Sākumlapa > Tēmas > Personas
Ilarions Ivanovs

Ilarions Ivanovs

Ilarions Ivanovs (1943.g. 13. jūnijā Daugavpils apriņķī) – Latvijas Senpareizticīgās Pomoras baznīcas Centrālās padomes izdevniecības komisijas priekšsēdētājs, Rīgas Grebenščikova vecticībnieku kopienas Izdevniecības un izglītības daļas vadītājs, Latvijas vecticībnieku biedrības valdes priekšsēdētājs. 

Ilarions Ivanovs dzimis  Kuzmino sādžā Daugavpils apriņķī lielā vecticībnieku ģimenē, kurā līdz XX gadsimta 50. gadu sākumam kopā dzīvoja trīs paaudzes. Ionam un Natālijai Ivanoviem bija 11 bērnu. 40. gados lielajā vectēva dzimtas mājā kopā dzīvoja vēl divi dēli ar sievām un bērniem. 1943. gadā dzimušais Ilarions bija Iona jaunākā dēla Ivana un viņa sievas Ustinijas pirmdzimtais.

Ģimene stingri turējās pie vecticībnieku tradīcijām, ticības Dievam, čakluma, mīlestības pret savu tuvāko, nesavtības, pienākuma apziņas, gatavības sniegt palīdzību un atbalstu ne vien daudzskailīgajam radinieku pulkam, bet arī paziņām.

Kristīgo vērtību ievērošanu nepiekāpīgi uzraudzīja Ilariona vecmāmiņa, Bondarišku lūgšanu nama klirosa dziedātāja Natālija Ivanova. Lielajā vecāku mājā bieži viesojās garīgie tēvi Ioanns (Ivans) Vakoņja, Jevstafijs Mihailovs, Andrejs Kličovs. Lielā gavēņa laikā gadu no gada mājā tika pieņemtas ģimenes locekļu un sādžas kaimiņu grēksūdzes.

Ģimeni skāra kara un pēckara gadu posts. Redzot, kā kolektivizācija sagrauj viņa stipro un sakārtoto saimniecību, no dzīves agri aizgāja Ions Ivanovs. Tēvs Ivans, atšķirībā no daudziem citiem tajos gados, nepārcēlās uz pilsētu, bet palika vecāku mājās. Taču viņš stingri piekodināja saviem bērniem (trim dēliem un vienai meitai) mācīties un lauzt sev ceļu dzīvē, neaizmirst Dievu, būt čakliem un godīgiem. Visi Ivana un Ustinijas bērni ieguva augstāko izglītību, bet dēls Vasilijs kļuva par filozofijas doktoru.

Būdams skolnieks, Ilarions strādāja kolhozā, palīdzēja tēvam saimniecībā un daudz lasīja. 1960. gadā viņš iestājās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, kuru pabeidza 1966. gadā, iegūstot automobiļu transporta inženiera-mehāniķa diplomu. I. Ivanovs strādāja autoremonta rūpnīcā, dienēja padomju armijā. Tomēr tehnika nekļuva par I. Ivanova dzīves aicinājumu. 1968. gadā viņš iestājās Latvijas Valsts universitātē, kur studēja socioloģiju un strādāja par vecāko laborantu un jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku. 1973. gadā I. Ivanovs pabeidza aspirantūru Latvijas Valsts universitātes socioloģijas katedrā un sagatavoja zinātņu kandidāta disertāciju. Viņš strādāja par vecāko inspektoru Latvijas PSR Augstākās un vidējās speciālās izglītības ministrijā, kā arī sabiedriskās organizācijās, ieskaitot tautas universitātes un Zinību biedrību.

Arī visi turpmākie I. Ivanova mūža gadi bija saistīti ar izglītības sfēru. Viņš nodarbojās ar augstākās izglītības organizācijas un satura jautājumiem, bija konsultants-metodiķis socioloģijas un vēstures problemātikā, kā arī aktīvu apmācības formu un metožu ieviešanas jautājumos. I. Ivanovs strādāja pasniedzēja darbā Latvijas Valsts universitātē un citās mācību iestādēs. Viņš publicējis 15 zinātniskos rakstus un metodiskos mācību līdzekļus, bijis informatīvā biļetena „Факт” („Fakts”) redaktors.

Neraugoties uz šajā laikā ieņemto sabiedrisko stāvokli, I. Ivanovs izpildīja vecāku norādījumu un, kad vien bija iespējams, apmeklēja dievnamu, nokristīja dēlu. Kopš 90. gadu sākuma viņš aktīvi iesaistījās sabiedriskajā dzīvē, ir viens no „Latvijas krievu kopienas” (1990. g.) un Humanitāro pētījumu un izglītības centra „Веди” (VEDI) (1992. g.) dibinātājiem. Kopš šī laika aizsākās Latvijas Senpareizticīgās Pomoras baznīcas Centrālās padomes un Rīgas Grebenščikova kopienas kopīgais garīgi izglītojošais un pētnieciskais darbs.

I. Ivanovs piedalījās vairāku starptautisko konferenču organizēšanā un sarīkošanā Rīgā, to skaitā 1994. gadā tika sarīkota Latvijā pirmā konference, kas bija veltīta Vecticībai: „Vecticība: vēsture un mūsdienu problēmas”. 21. gadsimta sākumā aizsākās sadarbība ar Latvijas universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtu. Sadarbības rezultāts bija vairākas starptautiskās konferences: „Vecticība Latvijā: vēsturiskā pieredze, kultūra un mūsdienu procesi sabiedrībā” (2004. g.), „Rīgas vecticībnieki: vēstures un kultūras pieredzes 250 gadi” (2010. g.) un citas. Konferencēs paveiktais apkopots vairākos izdotos referātu un rakstu krājumos. Šis darbs tika paveikts, piesaistot projektu sagatavošanai un realizācijai Rīgas pašvaldības, Latvijas valsts un Eiropas fondu līdzekļus. I. Ivanova vadībā kopumā tika īstenoti septiņi projekti.

I. Ivanovs veic izdevējdarbību, ir 10 rakstu krājumu redaktors un sastādītājs, to skaitā: „Русские в Латвии” („Krievi Latvijā”, trīs laidienos: 1992., 1997. un 2003. g.); „Памяти Заволоко И. Н.” („I. N. Zavoloko piemiņai”, 1999. g.); „Староверие Латвии” („Vecticība Latvijā”, 2005. g.); „Рижский старообрядческий сборник. Материалы по истории староверия” („Rīgas vecticībnieku krājums. Materiāli vecticības vēsturē”, 1. un 2. izdevums, abi nāca klajā 2011. g.).

No 2002. gada I. Ivanovs ir žurnāla „Поморский вестник” („Pomoras Vēstnesis”) galvenais redaktors, no 2008. gada – žurnāla „Наставник” („Garīgais Tēvs”) atbildīgais redaktors, no 2009. gada – Senpareizticīgās Pomoras Baznīcas kalendāra apvienotās redakcijas loceklis. 2005. gadā viņu ievēlēja par Latvijas Senpareizticīgās Pomoras Baznīcas Centrālās padomes Izdevniecības komisijas priekšsēdētāju.

I. Ivanovs ir vairāk kā 40 rakstu autors Vecticības vēstures un kultūras jautājumos, kā arī referents par šiem jautājumiem daudzās starptautiskās konferencēs un semināros.

1994. gadā I. Ivanovu uzņēma par Rīgas Grebenščikova vecticībnieku kopienas locekli. 1995., 1998. un 2001. gada februārī viņu ievēlēja par padomes priekšsēdētāju. Šajā laika posmā tika ielikti pamati vecticībnieku kopienas saimnieciskajai un garīgi izglītojošai darbībai, kā arī tiesiskajam stāvoklim Latvijas jaunajos politiskajos un sociālekonomiskajos apstākļos. Tika atjaunotas kopienas tiesības uz tai piederošo īpašumu, atsākta patversmes darbība, iekārtota ikonu (svētbilžu) gleznošanas un restaurācijas darbnīca un tipogrāfija, sākts ēku un telpu remonts.

No 2005. gada I. Ivanovs ir Rīgas Grebenščikova vecticībnieku kopienas Izdevniecības un izglītības daļas vadītājs. Pabeidzot apmācību, viņš 2009. gadā saņēma Grebenščikova Garīgās skolas ticības mācības skolotāja diplomu. No 2011. gada I. Ivanovs Grebenščikova Garīgajā skolā lasa kursu „Ievads Senpareizticīgās Pomoras Baznīcas tiesībās”.

1994. gadā I. Ivanovs piedalījās Latvijas Vecticībnieku biedrības atjaunošanā, un kopš tā laika viņš ir šīs biedrības valdes priekšsēdētājs.

I. Ivanovs piedalās vecticībnieku un Latvijas krievu kopienas sabiedriskajā dzīvē, sadarbojas ar Latvijas nevalstiskajām organizācijām, aizstāvot Vecticības, dzimtās krievu valodas un kultūras intereses. I. Ivanovs vairākkārtīgi ir bijis Krievijas tautiešu konferenču dalībnieks, bet 2012. gadā bija Vispasaules Krievijas tautiešu kongresa delegāts Sanktpēterburgā. Viņš darbojies Krievu kultūras dienu Latvijā organizācijas komitejas sastāvā. 2009. gadā I. Ivanovs tika iekļauts Latvijas Valsts prezidenta Mazākumtautību konsultatīvās padomes sastāvā.

I. Ivanovs bijis Latvijas Senpareizticīgās Pomoras Baznīcas koncilu un kongresu, kā arī Senpareizticīgās Pomoras Baznīcas III un IV koncila dalībnieks Sanktpēterburgā. IV koncilā viņš tika ievēlēts Redakcijas komisijas sastāvā.

I. Ivanovs apbalvots ar Latvijas Senpareizticīgās Pomoras Baznīcas Centrālās padomes Atzinības rakstu un saņēmis Rīgas Domes pateicības vēstuli.

 

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis