Nikolajs Sergejevs

Nikolajs Sergejevs (1876. g. 15./ 27. septembrī Sanktpēterburgā, Krievijas impērijā – 1951. g. 23. maijā Nicā, Francijā) – horeogrāfs, baletdejotājs un pedagogs. 1922.–1925. gadā bija baleta izrāžu režisors Latvijas Nacionālajā operā. 

1894. gadā Nikolajs Sergejevs absolvējis Teātra skolu Sanktpēterburgā, Mariusa Petipā klasi. Viņa pedagogi Teātra skolā bija arī Pāvels Gerts un Ļevs Ivanovs.

No 1894. līdz 1918. gadam baleta mākslinieks dejoja Pēterburgas/ Pēterpils Marijas teātra baleta trupā. 1904. gadā Nikolajam Sergejevam tika piešķirts solista tituls. Kopš 1903. gada viņš vienlaikus strādāja arī par baleta izrāžu režisoru, no 1914. gadā kļuva par šā teātra baleta trupas galveno horeogrāfu. Divdesmit gadu garumā – no 1897. līdz 1917. gadam – viņš bija baleta mākslas pedagogs Pēterburgas/ Pēterpils Teātra skolā.

Nikolajs Sergejevs kā viens no pirmajiem 20. gadsimtā mēģināja pierakstīt profesionālās dejas kustības. Šos pierakstus viņš veicis pēc Vladimira Stepanova (Marijas teātra baletdejotāja) notācijas sistēmas. Daļu pierakstu veica arī viņa asistenti. Tā kā tolaik nebija kinoierakstu, šiem pierakstiem bija liela nozīme, lai saglabātu Mariusa Petipā un citu izcilu Krievijas horeogrāfu atstāto mantojumu. 

1918. gadā Nikolajs Sergejevs emigrējis no Padomju Krievijas, viņam izdevās aizvest līdzi 22 baletu horeogrāfisko tekstu ierakstus, to skaitā bija “Apburtā princese”, “Gulbju ezers”, “Riekstkodis” u.c. Pēc šiem pierakstiem viņš dažādās pasaules baleta trupās rekonstruējis krievu klasiskā baleta repertuāra izrādes. Tagad šie pieraksti glabājas Hārvarda Universitātē (ASV).

1922. gadā Nikolajs Sergejevs noslēdzis līgumu ar Latvijas Nacionālās operas direkciju un trīs sezonas bija teātra galvenais horeogrāfs. Viņš vadīja baleta trupu, kurā iesākumā bija desmit cilvēku – trīs kungi un septiņas dāmas. Tādēļ N. Sergejevam vajadzēja organizēt savu privāto baleta studiju, kurā mācītos gan bērni, gan pieaugušie, jo bija nepieciešams steidzami sākt sagatavot profesionālus baleta māksliniekus. N. Sergejeva studijas audzēkņi bija vēlāk pazīstami Latvijas baletdejotāji: Sira Jurgene, Mirdza Kārkliņa (1918–?), Natālija Cveiberga un Osvalds Lēmanis. 

Pirmais N. Sergejeva horeogrāfiskais iestudējums Rīgā – P. Hertela balets “Veltīgā uzmanība” – tika izrādīts publikai 1922. gada 1. decembrī, un šis datums, kā apgalvo Latvijas baleta vēsturniece Ija Bite (1938–2007), tiek uzskatīts par Latvijas profesionālā baleta tapšanas sākumu. Izrādē uzstājās baleta mākslinieki, N. Sergejeva baleta skolas audzēkņi, kā arī bijušie Marijas teātra solisti Jeļena Ļukoma un Boriss Šavrovs. Marselīnas partiju, kuru pēc baleta autoru ieceres izpilda baletdejotāji vīrieši, izpildījis pats Nikolajs Sergejevs. Pirmizrādei bija lieli panākumi.

1923. gada 2. janvārī pirmoreiz tika izrādītas atsevišķas ainas no Ludviga Minkusa baleta “Bajadēra”. 1923. gada 22. maijā notika trešā pirmizrāde – E. Deldeveza, L. Minkusa baleta “Pahita” iestudējums. Arī to labi uzņēma skatītāji un žurnālisti.

Pirmā sezona bija radoši un veiksmīgi noslēgusies, taču jau radās nopietnas problēmas. Vispirms, finansējums baleta trupas darbībai bija nepietiekams: ļoti trūka naudas gan dekorācijām, gan tērpiem, gan baletdejotāju algām. Visticamāk, ka N. Sergejevam neizdevās izveidot dialogu ar Latvijas Nacionālās operas direkciju un viņam nebija iespējas piepildīt savas radošās ieceres. Situācijas sekas bija horeogrāfa satraukums, ķildas trupā un, galvenais, netapa jaunas baleta izrādes.

Nākamajās divās sezonās horeogrāfs N. Sergejevs lielākoties iestudējis baleta ainas operu izrādēs. Viņš iestudējis dejas šādāš operās: A. Rubinšteina “Demons”, Dž. Verdi “Aīda”, O. Nikolaji “Jautrās vindzorietes”, A. Dargomižska “Nāra”, Dž. Meijerbēra “Hugenoti”, K. Sensānsa “Samsons un Dalila”, M. Musorgska “Boriss Godunovs”, N. Rimska-Korsakova “Pasaka par caru Saltanu”, Dž. Pučīni “Madama Butterfly”, R. Vāgnera “Nirnbergas meistardziedoņi”.

Jaunu baleta izrāžu trūkums, pieaugošā nesaprašanās starp horeogrāfu un Nacionālās operas vadību radījusi saspringtu situāciju. Tādēļ 1924./1925. gada sezonas beigās līgums ar Nikolaju Sergejevu netika pagarināts, un 1925. gada vasarā viņš aizbrauca no Rīgas.

Un tomēr Nikolajs Sergejevs Latvijas baleta vēsturē iegājis kā pieredzējis horeogrāfs, kas jaunajiem latviešu baletdejotājiem iemācījis klasiskā baleta pamatus, izpratni par baleta estētiku un veicis pirmo pilnīgu baleta iestudējumu (un nevis atsevišķas baleta ainas, kā tas notika pirms viņa), ar ko arī aizsākās klasiskā baleta laikmets Latvijā.

Turpmākajos gados Nikolajs Sergejevs galvenokārt dzīvoja Anglijā un Francijā, sadarbojoties ar daudzām baleta trupām. Tā 1927. gadā viņš bija baletmeistars Annas Pavlovas kompānijā; 1929. gadā viņš strādāja Parīzes privātajā operā un kopā ar baletdejotājiem devās viesizrādēs uz Dienvidameriku; 1933.–1938. gadā bija baleta mākslas pedagogs Sadler’s Wells Theatre baleta studijā Lielbritānijā; 1935. gadā iestudējis izrādes Krievu baleta trupā (Ballet Russe) Montekarlo; 1939. gadā – Alīsijas Markovas trupā; no 1941. gada līdz 1948. gadam viņš bija baletmeistars Monas Inglsbijas Starptautiskā baleta trupā.

Marina Mihaileca

Informācijas avoti:

Красовская В. Русский балетный театр начала 20 века. – Ленинград, 1972.

The Concise  Oxford Dictionary of Ballet. – Oxford, 1987.

Bite I. Latvijas balets. – Rīga: Pētergailis, 2002.