa vadībā. Amatniecības skola, un vēlāk arī tehnikums, sagatavojusi desmitniekus, mūsdienu valodā – meistarus.
1890. gadā tajā bija 363 audzēkņi. 1904. gadā – 1017 audzēkņi (tai skaitā Melkerts – mūsu bijušais meistars). 1912. gadā – 1218 audzēkņi (to vidū bija 62,7 % latviešu, 21,3 % vāciešu, 5,3 % krievu, 10,7 % poļu, igauņu, ebreju, lietuviešu). 1912. gadā skola pārgājusi pilsētas valdes pārziņā.
Sākotnēji skola atradusies Teātra bulvārī 11 (tagad – Aspazijas bulvāris), bet 1912. gadā pārcēlusies uz speciāli uzbūvētu ēku Gaiziņa ielā 3, kas tika uzbūvēta pēc arhitekta Alfrēda Ašenkamfa (1858–1914) projekta.
***
No Borisa Krivošapkina dienasgrāmatas
1935. gada 3. augustā
Izbraucu ar velosipēdu no Ogres no rīta plkst. 10.30. Nobraucu līdz Skrīveriem, neapstājoties, nenogriežoties no šosejas. Brokastoju Lieljumpravā (Jumpravā – red.) un apmeklēju šeit esošo luterāņu baznīcu. Skrīveros ar prāmi pārcēlos uz Jaunjelgavu. Pilsēta izskatījās lielāka nekā Ogre, šeit ir trīs baznīcas un daudz tirdzniecības bodīšu. Bruģēts ceļš ir šausmīgs velosipēdistiem, sastāv no maziem bruģakmeņiem. Pusdienoju labākajā restorānā, kur bija tikai cvībelklopsis (sīpolklopsis – red.) un karbonāde, apēdu sīpolklopsi ar gurķiem, maksāja veselu latu.
Fotografēju apkārtni, mājas un skaistākās vietas, taču fotofilmiņa beigusies; iegādājos onkulim Volodjam (Šervinskim – red.) pastkartes, kas tika pārdotas rakstāmlietu veikalā. Devos atpakaļ uz Skrīveriem, neko īpašu neredzēju, ne labāk kā Ogrē. Toties pēc Skrīveriem jau sākās skaistas vietas ar skatu uz Daugavu. It īpaši pie Kokneses, kur ir pilsdrupas un ūdenskritums. Pērses upi neizdevās apskatīt, jo Koknesē ierados vēlu, pēc astoņiem, devos tieši pie Lasmaņa. Saimniece bija aizņemta saimniecības darbos. Pie Lasmaņiem radioaparāts darbojās klusi, lai gan tas ir ar skaļruni. Pirmajā dienā nobraucu 80 km, noguru, gulēju ne pārāk labi.
4. augustā
Piecēlos pulksten 7.30 no rīta. Deviņos devos ceļā. Iebraucu pie tēta paziņām, kur mani laipni uzaicināja uz tēju un pagatavoja sviestmaizes. Ceļā uz Pļaviņām velosipēda ķēde sāka radīt problēmas, es to noņēmu un uzliku atpakaļ, līdz Pļaviņām tā vairs nesagādāja grūtības. Pļaviņās uzrakstīju pastkarti mammai. Pulksten 14:00 ierados Krustpilī, paēdu, apskatīju staciju un ar kuģi devos uz Jēkabpili. Jēkabpilī es redzēju pat veselas piecas baznīcas, viena no tām bija pareizticīgo. Iegādājos pastkarti onkulim Volodjam. Devos uz staciju un braucu ar ļoti interesantu šaursliežu vilcienu mazā pasažieru vagonā, vilciena sliežu platums – 600 mm. No Jēkabpils es devos uz Krustpili, kur apskatīju pili. Devos tālāk, mazliet atpūtos, kad pēkšņi debesīs parādījās lieli lietus mākoņi. Es paātrināju braukšanas ātrumu, taču izvairīties no stipra lietus neizdevās. Aizmugurējā riepa sāka noplakt, un pedālis uz ass atbrīvojās. Vajadzēs nopirkt jaunu, ja dabūšu. Ierados Līvānos astoņos vakarā. Apskatīju staciju, atradu skolu, pārnakšņoju tur. Istabā, kur es nakšņoju, patīkami smaržoja, tur tika uzglabāts medus. Taču izrādījās, ka tūrisma biedrība nebija parūpējusies nosūtīt palagus un segas, labi vien, ka pārzinis pats man iedeva. Es kārtīgi izgulējos, pošos ceļam.
5. augustā
Uzliku velosipēdam jaunu pedāli. Ceļā no Līvāniem biju Schlossbergē (droši vien domāts pilskalns Jersikā – red.). Apskatīju pareizticīgo baznīcu, pazaudēju velosipēda sēdekļa skrūvi, turklāt sākās stiprs lietus. Es paslēpos pie sv. Magdalēnas (Romas katoļu) baznīcas sludinātāja. Ierados Daugavpilī plkst. 19.00; Ņinu (māsīca vectēva līnijā) nesastapu, viņa ir Stropos (Daugavpils priekšpilsētā – red.), bet tante Lidija (tēva māsa) dežūrēja baznīcā un ielaida mani iekšā. Vēstule no Rostislava (Rostislavs Černobajevs – ģimnāzijas draugs) atradusies uz galda, vēstulē tika ziņots, ka viņš nevarēs braukt.
6. augustā
Stipra vēja dēļ es devos uz Stropiem ar autobusu. Mitju (tēva brāļa dēlu) es gandrīz vai neatpazinu, jo viņš bija izaudzinājis bārdu un ūsas. Dienā lija lietus, vakarā mēs uzkāpām kalnā Lisaja Gora (latviski: Plikais kalns). Nakšņoju Daugavpilī.
7. augustā
Nopirku skrūvīti velosipēdam. Pa labu ceļu aizbraucu uz Vilkmuižu un Lietuvas robežu. Pa ceļam pavērās skaists skats uz Daugavpili, vēlāk – lieliski skati uz Lietuvu. Pabiju Grīvā (tolaik atsevišķa pilsēta, neietilpa Daugavpils sastāvā – red.), mājās pie Krampiem (Lidijas - tēva māsas ģimene) ierados plkst. 19.00. Ņina bija baznīcā. Es arī aizgāju uz baznīcu un nodevu viņai vēstuli no mammas. Šodien nobraucu 52 km.
8. augustā
Es devos uz Borovku apciemot Veru Adamovnu (vecāku paziņu), viņa dzīvo pareizticīgā priestera tēva Mihaila vasarnīcā. Mani pabaroja un ielūdza palikt pārnakšņot. Bet es devos uz Briģeni un Kumbuļiem (muižas – red.), no kalniem apskatīju skaistas ainavas ezeru apkārtnē. Es atgriezos Daugavpilī ap deviņiem vakarā, šodien nobraucu 85 km.
