Sākumlapa > Tēmas > Personas
Oļegs Ļeņovs

Oļegs Ļeņovs

Oļegs Ļeņovs  1926. g. 25. aprīlī  Maskavā – 1987. g. 25. martā Rīgā)  –  ražošanas apvienības VEF ģenerāldirektors 1973.–1987. gadā.

Oļegs Ļeņovs ir dzimis Maskavā kalpotāju ģimenē. Tēvu bija represējuši Iekšlietu tautas komisariāta orgāni un 1944. gadā viņš nomira ieslodzījumā. Māte – mediķe pēc izglītības strādāja Rīgā 3. slimnīcā.  O. Ļeņova darba karjera iesākās 1950. gadā Liepājā – tūlīt pēc Maskavas Dzelzceļa transporta inženieru elektromehāniskā institūta beigšanas.  Viņš strādāja Satiksmes ministrijas  Lokomotīvju remontu rūpnīcā, pēc tam bija Liepājas Lauksaimniecības mašīnbūves rūpnīcas galvenais inženieris. O. Ļeņova spējas drīz tika ievērotas un viņu nosūtīja darbā uz A. Popova Rīgas radiorūpnīcu,   1963.–1973. gadā viņš bija šī uzņēmuma direktors.

1973. gadā (kad rūpnīcas VEF ģenerāldirektora amatu atstāja V. Birkenfelds) Latvijas lielāko uzņēmumu sāka vadīt O. Ļeņovs. 1974.–1975. gadā  tika likvidēta netikšana līdzi plānotajam rūpnīcas rekonstrukcijas darbos. Tika apgūta  tranzistorradiouztvērēju, magnetolu, telefona aparātu un automātisko telefona staciju ražošana atbilstoši laikmeta prasībām. 1974. gadā  rūpnīcu pārdēvēja par Rīgas ražošanas apvienību VEF. O. Ļeņovs kļuva par  apvienības ģenerāldirektoru. Viņa darbības laikā šajā amatā tika atjaunināts un paplašināts ne tikai galvenais uzņēmums, bet arī tā filiāles Skrundā, Maltā un Alūksmē.

Par ekonomisko, kultūras un draudzīgo attiecību attīstību un veicināšanu ar   Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomes (sociālistisko valstu starpvalstu ekonomiskā organizācija no 1949. līdz 1991. gadam) uzņēmumiem  VEF kolektīvu 1980. gadā apbalvoja ar goda prēmiju “Zelta Merkurijs”. 1980. gada jūnijā rūpnīcā tika radīts sporta tiesnešu aparatūras komplekss un citi izstrādājumi “Olimpiādes-80” vajadzībām. Starptautiskajā  izstādē Brno (Čehoslovakijā) telefona aparātam  VEF–TA–32 tika piešķirta Zelta medaļa.

Rūpnīcai VEF bija vairāki sociālie un kultūras objekti – Kultūras un tehnikas pils, medicīnas un sanitārā daļa, kuras ietvaros darbojās stacionārs un sanatorija-profilaktorijs,  sešas pirmsskolas bērnu iestādes, pansionāts Dzintaros, atpūtas bāze “Gauja”, bērnu vasaras nometne. Rūpnīcas ēdnīcu un kafejnīcu kombinātam  (vadītāja Kozlovska) bija liela atzinība sabiedrībā.

1978. gadā rūpnīcas VEF bilancē bija 11 dzīvojamās mājas, daļēji G. Gailes (tagad Ūnijas)  un Vairoga ielā.

Darba kolektīvā O. Ļeņovs bija iemantojis autoritāti un cieņu. Viņš ne vienreiz vien tika ievēlēts dažādos valsts un partijas orgānu amatos,  viņš bija Latvijas republikas Augstākās padomes Prezidija loceklis. 1985. gadā viņam piešķīra  Sociālistiskā darba varoņa titulu, pasniedza Ļeņina ordeni un zelta medaļu “Sirpis un āmurs”. Padomju Savienībā tā bija augstākā atzinība par nopelniem.

Oļegs Ļeņovs  ir miris Rīgā 1987. gada 25. martā.

                                                                                                        Sergejs Čuhins

Ilustrācijas tēmai