Boriss Kameņeckis

Boriss Kameņeckis (1935. g. 1.martā Ļeņingradā/ tagad – Sanktpēterburga, Krievijas PFSR) – ģeofiziķis, ziemas apmetņu dalībnieks Špicbergenas salā un Čukotkā, 5. un 8. Antarktīdas ekspedīcijā. Baltijas galvenais seismologs 20. gadsimta 80. gadu beigās. 

Boriss Kameņeckis ir dzimis inženiera-ģeodēzista Rafaila Kameņecka un Irmas Jaunzemes ģimenē. 1951. gadā absolvējis vidusskolu Ļeņingradā (tagad – Sanktpēterburga), viņš tajā pašā gadā iestājās Ļeņingradas Valsts universitātes Fizikas fakultātē, kuru absolvējis 1956. gadā, saņemot diplomu ģeofiziķa specialitātē.

Pēc speciālistu sadales viņš sāka strādāt par vecāko inženieri Ziemeļu jūras ceļu galvenās pārvaldes Arktikas zinātniskās pētniecības institūtā un 1957. gada 1. jūlijā sāka savu pirmo ziemošanu Špicbergenas salā, kur Starptautiskā ģeofizikas gada programmas ietvaros strādāja seismoloģiskajā stacijā “Piramīda”. Starptautiskā ģeofizikas gada grandiozi globālā tēma robežojās starp meteoroloģiju un seismoloģiju, un tās mērķis bija okeāna orkānu lokalizācija pēc zemes virsmas mikrosvārstību novērojumiem.

1959. gada augustā B. Kameņeckis atvadījies no Arktikas, un tā paša gada novembrī 5. Antarktīdas ekspedīcijas sastāvā ar motorkuģi “Kooperācija” devies kā seismologs uz staciju “Mirnij”, kur strādājis no 1959. līdz 1961. gadam. Pēc B. Kameņecka paša domām, viņš tur atradies īstajā vietā īstajā laikā. Vēl aizvien turpinājušies strīdi par to, vai Antarktīda ir kontinents vai zemledus arhipelāgs. 1960. gada maijā notikusi Čīles zemestrīce, kas bija stiprākā visā seismisko novērojumu vēsturē, tās daudzie grūdieni aptvēruši visu Dienvidamerikas austrumu piekrasti. Čīles zemestrīces seismogrammas kalpoja par pamatu secinājumam, ka Antarktīdas zemes garozai ir kontinentāla struktūra.

Pēc atgriešanās Ļeņingradā Boriss Kameņeckis 1962. gadā bija devies 8. Antarktīdas ekspedīcijā uz Novolazarevas staciju. Izvietota Šermahera oāzē, Novolazarevas stacija bija pati jaunākā un komfortablākā polārā observatorija, tajā bija interesanti un patīkami strādāt.

Atgriezies no Antarktīdas Ļeņingradā, B. Kameņeckis no 1964. līdz 1975. gadam strādājis ģeofiziskās izlūkošanas un pētījumu jomā, šī darba rezultāti devuši viņam 15 autorapliecības par izgudrojumiem akustiskās karotāžas jomā. Tomēr atkal aicinājusi Arktika, un viņš 10 gadus nostrādājis par Iuļtinas seismiskās stacijas priekšnieku Čukotkā. Nodarbojoties ar ģeofiziskajiem pētījumiem, viņam izdevies atklāt līdz tam nezināmu seismogēno zonu un reģistrēt seismoelektrisko efektu no sprādzienu un tuvīno zemestrīču elastīgo viļņu iedarbības uz Iuļtinas atradņu kvarcu saturošajiem iežiem.

Polārajos platuma grādos Boriss Kameņeckis nostrādājis 18 gadus: Špicbergenas salā (1957–1959); 5. Antarktīdas ekspedīcijā stacijā “Mirnij” (1959–1961); 8. Antarktīdas ekspedīcijā Novolazarevas stacijā (1962–1964); Iuļtinas seismiskajā stacijā Čukotkā (1975–1985).

Periodiski viņš bija ieradies Latvijā, kur no 1946. gada dzīvoja un strādāja viņa māte. Skolas gados viņš mācījies dažādās skolās – Aizputē un Rīgas 22. vidusskolā, taču pavisam pārcēlās dzīvot uz Rīgu tikai 1988. gadā un līdz PSRS sabrukumam strādāja par Baltijas galveno seismologu.

Pēc aiziešanas pensijā Boriss Kameņeckis bija saglabājis savu aktīvo dzīvesveidu: ziemā braucis ar kalnu slēpēm, ko apguvis Špicbergenā, vasarā peldējies jūrā un sēņojis. Līdzās viņam bija dzīvesbiedre Klāra. Kaut arī ne vienmēr viņš bijis blakus, tomēr garīgais tuvums viņu saistīja ar meitas Jekaterinas ģimeni – znotu Sergeju, mazdēliem Antonu un Ivanu un divām mazmazmeitām Kasandru un Niku.

Ērika Tjuņina 

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis