Nikolajs Sergejevs

Nikolajs Sergejevs (1876. g. 15. septembrī / 27. septembrī  Sanktpēterburgā – 1951. g. 23. maijā Nicā, Francija) –  horeogrāfs, pedagogs un baletdejotājs. 1922.–1925. gadā bija baleta režisors Latvijas Nacionālajā operā.
1894. gadā Nikolajs Sergejevs beidza Teātra skolu Pēterburgā, Mariusa Petipā  klasi. Viņa pedagogi Teātra skolā bija arī Pāvels Gerts  un Ļevs Ivanovs. 1894.–1918. gadā mākslinieks dejoja Pēterburgas Marijas teātra  baleta trupā, 1904. gadā viņam piešķīra solista titulu.  Kopš 1903. gada viņš paralēli strādāja arī  par baleta režisoru, bet 1914. gadā viņš kļuva par  trupas galveno horeogrāfu.  20 gadu garumā – no 1897. līdz 1917. gadam viņš bija  baleta pedagogs Pēterburgas Teātra skolā.
Nikolajs Sergejevs kā viens no pirmajiem mēģināja pierakstīt 20. gadsimta profesionālo deju. Pierakstus viņš veica pēc V. Stepanova (Marijas teātra baletdejotāja) notācijas sistēmas. Daļu pierakstu veica arī viņa asistenti. Tā kā tolaik nebija kinoierakstu,  šiem pierakstiem bija liela nozīme, lai saglabātu M. Petipas un citu izcilu Krievijas horeogrāfu atstāto mantojumu.
1918. gadā N. Sergejevs emigrēja no Krievijas, viņam izdevās aizvest līdzi 22 baletu horeogrāfiskos tekstus, to skaitā bija “Apburtā princese”, “Gulbju ezers”,  “Riekstkodis” u.c. Pēc šiem pierakstiem viņš dažādās baleta trupās pasaulē rekonstruēja krievu klasiskā baleta repertuāra izrādes.  Tagad šie pieraksti glabājas Hārvarda Universitātē,  ASV.
1922. gadā N. Sergejevs noslēdza līgumu ar  Latvijas Nacionālās operas direkciju un trīs sezonas viņš bija teātra galvenais horeogrāfs. Viņš vadīja baleta trupu, kurā sākumā bija desmit cilvēku – trīs kungi un septiņas dāmas. Viņam vajadzēja  organizēt savu privāto baleta studiju, kurā mācījās gan bērni, gan pieaugušie, jo bija nepieciešams steidzami sākt gatavot profesionālus māksliniekus. N. Sergejeva studijas audzēkņi bija vēlāk pazīstami Latvijas baletdejotāji Sira Jirgena, Mirdza Kārkliņa, Natālija Cveiberga un Osvalds Lēmanis.
    Pirmais N. Sergejeva horeogrāfiskais iestudējums Rīgā – P. Hertela  balets   “Veltīgā uzmanība”  – bija izrādīts publikai 1922. gada 1. decembrī, un šis datums,  kā apgalvo Latvijas baleta vēsturniece I. Bite,  tiek uzskatītas par  Latvijas profesionālā baleta radīšanas sākumu. Izrādē uzstājās baleta mākslinieki, N. Sergejeva baletskolas audzēkņi, kā arī bijušie Marijas teātra solisti Jeļena Ļukoma un Boriss Šavrovs. Marselīnas partiju, kuru, pēc autoru ieceres, izpilda baletdejotāji vīrieši, dejoja pats N. Sergejevs. Pirmizrādei bija lieli panākumi. 1923. gada 2. janvārī  pirmoreiz   tika izrādītas atsevišķas ainas no  L. Minkusa baleta “Bajadēras” iestudējuma.  1923. gada 22. maijā notika trešā pirmizrāde – L. Minkusa baleta “Pahita”  iestudējums.  Arī to labi uzņēma skatītāji un žurnālisti.
Pirmā sezona bija radoši veiksmīgi noslēgusies, taču  radās nopietnas problēmas. Vispirms – finansējums baleta trupas veiksmīgai darbībai bija nepietiekams:   ļoti trūka naudas gan dekorācijām, gan tērpiem, gan  baletdejotāju algām. Visticamāk, ka  N. Sergejevam neizdevās izveidot dialogu ar teātra direkciju, un viņam nebija iespējas piepildīt savas radošās ieceres.  Situācijas sekas bija horeogrāfa satraukums, ķildas           trupā  un, galvenais, netapa jaunas baleta izrādes. Nākamajās divās sezonās horeogrāfs lielākoties iestudēja baleta ainas operu izrādēs. Viņš iestudēja dejas A. Rubinšteina operā “Demons”, Dž. Verdi “Aīda”, O. Nikolaji “Jautrās vindzorietes”, A. Dargomižka “Nāra”, Dž. Meierbēra “Hugenoti”, K. Sen-Sansa “Samsons un Dalila”, M. Musorgska “Boriss Godunovs”,  N. Rimska-Korsakova “Pasaka par caru Saltanu”, Dž. Pučīni “Madama Butterfly”, R. Vāgnera “Nirnbergas meistardziedoņi”.
Jaunu baleta izrāžu trūkums,  pieaugošā nesaprašanās starp horeogrāfu un teātra vadību  radīja situāciju, ka 1924./1925. gada sezonas beigās ar N. Sergejevu nepagarināja līgumu, un vasarā viņš aizbrauca no Rīgas. Un tomēr  Nikolajs Sergejevs ir  iegājis Latvijas baleta vēsturē kā pieredzējis horeogrāfs, kas jaunajiem latviešu baletdejotājiem ir iemācījis klasiskā baleta pamatus, izpratni par baleta estētiku un veicis pirmo pilnīgu baleta iestudējumu (un nevis atsevišķas baleta ainas kā tas bija šeit pirms viņa), ar ko arī sākās klasiskā baleta laikmets Latvijā.
 Nākamajos gados Nikolajs Sergejevs dzīvoja Anglijā un Francijā, sadarbojās ar daudzām baleta trupām. Tā 1927. gadā viņš  bija baletmeistars Annas Pavlovas kompānijā;  1929. gadā viņš strādāja Parīzes privātajā operā un kopā ar baletdejotājiem devās viesizrādēs uz Dienvidameriku; 1933.–1938. gadā viņš bija pedagogs Sadler’s Wells Theatre baleta studijā Lielbritānijā;  1935. gadā viņš  iestudēja izrādes Krievu baleta trupā (Ballet Russe) Montekarlo, bet 1939. gadā – Alīses Markovas trupā; no 1941. gada līdz 1948. gadam viņš bija baletmeistars  Monas Inglsbi  Starptautiskajā  baletā.

Informācijas avoti:

Красовская В. Русский балетный театр начала 20 века. Ленинград, 1972.
The Concise  Oxford Dictionary of Ballet. Oxford, 1987.
Bite I. Latvijas balets. Rīga: Pētergailis, 2002.

Marina Mihaileca