Muhinu ģimene
Foto: Vairumtirgotājs Ignatijs Muhins kopā ar sievu un meitu Veru, nākamo slaveno tēlnieci. Foto no V. Grecova arhīva.
Pie pašas ieejas Rīgas Pokrova kapsētā, kreisajā pusē, atrodas slavenās tirgotāju Muhinu dzimtas pārstāvju ģimenes apbedījuma vieta. Centīgie un strādīgie tirgotāji Muhini apmetās Rīgā pēc Napoleona 1812. gada kara un izveidoja lielu starptautisku tirdzniecības firmu.
19. gadsimtā bija divi Muhinu dzimtas koka atzari, viena atzara patriarhs bija Kuzma Muhins – drukns, plecīgs, ar lāča spēku un komersanta dotībām apveltīts zemnieks-tirgotājs no Smoļenskas. Viņš vadījis ienesīgu biznesu – kaņepāju tirdzniecību. Ārvalstu tirgos kaņepāju šķiedru vairumtirdzniecībā iegādājās kā izejvielu, kas bija nepieciešama kuģu takelāžas virvju un tauvu ražošanai. Ģimenes ligzdu Kuzma Muhins nodibinājis Smoļenskā, bet tirdzniecībai ar ārzemēm viņš turējis kantori Rīgā, no kurienes kaņepāju šķiedra, kas tika izgatavota no Smoļenskas un Mogiļevas sādžu tīrumu kaņepēm, tika transportēta pa jūru uz Angliju un Holandi. Viens no Kuzmas Muhina dēliem - Matvejs, bija atbildīgs par firmas darbību.
Rīgā tirgotājiem Muhiniem piederēja prāvi nekustamie īpašumi: trīsstāvu tirdzniecības noliktavas netālu no Centrāltirgus, visa Turgeņeva ielas (tagad – Vilhelma Purvīša iela) kreisā puse, kokzāģētava Sarkandaugavā un daudz kas cits.
Muhini pastāvīgi ziedojuši naudu labdarības mērķiem. Īpaši lieli ziedojumi tika veikti Pareizticīgās Baznīcas vajadzībām. Tā, Rīgas Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas baznīca tika uzcelta un atjaunota par tirgotāju Muhinu līdzekļiem, šim cēlajam mērķim tika iztērēti aptuveni 30 tūkstoši rubļu no kapitāla. Pēc 1812. gada ugunsgrēka šis dievnams tika atjaunots galvenokārt par tirgotāju Muhinu līdzekļiem.
Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas baznīcā (kuru tautā mēdz dēvēt arī par Nikolaja baznīcu) viens no sānaltāriem tika iesvētīts Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja vārdā. Tirgotāji Muhini bija starp šā dievnama draudzes goda locekļiem. Viņi īpaši godāja tirgotāju un kuģotāju aizbildņa Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja ikonu. Pateicoties restaurācijai, kas tika veikta par Matveja Muhina dēla, Ivana Muhina (tagad nelaiķis atdusas Pokrova kapsētā) līdzekļiem, kā arī citiem Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas baznīcas labiekārtošanas darbiem, Rīgā ir saglabājies šis daiļais arhitektūras piemineklis. Par to liecina informācija, kas 1889. gadā ievietota izdevumā «Рижские Епархиальные Ведомости»/ “Rīgas Eparhiālās Ziņas”, kur rakstīts: "Par baznīcas vecākā I. M. Muhina līdzekļiem tika veikts Rīgas Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas baznīcas kapitālais remonts. Sienas un griesti nokrāsoti ar eļļas krāsu, apgleznojot ar ornamentiem, trīs ikonostasi apzeltīti un pilnībā atjaunoti.”
Ilgu laiku pēc Ivana Muhina nāves šīs dzimtas pēcnācēji turpināja piešķirt naudu Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas baznīcas uzturēšanai. Virspriesteris Serafims Šenroks, kurš savulaik bija šā dievnama pārzinis, baznīcas labdaru vidū nekad neaizmirsa pieminēt arī tirgotājus Muhinus.
Tirgotāji Muhini ziedoja naudu arī citiem Rīgas pareizticīgo dievnamiem. Tā, Rīgas Visu Svēto baznīcas iekštelpas tika izsmalcināti dekorētas par tirgotāju Muhinu līdzekļiem, šim mērķim viņi ziedojuši 30 tūkstošus rubļus.
1894. gadā Rīgā, Romanova ielā (tagad – Lāčpleša iela) tika uzcelta Vissvētās Dievmātes ikonas "Visu sērojošo Prieks" baznīca. Lielā mērā tā arī tika uzbūvēta par Muhinu ziedojumiem. Par viņu naudu (2 500 rubļu) tika atjaunota arī Svēto Apustuļu Pētera un Pāvila baznīca (bijusī Sv. Apustuļu Pētera un Pāvila katedrāle, bet tagad – koncertzāle “Ave Sol”). Tirgotāji Muhini ieguldīja ievērojamus līdzekļus arī Pārdaugavas Svētās Trijādības baznīcas un Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcas celtniecībā.
1886. gadā Aleksandra Kamarina uzdāvinājusi Marijas bērnu patversmei vasarnīcu Jaundubultos, un Ivans Muhins par savu naudu uzcēlis turpat divstāvu māju un atsevišķu ēdamistabu bērnu patversmei. To laiku izdevums «Рижские Епархиальные Ведомости» / “Rīgas Eparhiālās Ziņas” ziņojis: "Vissvētās Sinodes svētība tika dota Rīgas pirmās ģildes tirgotājam Ivanam Muhinam, pasniedzot viņam Goda rakstus par nopelniem Baznīcas labā."
1889. gada saulainajā jūnija dienā Ignatija Muhina namā noticis svarīgs notikums - piedzimusi meita, nākotnē izcilā tēlniece – Vera Muhina. 1937. gadā Vera Muhina, kura tajā laikā dzīvoja Maskavā (PSRS), kļuva par vienīgo tirgotāju Muhinu dzimtas bagātības mantinieci, taču bija spiesta atteikties pārņemt šo īpašumu. Šis viņas solis bija pilnībā pamatots, jo tolaik Padomju Savienībā notikušas masu represijas, un, pieņemot šādu mantojumu, tēlniece varēja nonākt Staļina nometnēs. Tādējādi 1938. gadā viss Muhinu nekustamais īpašums (aptuveni 4 miljonu latu vērtībā) nonāca Latvijas valsts rīcībā.
Par īsteniem rīdziniekiem varēja uzskatīt sevi arī personas, kas piederējušas citam Muhinu dzimtas atzaram — tie bija firmas dibinātāja Matveja Muhina brāļa pēcnācēji. Viņa dēls - Ivans Muhins bija Ņinas Sobinovas (slavenā operdziedātāja Leonīda Sobinova sievas) tēvs. Visu savu mūžu viņš dzīvojis Rīgā un bija precējies ar rīdzinieci Jevdokiju (dzim. Sorokina), kura pēc savas izcelsmes bija no senas Rīgas tirgotāju Sorokinu dzimtas.
Kādā no Rīgas Pokrova kapsētas kapu pieminekļiem joprojām var saskatīt uzrakstu:
"Muhins Ivans Matvejevičs
Rīgas iedzimtais Goda pilsonis.
Miris 1892. gada 20.
novembrī 57-tajā dzīves gadā."
Svetlana Vidjakina
Teksts ir ievietots ar saīsinājumiem.
Ilustrācijas tēmai
