Viktors Popovs

Viktors Popovs (1932. g. 14. janvārī Sumos, Ukrainas PSR – 2008. g. 5. jūnijā Rīgā, Latvijas Republikā) – medicīnas zinātņu kandidāts, Baltslāvu kultūras attīstības un sadarbības biedrības priekšsēdētājs 1989. - 2001. gadā. Laikraksta “Церковь и мир”/ “Baznīca un Pasaule” izdevējs. 

Viktora tēvs – Vasilijs Popovs, bijis Ukrainas Politehniskā institūta docētājs; māte – Lidija Kinaševska – strādājusi par skolotāju.

Pēc vidusskolas absolvēšanas Sumu pilsētā Viktors Popovs vienu gadu studējis Kišiņevā – Moldovas Valsts universitātes Žurnālistikas fakultātē. Taču medicīna saistījusi viņu daudz vairāk un izglītību viņš turpinājis Ļeņingradas/ Sanktpēterburgas 1. Medicīnas institūtā, 1957. gadā iegūdams ārsta diplomu.

Divus gadus V. Popovs strādājis par uzticamības ārstu strādnieku arodbiedrībā Maskavas apgabala Elektrostaļā. Pēc tam viņš tika uzņemts Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Mikrobioloģijas institūta aspirantūrā. 1964. gadā PSRS Medicīnas ZA Eksperimentālās un klīniskās onkoloģijas institūtā viņš aizstāvējis disertāciju, iegūdams medicīnas zinātņu kandidāta grādu.

No 1967. līdz 1979. gadam Viktors Popovs strādājis Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūtā. No 1979. līdz 1992. gadam, t. i. līdz aiziešanai pensijā, viņš bija laboratorijas vadītājs Latvijas Kardioloģijas zinātniskās pētniecības institūtā.

20. gadsimta 80. gadu beigās, sekojot līdzi jaunajai politisko un sabiedrisko notikumu strāvai, viņš kļuva par vienu no Baltslāvu kultūras attīstības un sadarbības biedrības dibinātājiem. Drīz vien V. Popovs kļuva par šīs biedrības priekšsēdētāju. Notikumu virpulī bija nepieciešams, balstoties uz kultūras un nacionālajām vērtībām, apvienot inteliģences pārstāvjus un izveidot krievu diasporu Latvijā. 1980. gadu beigās un 1990. gadu sākumā Baltslāvu kultūras attīstības un sadarbības biedrība veicinājusi to tradīciju atdzimšanu, kuras bija raksturīgas krievu izcelsmes Latvijas iedzīvotājiem 20. gadsimta 20. un 30. gados, kā arī centās satuvināt pirmskara Latvijā dzīvojušos krievus ar tiem, kuri bija apmetušies šeit pēc Otrā pasaules kara.

Baltslāvu kultūras attīstības un sadarbības biedrībā darbojās šādas sekcijas: garīgi izglītojošā, pedagoģijas, mākslas, vēstures, literatūras (“Uļej” / “Strops”), mūzikas u. c. Talantīgie dziedātāji pašdarbnieki bija izveidojuši kori “Perezvoni” (“Zvanu skaņas”), ko vadījis pazīstamais mūziķis un komponists Jurijs Glagoļevs. Pašdarbnieku koris pastāvīgi uzstājies koncertos gan Latvijā, gan ārzemēs. Profesionālie mūziķi nodibinājuši ansambli “Lira”, tā solisti uzstājušies koncertzālē “Ave Sol” Rīgā. Biedrības dalībnieki pulcējās vienkop Masļeņicas (Masļeņica ir nedēļu ilgi austrumslāvu svētki pirms Lielā gavēņa, kas saistīti ar atvadīšanos no ziemas un pavasara sagaidīšanu – tulk. piez.), Ziemassvētku un Lieldienu pēc Jūlija kalendāra, kā arī Jaunā gada svinībās.

Viktora Popova vadības laikā Baltslāvu kultūras attīstības un sadarbības biedrībā pievērsa lielu uzmanību Latvijas un kaimiņvalsts – Krievijas vēsturei. Šajā nolūkā tika organizēti izglītojoši braucieni uz dažādām pilsētām un apdzīvotajām vietām, piemēram, ekskursijas pa Latgali, uz Pleskavas apgabalu – pa dzejnieka Aleksandra Puškina dzīves un daiļrades vietām u. c. Daudzi Baltslāvu biedrības dalībnieki tiecās iekļauties Pareizticīgajā Baznīcā, to veicinājuši svētceļojumi uz klosteriem, piemēram, uz Pihticas klosteri Igaunijā, kur 1980. gadu beigās notikusi svētceļnieku no Rīgas kristīšana. 

Liels Viktora Popova un viņa domubiedru nopelns ir Rīgā vecāko pareizticīgo Pokrova kapu atjaunošana: tika organizētas kapsētas teritorijas sakopšanas talkas; cik tas bija iespējams, tika atjaunoti kapu pieminekļi un iezīmētas aizgājušo laiku ievērojamo cilvēku kapavietas. Šai sakarā īpaši jāmin mākslinieka Sergeja Vinogradova (1869–1938) kapavietas atjaunošana. 1989. gadā atrastā kapavietā Baltslāvu biedrības dalībnieks Igors Antipovs bija uzstādījis koka krustu. Vēlāk – 1995. gadā Sergeja Vinogradova kapavietā tika uzstādīts pareizticīgo marmora krusts, ko iesvētījis priesteris t. Andrejs Goļikovs. Vairākus gadus Rīgas krievu 24. astoņgadīgās skolas skolēni kopuši S. Vinogradova kapavietu. (2015. gadā 24. astoņgadīgā skola tika iekļauta 32. vidusskolā un šī darbība izbeidzās – Red.) 

1992. gadā Viktors Popovs nodibinājis pareizticīgo laikrakstu “Церковь и мир” / “Baznīca un Pasaule”, kurā 16 gadu garumā viņš attīstījis savas spējas žurnālistikā. Viņš aizrautīgi pētījis Kristus līdzgaitnieku un viņu sekotāju pašaizliedzīgo darbību, apliecinot un nostiprinot kristīgo ticību. Laikrakstā publicēto rakstu saturs bija izklāstīts lasītājiem saprotamā un viegli uztveramā valodā, tas piesaistīja daudzus ticīgos. Laikrakstā līdzās reliģiskās tematikas rakstiem tika publicēti arī raksti par pagātnē ievērojamu cilvēku dzīvi, kuri bija veikuši varoņdarbus par godu Tēvzemei un Svētajai Baznīcai. Preses izdevums guvis lasītāju atsaucību un tā numuri tika plaši izplatīti Latvijas pareizticīgo baznīcās.

Viktora Popova raksti liecina par to autora neikdienišķu skatu uz pagātnes norisēm un uz tiem notikumiem, kuru aculiecinieks viņš bijis. Viņš centās iesaistīt laikraksta izdošanā arī citus autorus, taču, tā kā kārtējam numuram bija jāiznāk iepriekš paredzētajā noteiktajā laikā, bet sadarbojoties ar līdzautoriem, tas ne vienmēr izdevās, pakāpeniski viņš kļuva par laikraksta vienīgo autoru. Šeit atkal izpaudās viņa zināšanu dziļums, erudīcija, lieliskā atmiņa, vispusīgās intereses par daiļliteratūru, vēsturi un mākslu. Teksti tika parakstīti ar dažādiem uzvārdiem – V. Popovs, V. Krutovs, V. Vasiļjevs. Autora inteliģentā valoda, tekstu lietprasmīgais izklāstījums un zināšanu plašums valdzinājis lasītājus.

V. Popova intereses pastāvīgi bija pievērstas krievu tēlotājmākslai, viņš labi pārzinājis vecmeistaru daiļradi, krājis viņiem veltītu literatūru, pastkartītes, reprodukcijas. Kopā ar domubiedriem viņš rīkojis Baltslāvu kultūras attīstības un sadarbības biedrības mākslinieku jaunrades izstādes. Tādas, piemēram, bija mākslinieku Aleksandra Misjureva un Jevgeņija Terentjeva mākslas darbu izstādes. 

Diemžēl 1990. gadu vidū Viktors Popovs bija nokļuvis slimnīcā, un Baltslāvu kultūras attīstības un sadarbības biedrības vadības grožus nācās uzticēt citiem. Taču viņš turpināja izdot laikrakstu “Церковь и мир” līdz pat sava mūža pēdējām dienām. 

Viktora Popova dzīves pavediens aprāvās 76 gadu vecumā 2008. gada 5. jūnijā. Viņš tika apbedīts Ivana kapsētā Rīgā, blakus viņa dziļi mīlētai mātei – skolotājai un labam cilvēkam Lidijai Kinaševskai.

                                                                   Tamāra Popova, Viktora Popova atraitne,

                                                                    Ņina Lapidusa

Informācijas avots:

Laikraksta “Церковь и мир” (Baznīca un Pasaule) Nr. 7 (187), 2008. Pēdējais iznākušais laikraksta numurs veltīts Viktora Popova piemiņai.