Metropolīts Leonīds (Poļakovs)

Leonīds (laicīgais vārds – Ļevs Poļakovs; 1913. g. 19. februārī Sanktpēterburgā, Krievijas impērija –1990. g. 8. septembrī Rīgā, Latvijas Republikā) – Rīgas un Latvijas Metropolīts (1966.–1990. g.). 

Nākamais Metropolīts Leonīds, jeb laicīgajā dzīvē Ļevs Poļakovs, ir dzimis ārsta Ļeva Poļakova ģimenē. Kopš bērnības nākamais Baznīcas Virsgans audzis kristīgajā vidē. Būdams pusaudzis, viņš sastāvējis Svētā Ņevas Aleksandra pareizticīgajā brālībā.

1939. gadā Ļ. Poļakovs absolvējis Ļeņingradas Medicīnas institūtu, strādājis par ārstu. Kā ārsts viņš ir piedalījies Otrajā pasaules karā (strādājis hospitālī pie Ļeņingradas – patlaban Sanktpēterburga), ticis apbalvots ar virkni PSRS valsts apbalvojumu.

1949. gadā Ļ. Poļakovs tika iesvētīts par diakonu, tajā pašā gadā – par pareizticīgo priesteri. Kā priesteris viņš ir kalpojis Ļeņingradas Kristus Apskaidrošanās katedrālē. 1952. gadā priesteris eksternā absolvējis Ļeņingradas Garīgo akadēmiju. 1952. gada 1. septembrī viņš kļuvis par mūku, pieņemdams jaunu garīgo vārdu Leonīds.

Kopš 1953. gada Leonīds (Poļakovs) pasniedzis homilētiku Ļeņingradas Garīgajā akadēmijā. 1959. gadā viņš aizstāvējis maģistra disertāciju un kļuvis par profesoru.

Kopš 1957. gada Leonīds (Poļakovs) – arhimandrīts. 1959. gada 11. jūnijā Leonīds (Poļakovs) tika iesvētīts par Kurskas un Belgorodas bīskapu. 1962. gadā viņš iecelts par Možaiskas bīskapu, Maskavas eparhijas vikāru, kā arī par Maskavas Patriarhijas Saimnieciskās pārvaldes priekšsēdētāju un Dieva Parādīšanās Patriarha katedrāles pārzini. Tajā pašā gadā bīskaps Leonīds tika iesvētīts par arhibīskapu.

Drīzumā jauno daudzsološo arhibīskapu ievēroja padomju varas pārstāvji, un pēc viņu uzstājīgās prasības, 1963. gadā arhibīskapu Leonīdu pārcēla no Maskavas uz Jaroslavļas un Rostovas katedru. Kopš 1964. gada Leonīds — Permas un Soļikamskas arhibīskaps. 1966. gadā viņš kādu laiku bija pārvaldījis arī Sverdlovskas un Čeļabinskas eparhiju.

1966. gada 8. oktobrī Virsgans Leonīds tika pārcelts uz Rīgas un Latvijas katedru, kuru viņš vadījis ilgus gadus, līdz pat sava mūža beigām.

Šajos gados Latvijā darbojās 90 pareizticīgo dievnami un viens klosteris. Jau 20. gadsimta 60. gadu otrajā pusē, pēc Hruščova laikos īstenotajām reliģijas vajāšanām, situācija Baznīcā sāka stabilizēties. Virsganam Leonīdam izdevās atrast kopīgu valodu ar pilnvaroto reliģijas lietās, saglabāt miermīlīgas attiecības ar laicīgās varas pārstāvjiem un aizstāvēt Pareizticīgās Baznīcas intereses. 1979. gadā Leonīds (Poļakovs) iecelts par Rīgas un Latvijas Metropolītu.

Metropolīts Leonīds (Poļakovs) izcēlās ar Virsgana gudrību, viņš bijis lielisks sludinātājs un aizlūdzējs, ticīgie ļaudis mīlējuši viņu. Leonīds (Poļakovs) ņēmis savā aizbildnībā tautā visnotaļ cienījamo arhimandrītu Tavrionu (pasaulīgais vārds – Tihons Batozskis, 1898–1978), kurš tajos laikos, kad Virsgans Leonīds vadījis Rīgas eparhiju, bija Kristus Apskaidrošanās Tuksneša Valgundē (pie Jelgavas) garīgais tēvs.

1980. gados Pareizticīgās Baznīcas stāvoklis sācis nozīmīgi mainīties uz labo pusi: oficiālo varas pārstāvju antireliģiskā darbība pavājinājās un iedzīvotāju reliģiozitāte ievērojami pieauga.

1984. gadā Rīgas un Latvijas Metrpolīts Leonīds (Poļakovs) ieguvis tiesības nēsāt otro panagiju.

Patiess pavērsiens situācijā noticis 1988. gadā – kad tika svinēta Kijivas Krievzemes Kristīšanas tūkstošgade, tad visā PSRS teritorijā sākās pareizticības atdzimšana.  Kādā no intervijāmVirsgans Leonīds bija nosaucis 1980. gadu beigas par lielo cerību laiku.

Leonīds (Poļakovs) ir Krievu Baznīcas vēsturei veltītu un teoloģisku darbu autors.

Metropolīts Leonīds (Poļakovs) ir aizgājis aizsaulē 1990. gada 8. septembrī Rīgā; apbedīts, saskaņā ar testamentu, Kristus Apskaidrošanās Tuksnesī Valgundē, iepretim tēva Tavriona kapavietai.

Metropolīts Leonīds (Poļakovs) apbalvots ar šādiem Baznīcas apbalvojumiem:

1983. gadā – ar Sirdskaidrā Radoņežas Sergija 2. pakāpes ordeni;

1984. gadā – sakarā ar 25. gadadienu kopš iesvētīšanas par arhibīskapu ar apustuļiem pielīdzināmā Svētā kņaza Vladimira 2. pakāpes ordeni;

1988. gadā – ar Sirdsskaidrā Radoņežas Sergija 1. pakāpes ordeni;

1989. gadā – ar apustuļiem pielīdzināmā Svētā kņaza Vladimira 1. pakāpes ordeni.

 Tekstu sagatavojis Sergejs Coja

Informācijas avoti:

1) Латвийская Православная Церковь 1988-2008 г.г. (Latvijas Pareizticīgā Baznīca 1988.-2008. g.) Рига: Издание Синода Латвийской православной церкви, 2009. 32.-39. lpp.;

2)   Рижский Свято-Троице-Сергиев женский монастырь во время правления игумении Тавифы (Дмитрук). (Rīgas Svētās Trijādības - Sergija sieviešu klosteris igumēnijas Tavifas (Dmitrukas) vadības laikā.) Рига: Рижский Свято-Троице-Сергиев женский монастырь, 2013. 90. lpp.;

3) Александр, Митрополит Рижский и Латвийский. 50-летие назначения Митрополита Леонида (Полякова) на Рижскую кафедру// Православный церковный календарь. (Aleksandrs, Rīgas un Latvijas Metropolīts. Metropolīta Leonīda (Poļakova) iecelšanas Rīgas katedrā 50. gadskārta // Pareizticīgās Baznīcas kalendārs.) Рига: издание синода ЛПЦ, 2016. 149.-150. lpp.

4) Наречение и хиротония архимандрита Леонида (Полякова) во епископа Курского и Белгородского// Журнал Московской патриархии, 1959, № 8. С. 25-27.

5)   Izmantoti arī daži citi papildu dati no interneta resursiem.