Jekaterina Roščina-Insarova
Jekaterina Roščina-Insarova (1883. g. 11. jūnijā Maskavā, Krievijas impērijā – 1970. g. 28. martā Parīzē, Francijā) – teātra aktrise. 1920. gadu vidū dzīvoja un strādāja Rīgā, kur nodibināja Krievu kamerteātri/ Русский камерный театр, kas neizturēja konkurenci ar Rīgas Krievu drāmas teātri.
Jekaterina Roščina-Insarova ir dzimusi ģimenē ar senām teatrālām tradīcijām. Teātra inteliģences aprindās plaši pazīstams bija viņas tēvs – Nikolajs Roščins-Insarovs (īstais uzvārds – Pašennijs), kurš, spēlējot varoņa-mīlētāja ampluā, bija izpelnījies izcili talantīgā dramatiskā aktiera slavu. J. Roščinas-Insarovas māsa – aktrise Vera Pašennaja kļuva par PSRS Tautas skatuves mākslinieci.
Jekaterina pieņēma tēva skatuvisko pseidonīmu un kļuva par teātra aktrisi Roščinu-Insarovu. Kā skatuves māksliniece viņa debitēja 1897. gadā. 1899. gadā jauno talantīgo aktrisi bija ievērojis pazīstamais krievu teātra režisors Nikolajs Siņeļņikovs un ielūdza viņu spēlēt savā Kijivas trupā. Pēc tam J. Roščina-Insarova turpināja spēlēt Penzas, Samaras, Astrahaņas teātros, kā arī Maskavas Fjodora Korša teātrī.
1905.–1909. gadā aktrise sekmīgi uzstājās uz Literāri mākslinieciskās biedrības Pēterburgas teātra skatuves. Nākamajos divos gados viņa spēlēja Maskavā pie Konstantīna Ņezlobina. Vēlāk aktrise uzstājās uz Maskavas Mazā teātra un Pēterburgas Aleksandra teātra skatuvēm.
Jekaterinas Roščinas-Insarovas aktierspēlei bija raksturīga izsmalcinātība, atveidojot jūtu nianses, kā arī īpaša spēja neparasti dziļi iedziļināties sarežģīta skatuviskā tēla dvēselē, plastiska izteiksmība un izcila elegance.
Pašas izcilākās aktrises lomas: Katerīna – krievu dramaturga A. Ostrovska lugā “Pērkona negaiss” un Elīza – īru rakstnieka un dramaturga Dž. B. Šova lugā “Pigmalions”. Šīs lomas viņa bija atveidojusi neatkārtojamā, vienīgi viņai raksturīgajā manierē un tās uz ilgu laiku ir palikušas skatuves mākslas cienītāju atmiņā. Tiek uzskatīts, ka slavenais teātra režisors Vsevolods Meijerholds speciāli bija iestudējis lugu “Pigmalions”, lai “demonstrētu“ skatītājiem Roščinu-Insarovu Elīzes lomā. Tāpat varētu atzīmēt arī dziļi izjusto un emocionālo Ņinas lomas izpildīšanu Mihaila Ļermontova drāmas “Masku balle” iestudējumā.
No lomām, kuras Jekaterina Roščina-Insarova ir atveidojusi dažādos gados, ir jāpiemin šādas: Magda – vācu dramaturga Hermaņa Zūdermaņa lugā “Dzimtene”; Margarita Gotjē – Aleksandra Dimā-dēla drāmā “Kamēliju dāma”; Lulū – Anrī Bataiļa “Kailā”; Nora – iestudējumā pēc Henrika Ibsena drāmu motīviem; Finočka – krievu simbolistes Zinaidas Gipiusas lugā “Zaļais gredzens”; Vareņka – Dmitrija Merežkovska drāmā “Romantiķi”; Beate – F. Filipi lugā “Negodīgie”; Jeļizaveta Drozdova – Fjodora Dostojevska romāna “Velni” dramatizējumā; Anna – režisora un pedagoga Vladimira Ņemiroviča-Dančenko drāmā “Dzīvības cena”.
Jekaterina Roščina-Insarova apprecējusies ar grāfu Sergeju Ignatjevu. Kopā ar viņu aktrise devās emigrācijā no Padomju Krievijas, un kā pēc tam izrādījās, uz visu atlikušo mūžu. Sākumā dzīvesbiedri izbrauca no Maskavas uz dienvidiem, bet turpmāk devās uz ārzemēm. Evakuēties Ignatjevu ģimenei bija palīdzējis pazīstamais ukraiņu politiskais un militārais darbinieks Simons Petļura.
Emigrācijas laikposmā, Romā, 1919. gada 19. decembrī dzīvesbiedriem ir piedzimis dēls Aleksejs –nākamais pazīstamais publicists un politiskais darbinieks. Vēlāk kopā ar savu vīru un dēlu J. Roščina-Insarova pārcēlās uz dzīvi Parīzē, kura tolaik bija kļuvusi par apmešanās vietu daudziem krievu emigrācijas kultūras darbiniekiem. 1921. gada 5. janvārī aktrise uzstājās piemiņas vakarā, kas veltīts rakstniekam Ļevam Tolstojam.1922. gadā viņa piedalījās Mihaila Arcibaševa Krievu teatrālās aģentūras "Revnostj" (“Greizsirdība”) iestudējumos.
1922. gadā Jekaterina Roščina-Insarova tika uzaicināta spēlēt uz Rīgas Krievu drāmas teātra skatuves. Tomēr labas attiecības ar šā teātra vadību aktrisei tā arī nebija izveidojušās.1923. gada sezonas sākumā Krievu drāmas teātrī notika kāds nepatīkams starpgadījums: A. Gribojedova lugas “Gudra cilvēka nelaime” izrādes laikā (antreprenieris un iestudētājs Mihails Muratovs) tika pārtraukta elektrības padeve, pēc tam kāds bija uzsācis šaušanu un tad sekoja asaru gāzes granātas sprādziens. M. Muratovs veica visus iespējamos pasākumus, lai nomierinātu satracinātos skatītājus: sarīkoja evakuāciju, izsauca policiju, kā arī apsolīja teātra cienītājiem, ka šādi incidenti vairs nekad neatkārtosies. Tomēr publika bija nedaudz atsalusi attiecībā pret Rīgas Krievu drāmas teātra iestudējumiem, un teātra finansiālie rādītāji krasi pasliktinājās.
Pēc kāda laika Jekaterina Roščina-Insarova atklāja savu teātra studiju un izveidoja savu trupu – Krievu kamerteātri/ Русский камерный театр, kas bija darbojies divas sezonas, tikpat cik studija. Roščinas-Insarovas kamerteātris atradies bijušajā kinopaviljonā Vērmaņdārzā un bija tiešs konkurents Krievu drāmas teātrim. Pēc esošajām ziņām, šo divu sezonu laikā starp šiem diviem teātriem bija izvērtusies sīva cīņa par skatītāju, ko vienmēr operatīvi savās publikācijās aprakstījuši Rīgas vadošie krievu periodiskie izdevumi.
Rīgas teatrālā publika dievināja aktrisi Jekaterinu Roščinu-Insarovu, kura, kaut arī nebija pārāk ilgu laiku spēlējusi Latvijas Republikas galvaspilsētā, bet tomēr bija palikusi teātra mākslas cienītāju atmiņā, kā skatuves māksliniece, kas izcēlās ar izsmalcinātu un elegantu aktierspēli. J. Insarovas-Roščinas atvadu vakars pirms viņas aizbraukšanas no Latvijas tika rīkots Nacionālā teātra ēkā. Pēc vairāku teātra kritiķu atsauksmēm, publika ļoti ilgi atteicās laist prom aktrisi no skatuves, izsaucot viņu vēl un vēl.
1925. gadā J. Roščina-Insarova nolēma atgriezties Parīzē, kur viņa ieņēma cienīgu vietu teatrālās Parīzes piesātinātajā dzīvē. Francijas galvaspilsētā katru nedēļu notika izklaidējošas izrādes, kuras Roščina-Insarova rīkoja teātrī “Alber”. Materiālo palīdzību šo izrāžu organizēšanā viņai sniedza kņazs Fēlikss Jusupovs.
1926. gadā teātra kluba “Komedija” telpās tika svinīgi atzīmēta Jekaterinas Roščinas-Insarovas skatuviskās darbības 25 gadu jubileja, kas kļuva par svarīgu notikumu Francijas krievu diasporas dzīvē. Aktrisi apsveica pasaulslaveni krievu rakstnieki Ivans Buņins un Aleksandrs Kuprins, rakstniece un dzejniece Nadežda Teffija (Teffi), dzejnieks Konstantīns Balmonts, režisors Vladimirs Ņemirovičš-Dančenko.
1927. gadā J. Roščina-Insarova vēlreiz mēģināja uzsākt nodarboties ar antreprenieres darbību (pirmoreiz šāds mēģinājums tika izdarīts Rīgā), atklājot savu teātri, tomēr drīz vien viņa bija spiesta atteikties no šā nodoma.
1928. gadā, pēc šķiršanās ar Sergeju Ignatjevu Jekaterina Roščina-Insarova sāka nodarboties ar literāri māksliniecisko vakaru organizēšanu (tas bija viens no viņas peļņas avotiem). Kopš 1933. gada aktrise apmetās uz dzīvi Parīzes priekšpilsētā Buloņa-Bijankūra, kur dzīvoja arī citi pazīstami krievu emigrācijas pārstāvji (Nadežda Teffija, dzejniece Irina Odojevceva). Roščina-Insarova aktīvi piedalījās mājās iestudētajās izrādēs, pasniedza aktiermākslas stundas, organizēja interesantus literāri mākslinieciskos vakarus. Tāpat viņa atvēra Parīzē bridža spēles klubu.
Savā Parīzes studijā aktrise ir izaudzinājusi dažas skatuves mākslinieču paaudzes, no kurām var izcelt Aniju Vernjē un krievu izcelsmes franču aktrisi Lilu (Jeļizavetu) Kedrovu, kura bija pirmā krievu izcelsmes aktrise, kas saņēma Amerikas Kinoakadēmijas “Oskara” balvu (1964. gadā – par Hortenzijas lomu grieķu režisora Mikalisa Kakojanisa spēlfilmā “Grieķis Zorba”).
Neskatoties uz to, ka Jekaterinu Roščinu-Insarovu vairākkārt aicināja atgriezties dzimtenē – Krievijā, viņa atbildēja noraidoši.
Pēdējo reizi aktrise Jekaterina Roščina-Insarova uzstājās uz skatuves 1949. gadā. 1957. gadā aktrise piedalījās piemiņas vakarā, kas tika veltīts viņas tuvākajai draudzenei – rakstniecei un tulkotājai Nadeždai Teffijai (īstais uzvārds – Lohvicka-Bučinska).
Pēdējās sava mūža desmitgades Jekaterina Roščina-Insarova pavadījusi veco ļaužu namā, Parīzes priekšpilsētā Kormeja an Parīzi. Tur viņa arī ir mirusi 86 gadu vecumā 1970. gada 28. martā. Aktrise tika apbedīta Svētās Ženevjēvas pie Buā kapsētā.
Aleksandrs Filejs
Informācijas avoti:
1. Ziņas par J. Roščinu-Insarovu: http://www.persons-info.com/persons/ROSHCHINA-INSAROVA_Ekaterina_Nikolaevna/
2. J. Roščinas-Insarovas memuāru rakstura prozaisks darbs “Krievu sapņi Parīzē” («Русские сны в Париже») tika publicēts žurnālā “Maskavas novērotājs” («Московский наблюдатель») 1992. gadā.
3. J. Roščinas-Insarovas beletristiska satura teksts “Spēlē pats, neģēli, ja tu esi man līdzvērtīgs!” («Играй сам, мерзавец, если ты со мной равен!») tika izdots žurnāla “Maskavas novērotājs” 7. numurā, 1993. gadā.
4. Eseja “Ak, manas dvēseles Dievība” («О Божество души моей») par J. Roščinu-Insarovu tika publicēta interneta resursā: http://www.e-reading.org.ua/chapter.php/143530/54/Bezelyanskaya_-_Algoritm_lyubvi.html
5. J. Roščinas-Insarovas atmiņu eseja tika publicēta Krievijas vēsturiska žurnāla “Rodina” interneta resursā: http://www.istrodina.com/rodina_articul.php3?id=2981&n=141
Ilustrācijas tēmai
