Nikolajs Savičs

Nikolajs Savičs (1854. g. 31. martā Harkivas guberņā, Krievijas impērijā – 1937. g. 21. novembrī Rīgā, Latvijas Republikā) – no 1894. līdz 1917. gadam Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja biedrs, no 1922. līdz 1931. gadam Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas Juridiskās konsultācijas loceklis, sabiedrisks darbinieks.

Nikolajs Savičs piedzima muižnieku ģimenē tēva muižā “Pisarevka” Harkivas guberņas Sumu apriņķī. Atšķirībā no saviem brāļiem, kuri izvēlējās militāru karjeru, Nikolajs deva priekšroku civilai profesijai. Viņš ar zelta medaļu beidza Harkivas ģimnāziju, pēc tam studēja Harkivas Universitātes Juridiskajā fakultātē, iegūdams tiesību kandidāta grādu. Pēc universitātes beigšanas viņš kādu laiku bija Harkivas gubernatora īpašu uzdevumu ierēdnis, vēlāk – Sumu apgabaltiesas sekretārs. Viņu iecēla par Oloņecas krimināltiesas un civiltiesas palātas priekšsēdētāju, uzliekot par pienākumu veikt tiesas reorganizāciju (toreiz valstī notiekošās tiesu reformas ietvaros) un esošās iestādes vietā izveidot apgabaltiesu. Noteiktais uzdevums tika izpildīts, un pēc tam N. Savičs ieņēma Petrozavodskas apgabaltiesas priekšsēdētāja biedra amatu.

Kopš 1894. gada N. Saviča dzīve un profesionālā darbība ir saistīta ar Rīgu (izņemot laiku no 1917. līdz 1922. gadam). Līdz laikam, kad boļševiki pārņēma varu, viņš bija Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja biedrs un ieņēma arī tās civillietu nodaļas priekšsēdētāja posteni. Evakuācijas laikā tiesa darbojās Jurjevā/ Tartu. Vairākkārt viņš apgabaltiesas priekšsēdētāja prombūtnes laikā pildīja tā pienākumus. N. Savičs katru reizi noraidīja viņam izteikto priekšlikumu pārcelt viņu augstākā amatā.

1909. gadā viņu apbalvoja ar Svētā Staņislava pirmās pakāpes ordeni.

1922. gadā N. Savičs atgriezās Rīgā, saņēma Latvijas pilsonību un līdz 1931. gadam strādāja Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas Juridiskajā konsultācijā. Viņa juridiskās zināšanas un pieredze tika augsti novērtēta. Viņš bija arī žurnāla “Zakon i Sud” (Likums un Tiesa) autors; tas bija vienīgais profesionālais juridiskais izdevums, kas krievu valodā iznāca  ārpus Padomju Krievijas.

Līdzās juridiskajai praksei N. Savičs rosmīgi piedalījās Rīgas krievu sabiedriskajā dzīvē. 1911. gadā viņu ievēlēja par Jurija Samarina biedrības valdes priekšsēdētāju. N. Savičs labi pārzināja pirmskara laika Rīgas sabiedrību, rīdzinieki pazina viņu ne tikai kā labu speciālistu, bet arī kā cilvēku, kurš izprot vietējo krievu vajadzības. Tādēļ pēc viņa atgriešanās Latvijā 1922. gadā viņam uzticēja Latvijas Krievu pilsoņu Nacionāli demokrātiskās savienības (NDS) – (tolaik tā bija  pati autoritatīvāka krievu organizācija) Palīdzības komitejas Juridiskā biroja vadību. 1923. gadā viņu ievēlēja par Nacionāli demokrātiskās savienības priekšsēdētāju.

Pēc likuma ”Par biedrībām, savienībām un politiskām organizācijām”  biedrībām, kas nodarbojās ar politiku, bija jāreģistrējas pēc citiem noteikumiem nekā tām organizācijām, kuras apgāja politiku. Tā kā NDS bija daudzfunkcionāla biedrība, tad, dabiski, izvirzījās jautājums par tās reorganizāciju. No NDS tika izveidotas divas jaunas krievu organizācijas: Latvijas  Krievu nacionālā savienība (KNS) un Krievu nacionālā apvienība (KNA). KNS izvirzīja savā darbībā noteiktus politiskus mērķus, bet Latvijas Krievu nacionālā apvienība par savu uzdevumu uzskatīja apvienot krievu organizāciju spēkus krievu iedzīvotāju būtisku problēmu risināšanai.

1924. gada 21. aprīlī pirmajā Krievu nacionālās apvienības organizatoriskajā sanāksmē N. Saviču ievēlēja par organizācijas valdes priekšsēdētāju. Pirmajā valdē vēl darbojās P. Pavlovs, P. Jakobi, F. Fehners, P. Ņikonorovs, N. Bordonoss un S. Žitkovs. N. Savičs valdes priekšsēdētāja posteni ieņēma līdz 1929. gadam, līdz 1931. gadam viņš bija arī Latvijas Krievu nacionālās savienības valdes priekšsēdētājs.

N. Savičs piecu vēlēšanu kampaņu laikā – līdz 1931. gadam, būdams krievu divu visietekmīgāko organizāciju priekšsēdētājs, vadīja arī krievu sabiedrisko organizāciju Vēlēšanu komiteju.

N. Savičs – kā Latvijas Krievu nacionālās apvienības valdes priekšsēdētājs – bija Latvijas Krievu juristu biedrības, Krievu slimnīcu biedrības “Brālīgā palīdzība” un vēl citu organizāciju valdes loceklis. Līdzdarbojoties biedrībā “Brālīgā palīdzība”, viņa galvenā rūpe bija bērnu vasaras kolonijas atvēršana un uzturēšana Dubultos.

N. Savičs centās atzīmēt visus krievu sabiedrībai nozīmīgus gadījumus. Viņš bija Puškina jubilejas atceres komitejas priekšsēdētājs 125. gadadienas atzīmēšanai kopš dzejnieka dzimšanas; piedalījās Latvijas krievu skolotāju kongresā; piedalījās laikraksta “Segodņa” redakcijas piecu gadu jubilejas sveikšanā un Krievu teātra pasākumā, veltītu dziedātājas Mariannas Čerkaskas 25 gadu radošās darbības godināšanai.  

1931. gadā N. Savičs slimības dēļ bija spiests atstāt darbu un arī sabiedrisko darbību. Vairāku pēdējos savas dzīves gadus viņš bija paralizēts. N. Savičs nomira 1937. gada 21. novembrī savā dzīvoklī Alberta ielā 3. Viņš ir apglabāts Rīgas Pokrova kapsētā.

Pēc mūsu rīcībā esošajām ziņām viņš nebija precējies un pēcnācēju viņam nebija.

Ziņas par N. Saviča brāļiem:

Aleksandrs Savičs (1865.29.01.–1951.10.02.) izglītību ieguva Pētera Poltavas kadetu korpusā un Pavlovas 1. karaskolā. Piedalījies Krievijas – Japānas karā un Pirmajā pasaules karā. 1917. gadā ieguva ģenerālleitnanta pakāpi. Piedalījies Balto kustībā. Kopš 1920. gada dzīvojis emigrācijā Ēģiptē, Kairā.

Pāvels Savičs (1857.15.02.–pēc 1922. gada) mācījies Vladimira Kijevas kadetu korpusā un Mihaila artilērijas skolā, Ģenerālštāba Nikolaja akadēmijas absolvents. 1877.–1878. gadā piedalījies krievu un turku karā. No 1903. līdz 1905. gadam bija Kijevas gubernators. No 1913. līdz 1917. gadam bija Kara padomes loceklis. Infantērijas ģenerālis. Turpmākais viņa liktenis nav zināmas.

Sergejs Savičs (1863.01.04.–1939.) mācījies Pētera I Poltavas kadetu korpusā un Mihaila artilērijas skolā. Dienestu beidza ģenerāļa pakāpē. Piedalījās imperatora Nikolaja II atteikšanās ceremonijā. Piedalījās Balto kustībā Krievijas ziemeļos. Emigrācijā dzīvoja Beļģijā, Briselē.

Tekstu sagatavoja Tatjana Feigmane

Informācijas avoti:

LVVA, 2996. f.,  17. apr.,  7189. l.;

35-летний служебный юбилей Н.С. Саввича. – Рижский Вестник, № 53, 1912, 3 марта;

Юридическое бюро. –  Сегодня, № 269, 1922, 29 ноября;

Русская политическая организация. –  Сегодня, № 92, 1924, 4 апреля;

Чествование Н.С. Саввича. –  Сегодня, № 89, 1929, 31 марта;

80-летие Н.С. Саввича. –  Сегодня, № 91, 1934, 1 апреля;

Умер Н.С. Саввич. –  Сегодня,  №321, 1937, 22 ноября.

Vizuālo materiālu saita rīcībā laipni iedeva Dr. phil. Svetlana Kovaļčuka.