Jakovs Rafaļsons

Jakovs Rafaļsons (1946. gada 5. novembrī Makijivkā, Doņeckas apgabalā, Ukrainas PSR) – Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra vadošais aktieris. 2003. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. 2020. gadā ievelēts par Rīgas domes deputātu no partijas "Gods kalpot Rīgai".

Jakovs Rafaļsons ir dzimis Makijivkā, Doņeckas apgabalā (Ukrainā). Nākamā aktiera tēvs – Ābrams Rafaļsons ir dzimis Rīgā, dienējis Latvijas armijā; pēc Otrā pasaules kara sākuma, 1941. gadā viņš evakuējies no Rīgas, glābjoties no nacistu vajāšanām.

1964. gadā Jakovs Rafaļsons atgriezās Rīgā, pēc diviem gadiem viņš iestājās Jaroslavļas Teātra skolā. Pēc studiju pabeigšanas – līdz 1990. gadu sākumam viņš spēlējis lomas: Mičurinskas Drāmas teātrī, A. Koļcova Voroņežas teātrī, A. Lunačarska Sevastopoles Drāmas teātrī un Tomskas Drāmas teātrī, kā arī Maskavas teātros “Globus”.

1991. gadā Jakovs Rafaļsons tika ieskaitīts Rīgas Krievu drāmas teātra trupā (tagad – Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris).

Aktieris Jakovs Rafaļsons stāsta: “Ne reizi neesmu atzinies, taču personīgi es nonācu teātrī, jo skolā izskatījos tāds pelēcīgs, bikls, nepilnvērtīgs puika. Kļūt par sevi pašu es varēju tikai uz skatuves. [..] Teātris ir vieta, kur var kļūt par sevi pašu, ja tev dvēselē ir kaut kas galvenais.

Faktiski katrs cilvēks pastāvīgi spēlē: mājās mums ir viena loma, tramvajā – otra, darbā – trešā. Taču tas nenozīmē, ka mēs esam liekuļi. Tas ir mūsu dzīves nosacījums. Bet uz skatuves ir tas, ko nav jāspēlē, tam ir jābūt tevī iekšā. Nav svarīgi, kā aktieris staigā vai kā viņš stostās uz skatuves, ja viņa dvēsele ir primitīva un prāts nav apgrūtināts ar zināšanām – viss tas vairs nav interesanti. Šeit darbojas aisberga likums: cilvēka zināšanas parasti ir apslēptas zem ūdens, tikai maza daļa ir redzama virsū. Ja tu vispār neko nezini, tad virs ūdens nekas nav redzams.”

Jakovs Rafaļsons ir krievvalodīgais aktieris, kuram izdevās izsist “valodu mūri”, kas ilgu laiku bija dalījis divas teatrālās telpas mūsu valstī: krievu un latviešu. Viņš spīdoši spēlē latviešu valodā – gan uz teātra skatuves, gan kinofilmās.

“Kad mani uzaicināja spēlēt latviešu valodā, es nespēju pareizi izrunāt nevienu vārdu, izņemot «piens» un «maize». Ja jūs zinātu, cik neapdāvināts es esmu svešvalodu apguvē! Mans tēvs –atslēdznieks, kurš, starp citu, ir dzimis rīdzinieks un tikai 1941. gadā bija spiests bēgt no fašistiem, pārvaldīja piecas valodas un brīvi runāja latviski. Kad 1964. gadā viņš bija atgriezies Rīgā un izkāpis uz platformas no vilciena, tad uzreiz sāka runāt latviešu valodā, it kā nekur nebūtu aizbraucis. Cilvēka tautība nevar kalpot par pamatu lepnumam. Cilvēkam ir tautība neatkarīgi no tā, vai viņš ir labs, vai nē. To manto no vecākiem, pārējās lietās cilvēkam jāpierāda sevi pašam,” tā uzskata skatuves mākslinieks.

Reizēm aktiera liktenis veidojas visai pārsteidzoši. Savas kalpošanas sākumā Rīgas teātrī viņš bija saņēmis lomu ar divām replikām, bet pašreiz ir teātra vadošais aktieris. Patlaban pat nav iespējams iedomāties Rīgas Krievu teātri bez aktiera Rafaļsona.

“Nācis kaut kāds labs mierīgums, kaut gan par kādu mierīgumu teātrī var runāt īsts aktieris. Katra izrāde dzimst 18.20, bet 21.30 – mirst. Taču ja tā ir talantīga izrāde, tā turpina dzīvot skatītāju sirdīs, kā arī pats aktieris. Un tā katru dienu. Pie tam tu vienmēr uztraucies. Tā ir kolosāla spriedze. Pirms jauniestudējuma es esmu “melns cilvēks”. Stāvoklis ir kā pirms infarkta. Taču tā ir mūsu dzīve. Tas ir mūsu darbs. Izņemot to, mums nekā cita dzīvē nav. Varat uzskatīt mūs par nenormāliem. Aktieri taču ir muļķi, nāks un sāks spēlēt par divām kapeikām un pat bez maksas. Visi saprot, ka aktieri gūst milzīgu prieku no sava darba. Kāpēc tad viņiem kaut ko maksāt? Tas jau būs dubultprieks – gan nauda, gan laime,” stāsta Jakovs Rafaļsons.

Jā, patiesi tas tā ir, tādēļ tādiem aktieriem, kā Jakovs Rafaļsons, arī piemīt tik neparasta atbildība skatītāju priekšā. Tā līdzinās tam, kā tas ir pirms kaujas. Pilnīga gatavība. Protams, skatītāji to jūt un izsaka aktierim pateicību – ar aplausiem! “Manas lomas – tie ir mani bērni, un, protams, daudz kas ir atkarīgs no režisora!” pasmaida skatuves mākslinieks.

Ar siltumu sirdī viņš atceras visus, ar kuriem dzīvē bija lemts sastapties uz teātra skatuves: Genādiju Trostjaņecki, Romānu Kozaku, Mihailu Borisovu, Igoru Koņajevu – tie ir dvēseles svētki! Jakovs Rafaļsons ir aktieris, kas pārdzīvo, tā teikt ”fano” par teātri kopumā.

No intervijas ar aktieri: “Dažkārt daudzi saka, ka mums sezonā ir bijušas sliktas izrādes. Nezinu. Kad slimo draugs, viņu atbalsta, bet nevis sūta, kā suni, iemidzināt. Bet vienīgais krievu teātris Latvijā – tas ir draugs. Pēdējais balsts. [..] Un ja teātris uzņemas veikt eksperimentu, tad tas cīnās, tas ir aizsargāts no komerciālās banalitātes, tas ir dzīvs.” Un pēc būtības, šāda ir skatītāju iecienītā aktiera Jakova Rafaļsona pilsoniskā nostāja.

Un vēl gribētos teikt par to neparasto optimismu, ko pastāvīgi izstaro ap sevi šis brīnišķīgais cilvēks. Strādāt kopā ar viņu uz skatuves ir milzīgs baudījums. Kopš pirmiem mēģinājumiem viņš rada ap sevi un visiem labestīgu un atraisītu darba atmosfēru. Neparasti saudzīga attieksme pret partneri, neizsmeļams humors un labsirdība – tās ir retas un ļoti svarīgas rakstura īpašības sarežģītajā aktieru pasaulē.

Es rakstu šīs rindiņas laikposmā, kad tikko ir beigusies 2012. gada sezona, beigusies ar režisora Igora Koņajeva spīdošo iestudējumu “Tango ar Stroku”/ “Танго между строк”, kurā galveno lomu – izcilā mūziķa un komponista “tango karaļa” Oskara Stroka – spēlē Jakovs Rafaļsons. Šis slavenā rīdzinieka Oskara Stroka dzīves stāsts zināmā mērā nedaudz saskan arī ar paša aktiera dzīves stāstu. Tādēļ līdz asarām aizkustinošas ir daudzas mizanscēnas. Teikt, ka tas ir liels panākums – nozīmē neteikt neko. Par tādu aktiera darbu var tikai sapņot, bet nospēlēt šo lomu tā, lai skatītāji neizietu ārā no teātra – tas ir milzīgs prieks skatuves māksliniekam. Šo lomu daudzi teātra kritiķi ir nodēvējuši par talantīgā aktiera daiļrades virsotni, taču kā lai zina... Cik šādu sasniegto virsotņu jau ir bijis aktierim! Nepārprotams ir tikai tas, ka šī izrāde un Rafaļsona sniegums tajā ir milzīgs notikums Latvijas kultūras dzīvē.

Pēc pirmizrādes Jakovs pēkšņi ar skumjām teicis: “Žēl gan, ka tēvs neredz mani uz skatuves [..] viņš vienmēr iebilda pret to, lai es kļūtu par aktieri. Šodien viņš būtu lepns par savu dēlu...”

Pats galvenais, ko bija teicis aktieris Jakovs Rafaļsons mūsu sarunas laikā: “Gribas būt godīgam savā profesijā. Jo tās prasības, kuras aktieri izvirza paši sev, vienmēr ir augstākas par tām, kuras mums izvirza skatītāji. Tādēļ mūsu uzvara allaž ir skatītāju uzvara.”

Lomas, kas atveidotas M. Čehova Rīgas Krievu teātrī:

Msjē («Msjē N»), Saimnieks («Cilvēki un peles»), Želtuhins («Kasatka»), Rablo («Grēkā krišana»), Leizers («Līgavainis no Jeruzalemes»), Dakteris Kornišs («Neaizsniedzamā»), Rembēniete («Trīnes grēki»), Komiķis («Pats galvenais»), Grabojedovs («Karstā sirds»), Kapteinis («Nāves deja»), Villijs Klarks («Jautrībnieki»), Martello («Mākslinieki»), Ārprātīgais («Anarhista nejaušā nāve»), Leonīds Borisovičs («Franču kaislības piemaskavas vasarnīcā»), Trikē («Mans labais draugs Oņegins»), Rābijs Šlojmere («Dibuks»), Konstantīns («Sirēna un Viktorija»), Skapēns («Skapēna nedarbi»), Fransuā («Muļķu vakariņas»), Dons Armado («Mīlas neauglīgās piepūles»), Gajevs («Ķiršu dārzs»), Bruno («Lieliskais ragnesis»), Ivans Sučkovs («Koda»), vokāls («Senlaicīgais pulkstenis»), Džordžs («Nebaidos no Virdžīnijas Vulfas», krievu versija), Ģenerālis, arī Ivans Andrejevičs («Krievu smiekli»), Miha («Karalis un Āksts»), Nats («Es neesmu Rapaports»), loma Īzaka Bābela «Rudais karalis», Oskars Stroks («Tango ar Stroku»).

Lomas, kas atveidotas Liepājas teātrī:

2006. g. – Žana-Pola Sartra lugā “Aiz aizvērtām durvīm”.

Filmogrāfija:

Hanons Bubss – vēsturiskā spēlfilmā “Baiga vasara” (režisors – Aigars Grauba, studija Platforma Filma, 2000. g.);

Aršanskis – četrsēriju televīzijas filmā “Rīgas gambīts” (režisors Armands Zvirbulis, Latvijas Televīzija, 2000. g.);

Viena no galvenajām lomām spēlfilmā "Tiritomba jeb Zelta zivtiņa" (režisors – Armands Zvirbulis, studija Teātris TT, 2003. g.);

Vadims Felzenbahers – televīzijas seriālā “Neprāta cena” (Latvijas Televīzija, 2006–2008);

Ābrams – Latvijas spēlfilmā "Rūdolfa mantojums" (režisors – Jānis Streičs, 2010. g.);

Vadims Felzenbahers – pašā populārākajā no Latvijas Televīzijas seriāliem “UgunsGrēks” (2009 –2018) un citās.

Goda nosaukumi un apbalvojumi:

Krievijas PFSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks (1989. g.);

Nacionālās teātra prēmijas “Spēlmaņu nakts” laureāts nominācijā “1996. gada labākais aktieris” par Kapteiņa lomu izrādē “Nāves deja”;

Nacionālās prēmijas “Spēlmaņu nakts” laureāts nominācijā “2001. gada labākais aktieris” par Skapēna lomu lugā “Skapēna nedarbi”;

2003. gadā par nopelniem Tēvijas labā Jakovs Rafaļsons apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni;

2018. gadā aktierim piešķirta Harija Liepiņa balva;

2024. gadā aktierim piešķirta Žaņa Katlapa balva par sasniegumiem, kas uz Latvijas teātra skatuvēm mākslinieciski apliecina nācijas pamatvērtības.

Svetlana Vidjakina

Tekstu papildinājusi redakcija.