VEF – Latvijas lielākais uzņēmums

VEF – Latvijas lielākais uzņēmums

VEF – Latvijas lielākais uzņēmums.

Šajā uzņēmumā ražotie radiouztvērēji, telefona aparāti un telefona stacijas bija pieprasīti ne tikai PSRS, bet arī citās valstīs.

No 1973. līdz 1987. gadam uzņēmumu vadīja Oļegs Ļeņovs.

Всеволод Биркенфельд. Не играйте со спичками

Ольга Павук. Эпоха по имени VEF

 

Sk.: Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710 - 2010). - Рига, 2010.

               

Rīgas rūpnīcas «Union» ēka

Brīvības (Aleksandra) iela 214

Ražošanas korpusa fasādes dekors. А.Bedenko foto

 

19. gadsimta beigās (1899.-1900. g.g.) Rīgā Aleksandra ielā uzcēla lielisku neorenesanses stila ēku – Krievijas-vācu elektrotehniskās rūpnīcas «Union» ražošanas korpusu (vēlāk rūpnīcas VEF galveno montāžas zāli). Fasādes ārējo dekoru greznoja iespaidīga sengrieķu dieva Zeva statuja. Skulpturālā noformējuma autors A. Folcs (1851-1926) ievietoja šo statuju kolonnu ietvertajā nišā, Zevs tika atveidots ar zibeņbultām rokās. Pie viņa kājām tika novietots ērglis kā debesu spēka un uguns mitoloģiskais simbols. Kompozīcijas uzdevums bija izsaukt asociācijas ar enerģiju un jaudu, kas saskanēja ar uzņēmuma profilu.

Rūpnīcas «Union» korpusu un administratīvo ēku pēc arhitekta Heinriha Kārļa Šēla (1829-1909) projekta būvēja arhitekts mūrniekmeistars Krišjānis Ķergalvis. Būvējot šo korpusu tika izmantoti iekšējais metāla karkass un spāru fermu dzelzs pārsegumi ar augšējā stāva iemontētajiem logiem. Šāds projekta risinājums nodrošināja celtnes ilggadīgumu. 1912.-1914. g.g. «Uniona» teritorijā uzbūvēja vēl divus korpusus (4. un 15. pēc mūsdienu numerācijas), kurus bija projektējis vācu arhitekts Pēteris Bērenss (1868-1940). Savā projektā viņš bija paredzējis izmantot karkasa konstrukcijas, kas ļāva atteikties no tradicionālajām kompozīcijas shēmām un izveidot racionālu cehu plānojumu. P. Bērensa projekts izceļas ar noteiktu kolonnu ritmu, lielsposmu pārsegumiem, jauniem paņēmieniem lielu virsmu sadalīšanā.

… Vēl 19. gadsimta 80. gadu sākumā 2. ģildes tirgotājs Heinrihs Detmans uzbūvēja Rīgas nomalē darbnīcu, kurā tika remontēti telefonu aparāti un citas tehniskās ierīces. Lieta izrādījās ienesīga un jau 1887. gada beigās savas firmas vajadzībām viņš iegādājās no tirgotājiem Kamāriniem 1200 kvadrātašu lielu zemesgabalu pie Pleskavas šosejas. Laikam ritot, izveidojās pastāvīgs pasūtījumu profils: elektroiekārtu kara kuģiem izgatavošana un montēšana. Firmas valde atradās Sanktpēterburgā. 1898. gadā šis uzņēmums tika nodēvēts par Krievu elektrisko biedrību «Union», 1904. gadā tas jau kļuva par vācu firmu «AEG», 1905. gadā - par krievu a/s «Всеобщая компания электричества» (ВКЭ) („Vispārējā elektrības kompānija” VEK ). 1915. gada jūlijā, kad frontes līnija tuvojās Rīgai, uz impērijas iekšējām guberņām evakuēja VEK ražošanas iekārtas kopā ar darbiniekiem. Daļu nosūtīja uz Pēterpili un Maskavu, bet iekārtu pamatdaļa nokļuva Harkovā. Uz šejieni atbrauca aptuveni 3000 rūpnīcas darbinieku un apmēram tikpat daudz viņu ģimeņu locekļu. Pēc gada notika svīnīga jaunas ražotnes ar veco nosaukumu «Всеобщая компания электричества» atklāšana. Līdz pat šai dienai «Харьковский электромеханический завод»(Harkovas Elektromehāniskā rūpnīca) (tā šis uzņēmums tika nosaukts 1925. gadā) darbojas kā daudzprofila apvienība, kas ražo komplektējošās elektroiekārtas dažādām nozarēm.

Rīgas uzņēmuma atdzimšana sākās drīzumā pēc Latvijas valstiskās neatkarības proklamēšanas. 1919. gada 10. jūnijā LR Pasta un Telegrāfa pārvaldes priekšnieks E. Kadiķis izdeva rīkojumu, saskaņā ar kuru А.Tipainim tika dots uzdevums organizēt un vadīt darbnīcas, kurās tiktu veikts nozarē lietotās tehnikas remonts. Tās izveidoja, pamatojoties uz Rīgas Pasta un telegrāfa apgabala mehānisko darbnīcu bāzes, kuru iekārtas tika atgūtas un atvestas no Tveras. Pastāvīgi šeit sāka strādāt pieci cilvēki. Viņi ne tikai remontēja tehniku, bet arī izgatavoja dažādus aparātus; izgatavoto aparātu skaits arvien pieauga. Sākumā darbnīcas tika izvietotas Pasta un Telegrāfa pārvaldes ēkā, bet 1924. gadā, kad tajās jau strādāja vairāk nekā 300 cilvēku, tās pārvietoja uz bijušā lombarda piecstāvu ēku Slokas ielā 2 (patlaban Valsts Arhīva ēka). 1928. gada vasarā darbnīcas pilnībā tika pārceltas uz agrāk evakuētās rūpnīcas «Union» ēku Brīvības gatvē 19. Kopš 1929. gada darbnīcas sāka dēvēt par Valsts elektrotehnisko rūpnīcu «Pērkons». Pēc trim gadiem uz ēkas frontona jau parādījās uzraksts „VEF” (Valsts Elektrotehniskā Fabrika). 1934. gadā šeit tika atvērta rūpnīcas arodskola. Nākamajā gadā tika izgatavoti lidmašīnu modeļu paraugi. 1936. gadā šeit sāka ražot slavenās «spiegu» fotokameras «MINOX». Līdz 1938. gadam tās izgatavoja aptuveni 22 000. Tajos laikos īpaši populāri kļuva radioaparāti «VEF». 1935. gadā izstādē Briselē un 1937. gadā izstādē Parīzē rīdzinieku izstrādājumi ieguva granprī. Produkcija tika eksportēta uz Igauniju, Lietuvu, Angliju, Šveici un Skandināvijas valstīm.

1940. gada beigās, pēc Latvijas pievienošanas PSRS, rūpnīca nokļuva Elektrotehniskās rūpniecības tautas komisariāta pakļautībā. Vācu okupācijas laikos 1941.-1944. gados rūpnīca tika dēvēta par «AEG Ostlandwerk». 1944. gadā uz Vāciju tika izvests liels daudzums rūpnīcas tehnoloģisko iekārtu un tehniskās dokumentacijas. Ko vacieši nespēja izvest, tas tika iznīcināts.

Pēc kara rūpnīca «VEF» kļuva par vienu no lielākajiem radiouztvērēju un telefonu centrāļu (vēlāk automātisko telefonsakaru staciju) ražotājiem PSRS. 1980. gada Maskavas Olimpiādei šeit izgatavoja visas elektroniskās iekārtas tiesnešiem un informācijas nodrošināšanai. Apvienībai „VEF” bija lieljaudas zinātniskā ražošanas bāze, attīstīta sociālā infrastruktūra. Šeit strādāja apmēram 20 tūkstoši cilvēku. Kopš 90. gadu sākuma uzņēmums tika pārveidots par A/S «VEF». Kopš 1998. gada - par A/S „VEF Radiotehnika RRR». Patlaban uz dažiem bijušā industrijas flagmaņa korpusiem vēl var ieraudzīt pazīstamu marku : šeit strādā privātie uzņēmumi, kas līdz pat šim laikam izmanto savu priekšgājēju tehnoloģijas.

 

N. Surins, O. Jazevs

 

Informācijas avoti:

 

1. Я.А. Крастыньш. Стиль модерн в архитектуре Риги. (Moderna stils Rīgas arhitektūrā) М. 1988. 215.-216.lpp.

2. Энциклопедия «Рига»( Enciklopēdija „Rīga”), Р.1983. 240.-241.lpp.

3. Valsts Pieminekļu aizsardzības inspekcijas Dokumentācijas centrs. Inventāra numurs 6650.

4. В.Степанович. «Строитель Риги». «Архитектура и Дизайн Балтии" („Rīgas celtnieks” „Baltijas Arhitektūra un Dizains”), № 1. 2007.

5. Журнал Радио № 3. (Žurnāls Radio numur 3) 1963. 6.lpp.

 

Ilustrācijas tēmai