Veronika Doļenko

Veronika Doļenko (dzimusi Mickēviča; 1923. g. 20. jūnijā Baldonē, Latvijas Republikā – 2025. g. 28. jūnijā Prinstonā, Ņūdžersijas štatā, ASV) – pazīstamā jurista, sabiedriskā darbinieka un publicista Pētera (Pjotra) Jakobi mazmeita. ASV pasniedza krievu valodu Jeilas un Prinstonas Universitātēs. 

Veronika (Goņa) ir dzimusi Nikolaja Mickēviča un Jekaterinas Mickēvičas (dzimusi – Jakobi) ģimenē. Vasaras ģimene pavadījusi viņiem piederošajā Baltajā pilī Baldonē, 33 kilometrus dienvidaustrumos no Rīgas. 1929. gadā piedzimis Veronikas brālis Deniss. Vasarās Baltajā pilī Baldonē pulcējās visa kuplā Jakobi ģimene, bet Mickēviči nereti dzīvoja Baldonē cauru gadu. 

Pamatskolas programmu Veronika apguvusi mājmācības ceļā. Vienu gadu viņa mācījās Olimpiādas Ļišinas ģimnāzijā, bet, kad tā tika slēgta, viņa turpinājusi mācīties Rīgas krievu 13. pamatskolā. Pēc tās absolvēšanas viņa iestājās Rīgas Valsts krievu ģimnāzijā – tolaik tā bija vienīgā krievu ģimnāzija Rīgā. Taču pabeigt izglītošanos šajā ģimnāzijā viņai tā arī neizdevās. 

1939. gada rudenī Mickēviču ģimene, kurai bija dziļas vācu saknes, devās uz Vāciju un līdz 1944. gada beigām dzīvoja Poznaņā, nacistu okupētajās Polijas rietumu zemēs. Poznaņā Veronika pabeidza vācu ģimnāzijas kursu.

Šajā pilsētā Veronika iepazinās ar Valentīnu Doļenko (1916–1997), viņš bija pirmā viļņa emigrants, dzimis Ukrainas teritorijā, kad viņa māte ar grūtībām devās pie vīra uz Rumānijas fronti.

Bēgot no lieliniekiem, Doļenko ģimene apmetās uz dzīvi Polijā, Poznaņā. Valentīns Doļenko absolvējis ģimnāziju un sāka studēt vietējā universitātē, taču nepaspēja pabeigt studijas, jo 1939. gadā nacistu okupācijas varas iestādes šo universitāti slēdza.

Nacistu režīma apstākļos Veronika un Valentīns nevarēja salaulāties, jo Veronika bija vāciete, bet Valentīnam bija Polijas pilsonība. Viņi salaulājās tikai pēc Otrā pasaules kara Mondzē pilsētā, Austrijā.

Mickēviču un Doļenko ģimenes, kā arī Pētera (Pjotra) Jakobi māsas – Anastasija Armaderova (1882–1973) un Elizabete Jakobi (1885–1974), kuras nacisti bija izveduši no Puškinas (bij. – Carskoje Selo), īrējušas istabiņas austriešu ģimenē gleznainajā Mondzē un dzīvojušas pusbadā. Vēlāk Pētera (Pjotra) Jakobi māsas nonākušas amerikāņu iekārtotajā pārvietoto personu veco ļaužu pansionātā Burglhutā – tur bija labi apstākļi, inteliģenta sabiedrība. Tur iekārtotajā mājas baznīcā abas māsas dziedājušas dievkalpojumos.

1950. gadā pēc mātes māsas dēla Fjodora Bostrēma (admirāļa Ivana Bostrēma dēla) lūguma viņas devās uz ASV un apmetās Ņujorkā, vēlāk – Sīklifas pilsētiņā, kur dzīvoja daudzi krievi. Māsu Anastasijas un Elizabetes pēdējais patvērums bija Aleksandras Tolstojas nodibinātais veco ļaužu pansionāts pilsētā Whalley Cottage Ņujorkas štatā. Pēc nāves māsas savu atdusas vietu atradušas – Novodivejevas kapsētā.

Pavisam citāds liktenis piemeklējis Valentīna Doļenko tēvu un viņa māsas vīru, kuri palikdami Poznaņā (Polijā), nokļuvuši GULAGa nometnē.

Veronika un Valentīns Doļenko emigrējuši uz ASV 1950. gadu sākumā. 

“..Savu dzīvi Amerikā viņi iesākuši ar grūtu darbu: kalpojuši bagātā ģimenē, kas bija atsūtījusi viņiem uz Austriju garantijas vēstuli par pelnīšanas iespējām, tādas ziņas bija nepieciešamas imigrācijas vīzas saņemšanai. Taču viņi, tāpat kā daudzi citi, kad tika atstrādāts noteiktais termiņš, nostājušies uz savām kājām. Veronika (Goņečka) atklāja sevī pedagoģes talantu un, iemantodama studentu mīlestību, sekmīgi pasniedza krievu valodu sākumā Jeila Universitātē, vēlāk – ne mazāk prestižā Prinstonas Universitātē. 

2013. gada jūnijā tika svinēta viņas deviņdesmitā jubileja. Svinības notikušas Amerikas Pareizticīgās Baznīcas Prinstonas draudzē, kas izrādījusi pienācīgu cieņu, novērtējot viņas darbu baznīcas labiekārtošanā: skaistie parastie un svētku tērpi visam klēram, ieskaitot piekalpotājus; sedziņas altārgaldiem – viss tika viņas rokām darināts.” 

(Ludmilas Flamas grāmatas “Правовед П.Н. Якоби и его семья. Воспоминания”/ “Tiesībzinātnieks P. Jakobi un viņa ģimene. Atmiņas”. 177. lappusē.) 

Amerikas Savienotajās Valstīs Valentīns Doļenko strādājis par grāmatvedi. 1997. gadā, neilgi pirms vīra aiziešanas no dzīves Veronika Doļenko aizgājusi pensijā. Kļūdama atraitne, viņa turpināja dzīvot savā mājā Prinstonā, Ņūdžersijas štatā.

Veronika Doļenko ir mirusi 2025. gada 28. jūnijā Prinstonā, Ņūdžersijas štatā, ASV, 102 gadu vecumā.

   Ludmila Flama

Informācijas avoti:

Людмила Флам. Правовед П.Н. Якоби и его семья. Воспоминания. – Москва: Русский путь, 2014.

Денис Мицкевич. Преломления эмигрантского опыта. – Grāmatā: Судьбы поколения 1920–1930-х годов в эмиграции. Очерки и воспоминания. Редактор-составитель Людмила Флам. – Москва: Русский путь, 2006.