Nikolajs Trubeckojs

Nikolajs Trubeckojs (1907. g. 26. decembrī Krāslavā, Vitebskas guberņā, Krievijas impērijā – 1978. g. 18. martā Rīgā, Latvijas PSR) – mitroforais (ar mitru apbalvotais) virspriesteris. 

Nikolajs Trubeckojs ir dzimis Krāslavā, Daugavpils apriņķī, priestera t. Ņikanora Trubeckoja ģimenē. Šajā kuplajā ģimenē, izņemot Nikolaju, bija vēl trīs dēli un piecas meitas. Visi dēli – Nikolajs, Ivans, Mihails un Pāvels – izvēlējušies garīgās kalpošanas ceļu un liktenis bija lēmis viņiem piedzīvot smagus un pat visai baisus dzīves pārbaudījumus.

1927. gadā pēc Daugavpils baltkrievu skolas absolvēšanas N. Trubeckojs studējis Latvijas Mākslas akadēmijā, apgūdams ikonu glezniecības mākslu, taču materiālo līdzekļu trūkuma dēļ bija spiests atstāt studijas. 1928. gadā viņš absolvējis Daugavpils Pedagoģijas kursus, pēc tam, 1930. gadā – Rīgas Garīgo semināru un 1934. gadā – Parīzes Svētā Sergija Teoloģijas institūtu.

Studējot Rīgas Garīgajā seminārā, N. Trubeckojs satuvinājies ar tā rektoru – virspriesteri Jāni Jansonu un viņa ģimenes locekļiem. Vēlāk, 1935. gadā Nikolajs stājās laulībā ar t. Jāņa Jansona meitu Irinu (1911–1978).

Kad Nikolajs Trubeckojs studēja Svētā Sergija Teoloģijas institūtā Parīzē, par viņa garīgo ganu kļuva slavenais krievu teologs – tēvs Sergijs Bulgakovs. Savu teoloģijas kandidāta darbu tematā: „Вера и современный атеизм в СССР в их взаимоотношении” / „Ticība un mūsdienu ateisms PSRS to savstarpējā mijiedarbībā” N. Trubeckojs bija sarakstījis izcilā teologa profesora Vasilija Zeņkovska vadībā. Vēlāk t. Nikolajs Trubeckojs atcerējies: “Šā darba būtība bija atklātās un aizklātās ateisma cīņas ar ticību PSRS objektīvā analīze, kā arī secinājums, kuru varētu izteikt šādiem Kristus vārdiem: „...Es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzveiks.”

Iegūdams teoloģisko izglītību, Nikolajs Trubeckojs kalpojis par psalmotāju (ķesteri) Pudinavas/ Mihalovas Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcā, Ludzas apriņķa Mērdzenes pagastā, un pasniedzis Ticības mācību vietējā skolā.

20. gadsimta 30. gadu otrajā pusē N. Trubeckojs bija ieguvis diezgan lielu pedagoģisko praksi, strādājot Ludzas un Daugavpils novada skolās, kā arī Rīgā.

1936. gada 26. janvārī Pečoru arhibīskaps Nikolajs (Leismans) iesvētījis Nikolaju Trubeckoju par diakonu un tā paša gada 28. janvārī – par priesteri.

Par pirmo t. Nikolaja Trubeckoja kalpošanas vietu kļuva Jelgavas Svēto Simeona un Annas katedrāle.1936. gada 29. septembrī viņš tika pārcelts kalpot par pārzini Svētā Pravieša Elijas baznīcā Maļinovas miestā, Daugavpils novadā.

1937. gadā tēvs Nikolajs, lai padziļinātu savas zināšanas, iestājies Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes Pareizticīgajā nodaļā, kuru viņš tā arī nepaspēja absolvēt, jo 1940. gadā LU Teoloģijas fakultāte tika likvidēta. Līdzās studijām (kopš 1938. gada 1. janvāra) t. Nikolajs kalpoja Rīgas Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcā.

1941. gada augustā un septembrī t. Nikolajs Trubeckojs darbojās Pleskavas Pareizticīgo misijas sastāvā, viņš kalpoja Lugas rajona dievnamos, vēlāk – atkal Rīgā. Līdz 1942. gada septembrim t. Nikolajs Trubeckojs strādāja par Rīgas eparhijas pārvaldes sekretāru. Kopš 1942. gada septembra viņš trīs mēnešus rediģējis misionāru žurnālu «Православный христианин»/ “Pareizticīgais kristietis”, turpinādams kalpot Rīgas Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcā.

1944. gada rudenī t. Nikolaju Trubeckoju kopā ar viņa sievastēvu – virspriesteri Jāni Jansonu nacisti nolēma piespiedu kārtā evakuēt uz Vāciju. Tomēr abiem garīdzniekiem ar Dieva palīgu izdevās bēgt no kuģa.

Taču t. Nikolajam Trubeckojam neizdevās izvairīties no padomju varas īstenotajām represijām. 1944. gada oktobrī viņš tika arestēts un nosūtīts uz Ļeņingradas (tagad – Sanktpēterburga) Iekšlietu Tautas komisariāta iekšējo cietumu. 1945. gadā lietā par Pleskavas misiju t. Nikolajam Trubeckojam piesprieda desmit gadus ieslodzījumu “labošanas darbu” nometnēs. Savu sodu viņš izcietis Ziemeļpečoras dzelzceļa nometnēs – Intā un citās. No 1954. gada, pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma līdz pat 1955. gada novembrim N. Trubeckojs dzīvojis izsūtījumā Pečoras pilsētā (Komi Autonomajā republikā).

Pēc atgriešanās Latvijā, no 1956. gada 21. janvāra līdz 1960. gada 25. novembrim, tēvs Nikolajs kalpojis par Ikšķiles Svētā Gara dievnama pārzini un vienlaicīgi pildījis arī Rīgas un Latvijas 1951.–1958. gada arhibīskapa Filareta (Ļebedeva, 1887–1958) personīgā sekretāra pienākumus - līdz pat Virsgana nāvei. No 1957. gada 15. marta līdz 1960. gada 25. novembrim t. Nikolajs kalpojis arī Ķemeru Svēto apustuļu Pētera un Pāvila baznīcā.

1950. gadu beigās t. Nikolajs Trubeckojs tika iecelts virspriestera garīgajā kārtā. Vēlāk viņš saņēmis tiesības valkāt mitru (mitra – grieķu val. – nozīmē kroni. Goda zīme, dārgakmeņiem izrotāta galvassega, kas simbolizē augsto garīgo varu pār ganāmo pulku. To dod bīskapiem, arhimandrītiem un virspriesteriem – tulkot. piez.)

No 1960. gada 26. novembra un līdz pat savai nāves dienai virspriesteris Nikolajs Trubeckojs kalpojis Rīgas Kristus Pestītāja Svētbildes baznīcā Torņakalnā. 1963. gada 10. jūlijā  t. Nikolajs tika iecelts par Rīgas baznīcas apriņķa prāvestu (jeb blagočinniju).

Mitroforais virspriesteris Nikolajs Trubeckojs ir miris 1978. gada 18. martā Rīgā, apbedīts Rīgas Kristus Debesbraukšanas draudzes/ Miķeļa kapos.

Aleksandrs Malnačs 

Informācijas avoti:

Протоиерей Николай Трубецкой. Дух уныния не даждь ми… Письма священника из заключения. М.: «Артос-Медиа», 2007. 375 с.

http://goo.gl/hQBHD1

http://goo.gl/2c8fvS