Svēto apustuļu Pētera un Pāvila dievnams Rīgāa 18.gs. beigās

1776. gadā sākā būvēt jaunu Svēto apustuļu Pētera un Pāvila baznīcu pēc arhitekta Zigismunda Zēges fon Lauenberga projekta. Būvdarbus vadīja arhitekts Kristofs Hāberlands. Dievnama celtniecība tika pabeigta 1786. gadā.

Tāda bija Sv. apustuļu Pētera un Pāvila baznīca J.K. Broces skatījumā. 

Svēto apustuļu Pētera un Pāvila dievnams uzbūvēts 1781.–1786. gadā – vietā, kur atradusies mūra baznīca, kas šeit tika uzcelta pēc ķeizarienes Katrīnas I pavēles. Tas apstāklis, ka jaunā baznīca tika būvēta Rīgas citadelē, pie tam gandrīz vai vienlaicīgi notika pašas Citadeles pārbūve, arī kļuva par iemeslu tam, ka dievnama ēkas projekta autors bija Rīgas Inženieru komandas priekšnieks inženierpulkvedis Zigismunds Zēge fon Laurenbergs. Literatūrā, kurā rakstīts par šā dievnama arhitektūru, sastopami apgalvojumi, ka sakrālās celtnes projekts tika izstrādāts pēc Pērnavas Svētās lielmocekles Katrīnas baznīcas parauga (pašlaik – Igaunija, tolaik – Vidzemes guberņa). 

Z. Zēge fon Laurenbergs bija visai sekmīgi mainījis Pērnavas pareizticīgo baznīcas projekta koncepciju. Sakrālā celtne klasicisma stilā ar šauru zvana torņa smaili lieliski iekļāvās Rīgas pilsētas kopējā panorāmā. Arhitektoniski zvanu tornis harmonē ar Vecrīgas viduslaiku dievnamu smailēm.

Saskaņā ar Z. Zēges fon Laurenberga projektu, dievnama plānojums ir risināts krustveidā ar taisnstūra formas altāri. Sakrālās ēkas vidusdaļai ir daudzlīmeņu struktūra. Dievnama pamatapjoms segts ar kupolu, kas balstās uz četrām puslokveida seglu arkām. Kupola centrā ir aila, virs tās uzbūvēta cilindrveida pamatne, kuru sedz dubultkupols. Dubultkupolā ir divas ailas, virs tām uzstādīts tornītis ar logiem, tornīti vainago krusts. Dievnama fasādes ir risinātas arhitektonisko orderu sistēmā. Krustveida celtnes ziemeļu un dienvidu gala izciļņi ar sānu portāliem ir noformēti plakaniem portikiem ar frontoniem. Virs baznīcas priekšnama ir uzbūvēts augsts četrstāvu zvanu tornis, kuru vainago teltsveida kupols-smaile un krusts. Sakrālās celtnes kompozīcijā dominē zvanu tornis, tas ir daudz augstāks par dievnama pamatapjomu. 

Baznīcas interjers ir risināts klasicisma stilā ar visai skopu dekoru. Kupola velvi rotājušas apzeltītas sešstūrainas zvaigznes un freskas, kurās attēloti četri svētie evaņģēlisti: Matejs, Marks, Lūkass un Jānis. Dievnama seglu arkas un kupola aila tika dekorētas logātiem ar rozetēm. Baznīcas ikonostass puslokā izvirzījās uz soleju (soleja ir altāra grīdas paaugstinājums ikonostasa priekšā – tulk. piez.). Balsta piloni tika apgleznoti ar freskām.

Svēto apustuļu Pētera un Pāvila baznīca tika iesvētīta 1786. gada 3. janvārī. 

19. gadsimta pirmajā pusē Vidzemes guberņā bija krasi palielinājies pareizticīgo baznīcu un to draudžu locekļu skaits, tādēļ radās nepieciešamība mainīt dievnamu pārvaldi. Rīgā tika nodibināts vikariāts, par pirmo Rīgas vikārbīskapu iecelts bīskaps Irinarhs.1836. gada 8. novembrī viņš noturējis dievkalpojumu Svēto apustuļu Pētera un Pāvila dievnamā. Dievnamam piešķirts katedrāles statuss. 

1850. gadā saskaņā ar Pareizticīgās Baznīcas Svētās Sinodes dekrētu bija nodibināta Rīgas eparhija. Sv. Sinodes dekrēts bija svinīgi priekšlasīts Sv. apustuļu Pētera un Pāvila katedrālē. Baltijas guberņu teritorijā šis dievnams bija pirmais, kas ieguvis katedrāles statusu. Katedrālei tika nosūtītas vērtīgas dāvanas – senatnīgas ikonas no Maskavas, Sanktpēterburgas un Kijivas. 

Katedrāles paspārnē tika izveidota Pētera un Pāvila brālība. Tā veicinājusi izglītības attīstību Vidzemes guberņā: par saziedotajiem līdzekļiem Pētera un Pāvila brālība uzturējusi skolotāju semināru, atvērusi skolas. Šī Brālība palīdzējusi arī mazturīgajiem ļaudīm.

Svēto apustuļu Pētera un Pāvila katedrālē notika aizlūgumi, kuros vizītes laikā uzturoties Rīgā, piedalījušies Krievijas imperatori Nikolajs I un Aleksandrs II. Šeit tika glabāts ķeizarienes Katrīnas I dāvinātais dekoratīvais sudraba šķīvis ar dāvinājuma uzrakstu (šo trauku ķeizariene dāvinājusi pirmajai Sv. Pētera un Pāvila baznīcai). 

Katedrāles draudzes locekļu vidū bija daudzi pazīstamie rīdzinieki. Piemēram, krievu dzejnieka Aleksandra Puškina mūza Anna Kerna. Viņa dzīvoja Rīgā un apmeklēja dievkalpojumus šajā dievnamā. 

19. gadsimta otrajā pusē Sv. apustuļu Pētera un Pāvila katedrāle kļuva par divu izcilo pareizticīgās garīdzniecības virsganu apbedījuma vietu – bīskapa Veniamina (Kareļina) un bīskapa Filareta (Filaretova). Vēlāk viņu mirstīgās atliekas pārapbedītas Kristus Apskaidrošanās Tuksnesī pie Jelgavas. 

1867. gadā tika likvidēts Rīgas citadeles kā cietokšņa statuss un Citadeles teritorijā sākās aizsardzības būvju nojaukšana.

1873. gada 1. septembrī Sv. apustuļu Pētera un Pāvila katedrāles zvanu tornī bija iespēris zibens, rezultātā izcēlies ugunsgrēks, kas nodarīja kaitējumu arī dievnama interjēram.

Pēc tam, kad Rīgā tika uzcelta un 1884. gadā iesvētīta Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāle, Rīgas Svēto apustuļu Pētera un Pāvila pareizticīgo baznīca kādu laiku bija bez draudzes. Saskaņā ar Svētās Sinodes lēmumu dievnamu 1886. gadā nodeva Rīgas pareizticīgo igauņu rīcībā. 19. un 20. gadsimtu mijā šīs baznīcas pārziņi bija igauņu tautības garīdznieki:

1.) no 1886. līdz 1898. gadam virspriesteris Jakovs Lindenbergs (1840–1898);

2.) no 1898. līdz 1906. gadam tēvs Nikolajs Poska (1867–1915);

3.) no 1906. gada līdz evakuācijai Pirmā pasaules kara laikā virspriesteris Aleksandrs Vjarats (1858–1931).

Dievkalpojumi notika igauņu un baznīcslāvu valodā. Tajos gados baznīcas draudzē skaitījās ap tūkstoti dievlūdzēju. Aktīvi darbojās draudzes aizgādnība, kā arī igauņu baznīcas draudzes skola, kur dažādos gados mācījās no 30 līdz 80 bērniem.

Baznīcas klērs un draudze gādāja par ēkas tehnisko stāvokli un vairākkārt to remontēja. 1908. gadā baznīcā ierīkoja elektrisko apgaismojumu. Šī baznīca tika uzskatīta par paraugdievnamu starp igauņu pareizticīgo dievnamiem Kurzemes un Igaunijas guberņās.

Rīgas eparhijas patstāvīgas pastāvēšanas 50. gadadienas svinībās 1900. gada rudenī viena no centrālajām vietām tika atvēlēta Svēto apustuļu Pētera un Pāvila dievnamam kā bijušajai katedrālei. Dievnamu bieži apmeklēja Rīgas eparhijas valdošie arhiereji un noturēja tajā dievkalpojumus.

Vācu okupācijas laikā Rīgā 1917.–1918. gadā dievnamu nodeva luterāņu rīcībā un tas palika viņu lietošanā visus starpkaru gadus. Igauņu pareizticīgo draudze 1930. gadu sākumā Latvijas galvaspilsētā tika atjaunota, taču tai vairs nebija sava dievnama un tā tika pievienota Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrālei. Turpmāk pareizticīgo dievkalpojumi igauņu valodā Rīgā notika reti.

Pēc Otrā pasaules kara sakrālā celtne pārstājusi izpildīt dievnama funkcijas, katedrāles interjera dekoratīvie elementi tika nozaudēti. Daudzu gadu laikā kulta celtni izmantoja kā noliktavu. 1987. gadā tika veikti dievnama ēkas restaurācijas darbi, taču kulta celtnes funkcijas bija mainītas – pareizticīgo dievnams pārvērsts par koncertzāli “Ave Sol”.

Sākot no 2012. gada, šeit atkal tiek noturēti pareizticīgie dievkalpojumi.

Aleksandrs Gurins

Informācijas avoti:

«Rīgas dievnami. Arhitektūra un māksla». Rīga, 2007. g.;

Васильев Ю. «Классицизм в архитектуре Риги». (J. Vasiļjevs. “Klasicisms Rīgas arhitektūrā”.) –Рига, 1961;

Марина Левина, Янис Зилгалвис, Агрита Типане, Даце Чолдере, Вита Банга. Наследие сакрального искусства и архитектуры Риги. (M. Ļevina, J. Zilgalvis, D. Čoldere, V. Banga. Rīgas sakrālās mākslas un arhitektūras mantojums.) – Рига: Neptuns, 2010. g.

Людмила Клешнина. Петропавловский собор. – Рига, 2008.