Sākumlapa > Tēmas > Personas
Vladimirs Stešenko

Vladimirs Stešenko

Vladimirs Stešenko (1944. g. 30. janvāris, Penza, KPFSR) –  žurnālists, sabiedrisks darbinieks.

Vladimirs piedzima etniski jauktā ģimenē: tēvs – ukrainis, frontinieks, virsnieks-mediķis, māte – krieviete, pēc brīva līguma strādāja par kalpotāju karaspēka daļā.

Stešenko ģimene dzīvo Latvijā kopš 1946. gada, lai gan īslaicīgi nācies dzīvot karavīru pilsētiņās citu padomju republiku teritorijā.

Jau kopš 19 gadu vecuma V. Stešenko strādā žurnālistikā – 1963. gadā viņu pieņēma darbā par literāro līdzstrādnieku laikraksta “Sovetskaja molodež” (Padomju Jaunatne) redakcijā. Līdz tam tēva dzimtenē Mirgorodas apkārtnē skolu brīvlaikā  strādājis par ganu, bijis virpotājs rūpnīcā VEF.  No 1964. gada dienēja kā atšifrētājs Padomju armijas izlūkošanas pulkā.

V. Stešenko ir mācījies Latvijas Valsts universitātē un universitātē Maskavā. 1985. gadā beidza Viļņas Augstāko partijas skolu.

Laikrakstā “Sovetskaja molodež” – “SM-segodņa” viņš izgāja žurnālista ceļu līdz atbildīgajam sekretāram un galvenā redaktora pirmajam vietniekam, bija arī  laikraksta “Sovetskij sport” (Padomju Sports), Padomju Savienības Zinātņu akadēmijas izdevuma “Poisk” (Meklējumi) un “Sankt-Peterburgskogo eho” (Sanktpēterburgas Atbalss) korespondents visās trijās Baltijas republikās. Viņš bija Radio Canada International akreditētais korespondents Latvijā.

Padomju Savienības  telegrāfa aģentūras (TASS) Latvijas nodaļā LATINFORM V. Stešenko vadīja zinātnes, kultūras un izglītības nodaļu, bija ārzemju presei domātās informācijas Galvenās redakcijas redaktora vietnieks. 1997. gadā viņš piedalījās laikraksta “Čas” (Stunda) izveidošanā, bija galvenā redaktora pirmais vietnieks. V. Stešenko bijis žurnāla “Karjera” redaktora vietnieks un Latvijas un Krievijas sadarbības asociācijas izdevuma “Korņi” (Saknes) redaktors. Viņa  darbu kontā ir arī dokumentālās filmas “Treneri” scenārija autors. Bijis PSRS Žurnālistu savienības biedrs.

V. Stešenko publikācijas bijušas daudzos Latvijas, Padomju Savienības un ārzemju izdevumos. Dažādas bijušas to tēmas – zinātne, kultūra, sociālā dzīve,  politika, sports. Vairākkārt viņam piešķirta prēmija “Zelta spalva”, kā arī sabiedrisko organizāciju un valsts iestāžu apbalvojumi. 1982. gadā apbalvots ar Padomju Savienības  tautsaimniecības sasniegumu izstādes bronzas medaļu par laikrakstu modulārā  aplauzuma principu izstrādi.

V. Stešenko temperaments ietekmēja viņa sakāpināto interesi par valstī notiekošo un viņa aktīvo iekļaušanos sabiedrības dzīvē. Viņš bija komjaunatnes Rīgas pilsētas biroja loceklis, vadīja jaunatnes kafejnīcu-klubu “Alegro”. Šīs  viņa personības īpašības jo spilgti izpaudās pārbūves gados – V. Stešenko darbojās intelektuāļu klubā “Pilsoniskā saskaņa”, vēlāk virkne tās locekļu kļuva pazīstami Latvijas politiskajā dzīvē. 1988. gadā V. Stešenko piedalījās Baltu un slāvu kultūras attīstības un sadarbības biedrības radīšanā un kļuva par tās pirmo priekšsēdētāju. Biedrības nodaļas darbojās daudzās Latvijas pilsētās un rajonos, tajās bija vairāki tūkstoši biedru. Tās mērķis bija nodrošināt etnisko mazākumtautību pilntiesīgu piedalīšanos pārbūves procesā, kultūras vērtību saglabāšanu un attīstīšanu.

1990. gadā V. Stešenko Latvijas Komunistiskajā partijā vadīja frakciju “Trešais ceļš”, kura kļuva par  Padomju Savienības Demokrātiskās platformas patstāvīgu vienību. Bet pēc PSKP  XXVIII kongresa viņš kopā ar citiem opozīcijas līderiem nolēma izstāties no Komunistiskās partijas rindām.

V. Stešenko piedalījās Latvijas Tautas frontes (LTF) izveidē kopš tās organizācijas komitejas pirmās sēdes,  līdzdarbojās LTF divu sasaukumu  Domē. 1991. gada janvārī  viņam izteica priekšlikumu vadīt Latvijas Republikas Ministru Padomes Nacionālo jautājumu departamentu, kuram bija piešķirtas plašas pilnvaras. Taču, kad pēc nepilniem diviem gadiem tās tika ierobežotas, viņš atgriezās darbā žurnālistikā. Starptautiskās tiesībsargājošās institūcijas augstu novērtēja V. Stešenko darbību saspīlētības mazināšanā, etnisko mazākumtautību interešu aizstāvībā un viņu integrācijā sabiedrībā.

V. Stešenko sieva Ludmila (1944) ir tulks no angļu valodas krievu un latviešu valodā un arī otrādi. Mirušais dēls Dmitrijs (1970–2009) bija policists, meita  Marianna (1971) ir ekonomiste. V. Stešenko ir trīs mazdēli un divas mazmeitas.

Ilustrācijas tēmai