Leonīds Fedosejevs
Leonīds Fedosejevs (1954. g. 4. janvārī Rīgā, Latvijas PSR – 2007. g. 12. septembrī Rīgā, Latvijas Republikā) – krievu laikraksta „ČAS” vadošais autors un komentētājs, talantīgs publicists un vēsturnieks.
Leonīds Fedosejevs tieši arī bijis tas cilvēks, kas lielā mērā noteica laikraksta „ČAS” savstarpējās attiecības ar lasītājiem un redakcijas pozīciju attiecībās ar varas pārstāvjiem. Leonīda trāpīgās zobgalīgās piezīmes bija kļuvušas par „ČAS” vizītkarti gandrīz vai 10 gadu laikā – kopš laikraksta pirmā numura 1997. gada 13. augustā un līdz 2007. gada 17. jūlijam. Šajā laikposmā klajā nāca vairāk kā 2500 (!) viņa faksimilu.
Daudzus laikraksta lasītājus viņš bija iemācījis dzīvot ar „taisnu muguru” – cilvēka cienīgi, principiāli, nosvērti aizstāvot savu taisnību. Gan žurnālistikas sfērā, gan sabiedriski politiskajā darbībā Leonīds Fedosejevs allaž bija vadījies no vēlmes izskaust netaisnību un uzlabot vienkāršo cilvēku dzīvi. Un vienmēr viņš bija palicis godīgs pats pret sevi, pret draugiem, kolēģiem un līdzgaitniekiem.
Leonīds Fedosejevs ilgi un smagi slimoja – problēmas ar sirdi... Aizvien vairāk vietas viņa dzīvē ieņēma injekcijas, procedūras, slimnīcas... Bet žurnālisti, viņa kolēģi, nevar pieminēt nevienu gadījumu, kad viņš būtu sūdzējies. Līdz pēdējam brīdim bija cerība, ka Leonīds atveseļosies. Diemžēl sirds tomēr neizturēja…
Leonīds Fedosejevs bija laipns, labestīgs, viņam piemita humora izjūta. Allaž viņš jokoja, bet uz jautājumiem par veselību vienmēr atbildēja: „Paldies Dievam, vēl esmu dzīvs!” Leonīdam uzstādītā diagnoze bija „kardiomiopātija ar strauji progresējošu sirds nepietiekamību” – glābt viņu spēja tikai sirds transplantācija, ko Latvijā uzsāka veikt kopš 2000. gadu sākuma. Cerēdams uz brīnumu, Leonīds Fedosejevs gaidījis sirds pārstādīšanu. Bet lai iederētos jaunajā organismā, donora orgānam vajadzēja atbilst recipienta organismam gandrīz vai pēc simts parametriem, un atbilstošas donora sirds aizvien nebija un nebija. Tad Leonīds pats nozīmēja sev zāles – tas bija darbs. Viņš aizrautīgi rakstījis vēsturiskus apcerējumus, redakcijas sapulcēs diskutējis par jauniem likumiem un Ministru kabineta atkāpšanos, labprāt palīdzējis kolēģiem, dodot padomus.
Pēdējā mūža laikā viņam bija grūti pat nokļūt līdz datoram, bet viņš strādāja – kamēr pietika spēka. Viņš zināja, ka teksts laikraksta kārtējā numurā ir jānosūta līdz pulksten 12-iem dienā, un nebija gadījuma, kad viņš būtu pārkāpis darba grafiku.
Leonīds Fedosejevs bija apbrīnojams cilvēks. Viņš pratis runāt to, ko domā, tieši sejā, bet nevienu neaizvainodams un neatkāpjoties no sava viedokļa. Aizstāvēdams krievvalodīgo tiesības, viņš nekad – ne ar vienu vienīgu vārdu – nebija ļāvis sev aizvainot citu tautību pārstāvjus. Par viņa kritikas mērķi allaž bija tie, kas stāvēja pie varas.
Viņš bija gatavs aizstāvēt savus uzskatus – gan privātajās pārrunās, gan televīzijas un radio ēterā, gan pratināšanā Drošības policijā.
Savu pozīciju Leonīds Fedosejevs prata argumentēt ar faktiem, sarindojot tos loģiski pareizā un striktā ķēdē. Iespējams, ka šādas rakstura īpašības piemīt patiesi inteliģentiem cilvēkiem, kuru apkārt mums ir ne pārāk daudz.
Elīna Čujanova
