Pārdaugavas Svētās Trijādības baznīca Rīgā

Svētās Trijādības baznīca Pārdaugavā. – Rīga, Meža ielā 2.

19. gadsimta beigās Pārdaugava bija Rīgas strādnieku nomale. Šeit, Klīversalā, kādreiz atradusies Svētās Trijādības pareizticīgo koka baznīca, kas būvēta 1781. gadā, un 19. gadsimta beigās – vairāk nekā pēc simts gadiem – tās ēka jau bija stipri novecojusi. Tādēļ 1891. gadā Pārdaugavā, citā vietā tika likti pamati jaunajam Svētās Trijādības dievnamam. Būvniecības darbi notikuši par labdaru dāsni saziedotajiem līdzekļiem, viens no ziedotājiem bijis arī tēvs Kronštates Jānis (1829-1909; kanonizēts kā Pareizticīgās Baznīcas svētais 1990. gadā).

Sākotnēji Pārdaugavas Svētās Trijādības baznīca atradusies uz mākslīgi veidotā pakalna, kas izveidots līdzenumā starp plašajām applūstošajām pļavām. Kulta celtnes izteksmīgi greznais siluets bija labi saskatāms arī no attāluma – jau tad, kad tikko piebrauca pie šīs teritorijas.

20. gadsimta laikā teritorija apkārt Pārdaugavas Svētās Trijādības dievnamam pakāpeniski tika apbūvēta. Padomju okupācijas gados uzbūvētais dzīvojamais kvartāls, kā mūris, aizklāja skatu uz šo kulta celtni. Netālu no dievnama altārdaļas tika uzbūvēta transformātoru apakšstacija. Patlaban applūstošo pļavu vietā atrodas gleznains parks. Kulta celtnes siluets varētu greznot arī šo jaunizveidoto ainavu, taču no attāluma ir redzams tikai zvanu torņa kupols, un tādēļ ir grūti iedomāties pareizticīgo dievnama arhitektonisko veidolu.

Pārdaugavas Svētās Trijādības baznīcas projektu izstrādājis izcilais latviešu arhitekts Jānis Frīdrihs Baumanis (1834-1891). Šim arhitektam raksturīgais “mākslinieciskais rokraksts” ir skaidri saskatāms sakrālās celtnes precīzi veidotajā arhitektoniskajā kompozīcijā un iekštelpu proporcionalitātē. Taču pēc arhitekta Baumaņa nāves 1891. gadā, šo darbu turpinājuši vācu izcelsmes civilais būvinženieris Boriss Eppingers (1864-?) un Vidzemes guberņas un eparhiālais arhitekts Vladimirs Lunskis (1862-1920). Kopīgi viņi arī izstrādājuši jaunu dievnama fasāžu noformējumu, kas nav raksturīgs J.F. Baumaņa projektiem.

Kulta celtnes fasāžu noformējums ir risināts 19. gadsimta beigu krievu eklektisma stilā, kā Maskavas 17. gadsimta baznīcu arhitektūras stilizācija. Šis stils tiek dēvēts par cara Alekseja Mihailoviča (1629 -1676) laiku “rakstaino arhitektūru”. Dievnama ēkas telpiskā kompozīcija ir precīzi veidota tā, lai celtnes veidolu varētu labi saskatīt no visām pusēm. Pamatapjomu vainago pieci sīpolveida kupoli ar šķautņainu virsmu, vēl četri sīpolveida kupoli atrodas virs dievnama pazeminātās daļas stūriem, desmitais nelielais jumols atrodas virs altārdaļas. No rietumu puses piebūvēto četrstāvu zvanu torni vainago augsts astoņšķautņu teltsveida kupols, virs tā atrodas sīpolveida jumols ar krustu. Kulta celtnes centrālās daļas pieci kupoli ir piepacelti uz augsta četverika (četveriks – četrskaldņu apjoms [četrstūrains plānā] krievu un ukraiņu koka un akmens arhitektūrā – tulkot. piezīme). No katras puses četverikā ir pa trim logiem, tas balstās uz arkām, kas stāv uz četriem pīlāriem, “apslēptiem” masīvos šķērsmūros ar nelielām arkveida ieejām. Pateicoties šādam arhitektoniskajam risinājumam, dievnama interjers veido telpisku krustu.

Zem Svētās Trijādības dievnama atrodas plašas pagrabtelpas, iespējams, ka tās bija paredzētas papildu altāru ierīkošanai. Viens no šādiem altāriem – altārgalds par godu Svētajam Lielmoceklim Panteleimonam Dziedinātājam – ierīkots 20. gadsimta beigās.

Baznīcas interjerā ir saglabājies sākotnējais trīsrindu ikonostass, kas darināts eklektikas formās. Dievnamā atrodas bagātīgi rotāti kioti, kuros glabājas Vissvētās Dievmātes ikonas “Patiesi Pienākas” (kriev.: “Dostojno Jestj”) kopija un Svētā Lielmocekļa Panteleimona Dziedinātāja ikonas kopija, abas ikonu kopijas ir gleznotas Atona kalna Svētā Panteleimona klosterī 20. gadsimta sākumā. Laika gaitā abas ikonas kļuva par īpaši godināmām Pārdaugavas un citu Rīgas rajonu pareizticīgo iedzīvotāju vidū. Tā kā Pārdaugavas dievnams iesvētīts par godu Svētajai Trijādībai, tad baznīcas altārdaļas fasādē ir izvietota Svētās Trijādības ikona, ko gleznojis mākslinieks P. Zikovs.

2013. gada 22. decembrī, Vissvētās Dievmātes ikonas „Negaidīts Prieks” svētku dienā, Visaugstisvētītais Rīgas un visas Latvijas Metropolīts Aleksandrs (Kudrjašovs) pēc Dievišķās liturģijas Svētās Trijādības baznīcā kalpojis Vissvētās Dievmātes ikonas „Patiesi Pienākas” rizas iesvētīšanas kārtu, iesvētījis un uzlicis ikonai jaunizgatavotu dārgmetālu rizu. Ikonas „Patiesi Pienākas” kopija, kas atrodas šajā dievnamā, ir īpaša: šajā ikonā ir ievietota Kunga Dzīvudarošā Krusta Koka daļiņa un Svētās Marijas Magdalēnas, Svētā apustuļa Andreja Pirmsauktā un Svētā Lielmocekļa Panteleimona Dziedinātāja relikviju daļiņas.

2016. gada 30. oktobrī Visaugstisvētītais Rīgas un visas Latvijas Metropolīts Aleksandrs pēc Dievišķās liturģijas Svētās Trijādības baznīcā iesvētījis un uzlicis Svētā Lielmocekļa Panteleimona ikonai jaunizgatavotu dārgmetālu rizu, kas darināta par draudzes locekļu saziedotajiem līdzekļiem. Jauniesvētītajai rizai ir cata - tas ir elements apvērsta pusmēness formā, ar mākslinieciski izveidotām malām un rotāts dārgakmeņiem. Kopš seniem laikiem pusmēness bijis pareizticīgās Bizantijas valsts zīme, cata simbolizējusi ķeizara varu. Cata ir piestiprināta ietvaram tā, ka novietojas zem Svētā sejas uz krūtīm un ar savām malām piestiprinās pie vainaga lejasdaļas malas.

Patlaban (pēc 2016. g. datiem) Pārdaugavas Svētās Trijādības baznīcas pārzinis ir mitroforais virspriesteris Nikolajs Tihomirovs.

No ievērojamiem garīdzniekiem baznīcā kalpojuši:

1888.–1890. gadā – t. Aleksijs Aristovs (1853-1931);

1900.–1903. gadā – t. Pēteris Davs (1872-1903);

1913.– 1915. gadā - psalmotājs, 1921.–1962. gadā – priesteris t. Nikolajs Smirnovs (1891-1963);

1960.–1963. gadā un līdz 1979. gadam – t. Georgijs Tailovs (1914-2014);

2006. gadā – t. Vladimirs Sičevskis, tagad – Jelgavas bīskaps Jānis.

Ludmila Kļešņina

Tekstu papildinājusi tulkotāja Irēna Ase

Informācijas avoti:

Летопись Свято-Троицкого прихода в Задвинье г. Риги с начала основания в 1780 году до наших дней. - Рига, 2011. 200 С.

Игорь Закке. Эпизодические воспоминания о Свято-Троицкой Задвинской церкви