Arkādijs Kacs

Arkādijs Kacs (1931. g. 5. janvārī Nikolajevā/ Mikolajivā, Ukrainas PSR) – teātra režisors, Rīgas Krievu drāmas teātra mākslinieciskais vadītājs no 1963. līdz 1988. gadam.

Arkādijs Kacs ir dzimis 1931. gada 5. janvārī (pēc citiem dariem – 22. februārī) Nikolajevā (tagad – Mikolajiva). Šajā pilsētā 1947. gadā viņš absolvēja vidusskolu. “Manai mātei bija divu klašu izglītība [..], un tie bija izsalkuma pilni, sūras bērnības gadi. Man tas varēja slikti beigties, taču mani izglāba tas, ka 16 gadu vecumā es iestājos Odesas Teātra skolā,” tā savus bērnības gadus atceras A. Kacs. Saņēmis diplomu, jaunais aktieris devās uz Maskavu, taču tur viņam veiksme neuzsmaidīja. A. Kacs atgriezās Ukrainā un sāka strādāt Odesas Padomju armijas teātrī un Beļcu Krievu teātrī Moldāvijā (tagad - Moldova).

Pēc trīs gadu obligātā dienesta Baltijas flotē A. Kacs devās uz Ļeņingradu (tagad – Sanktpēterburga) un iestājās Ļeņingradas Valsts teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūta (tagad – Sanktpēterburgas Teātra mākslas akadēmija) Režijas fakultātē, kur lielisko pedagogu A. Muziļa un A. Kacmana vadībā bija ieguvis labu profesionālo izglītību. 1960. gadā viņš absolvēja institūtu un pēc augstskolas absolventu sadales komisijas norīkojuma nonāca Iževskas Drāmas teātrī (Udmurtijas APSR).

Pēc diviem gadiem Arkādijs Kacs saņēma Rīgas Krievu drāmas teātra direkcijas ielūgumu strādāt Rīgā un kļuva par šā teātra galveno režisoru: 1964. gada 1. novembrī A. Kacu apstiprināja šajā amatā.

Sākās garšs un spilgts savdabīgā psiholoģiskā teātra tapšanas laikposms – ar savu atšķirīgo repertuāru un māksliniecisko programmu. Rīgas periods režisora A. Kaca dzīvē turpinājies 25 gadus – tas nesis viņam slavu, vispārīgu atzīšanu un lielus radošus panākumus.

Jaunais režisors bija izvirzījis uzdevumu – piesaistīt skatītājus un noturēt viņu interesi par teātri. Tas bija grūts process ilgu gadu garumā. Pakāpeniski tapa tieši savs, tikai Rīgas Krievu drāmas teātrim raksturīgais repertuārs, kas atspoguļojis visaktuālākās problēmas. Tās bija šādas teātra izrādes: K. Simonova “Kādas mīlestības stāsts” (1963. g.); A. Andrejeva “Spriediet par mums, cilvēki” (1964. g.), D. Pavlovas “Sirdsapziņa” un J. Germana “Esmu atbildīgs par visu” (1969. g.), B. Poļevoja “Mežonīgajā krastā” (1969. g.). Teātra repertuārā parādījās arī to laiku ārzemju dramaturģija – N. Hikmeta, E. de Filippo, B. Brehta un citu autoru lugas. A. Kacam tuvs bija traģikomēdijas žanrs, kur viņa, kā iejutīga režisora un smalka psihologa, talants izpaudās jo īpaši.

Arkādijs Kacs  veidoja savu domubiedru komandu. Spēlēt uz Rīgas Krievu drāmas teātri atbrauca viņa kursabiedri – režisors Leonīds Beļavskis, māksliniece T. Šveca. Teātra trupā ienāca jauni aktieri: Raina Praudiņa, Ņina Ņeznamova, Aleksandrs Bojarskis, Anatolijs Kričevskis, Mihails Hižņakovs, Anna Umanska, Tatjana Maļčenko, Aleksejs Mihailovs, Rodions Gordijenko, Marks Ļebedevs. Tika izveidots vienots ansamblis, pilnveidojusies iestudējumu kultūra, izrādes ieguva ilgstošu skatuves dzīvi.

Par Arkādija Kaca uzticamu līdzgaitnieci un dzīvesbiedri kļuva aktrise Raina Praudiņa, režisora Borisa Praudiņa un aktrises Elvīras Kronbergas – Rīgas Jaunatnes teātra pamatlicēju – meita. Bet pašam A. Kacam, kā rakstīja teātra kritiķi, liktenis bija lēmis turpināt režisora Konstantīna Ņezlobina iesākto.

Jau 1964. gadā A. Kacs pievērsās klasikas daiļdarbiem un iestudējis M. Gorkija lugu “Jegors Buličovs un citi”. Tas bija pirmais solis, precīzāk sakot, mēģinājums piešķirt pazīstamajai lugai savu redzējumu un atveidojumu. Izrādes iestudējuma dziļums un meistarīga aktierspēle atstājuši dziļu iespaidu skatītājos. A. Kaca teātris kļuva par vienu no labākajiem krievu teātriem Baltijā.

1965. gada sākumā teātris sāka paplašināt savu radošo diapazonu. Pirmo reizi uz dramatiskā teātra skatuves tika iestudēts  A. Lorenta un L. Bernsteina mūzikls “Vestsaidas stāsts”. Tolaik šādu drosmīgu režisora risinājumu ne visi pieņēma un izprata. Šis emocionālais un psiholoģiski smalkais režisoru A. Kaca un L. Beļavska iestudējums kļuva par sensāciju. Stāsts par mūsdienu Romeo un Džuljetu pārsteidza teātra cienītājus visā bijušās Padomju Savienības telpā, Rīga kļuva par skatītāju pievilkšanās centru. Uz Rīgu brauca skatīties šo izrādi. Biļetes teātrī bija izpārdotas katru dienu, biļetes tika pirktas izrādei ilgi uz priekšu, skatītāji jau naktī aizņēmuši rindu uz teātra kasi.

1969. gadā Rīgas Krievu drāmas teātra repertuārā tapa jauns mūzikls – D. Vasermana un D. Deriona “Cilvēks no Lamančas” (A. Kaca un B. Lucenko iestudējuma). Un izrādi atkal sagaidījis pārsteidzošs panākums. Šo mūziklu izrādīja 200 reizes. Repertuāra politikā liela nozīme bija literārās daļas vadītājam Zinovijam Segalam. Teātra trupa veica savus radošos meklējumus, pārvarot cenzūras un ideoloģiskos šķēršļus, saskaroties ar aizliegumiem, aizstāvēdama savu pārliecību, pārgalvīgi atklājot jaunus krievu un ārzemju dramaturģijas darbus, kas ļāva teikt patiesību par asākajām sabiedrības un atsevišķu personību problēmām.

1960. gadu beigās un 1970. gadu sākumā teātra repertuārā galvenā vieta bija mūsdienu dramaturģijai. Tapa izrādes: V. Korostiļeva “Pēc simts gadiem bērzu birzī”, A. Makajonka “Nomocītais apustulis”, B. Brehta “Kaukāza krīta aplis” (režisori A. Kacs un L. Beļavskis). Par spilgtiem notikumiem teātra dzīvē kļuva 1972. gadā iestudētā  A. Upīša traģēdija “Žanna d’Arka” (režisori A. Kacs un I. Pekkers) un 1974. gadā iestudētā E. Radzinska luga “Sarunas ar Sokratu”. K. Sakoni lugas “Televīzijas pārraižu traucējumi” iestudējums tika atzinīgi novērtēts ungāru dramaturģijas festivālā 1971. gadā, bet režisoram A. Kacam tika piešķirta Ungārijas Kultūras un izglītības ministrijas prēmija par labāko režiju. A. Vampilova lugas “Pīļu medības” iestudējums bija ne tikai nozīmīgs notikums teātra dzīvē, bet arī labākais šīs lugas iestudējums vispār. Teātra kritiķi rakstījuši, ka A. Kaca režijai bija raksturīga neparasta aktualitātes izjūta.

Laika gaitā mainījās arī Arkādija Kaca attieksme pret klasikas daiļdarbiem, tā bija kļuvusi padziļinātāka. Liels sasniegums bija M. Gorkija lugas “Dibenā” iestudējums (1970. g.). Savdabīgs režisora lasījums atklājās V. Šekspīra traģēdijā “Karalis Līrs”, rādot skatītājiem milzīgu pulksteni, kas skaita laiku. Par notikumu teātra dzīvē kļuva A. Ostrovska komēdijas "Arī gudrinieks pārskatās" iestudējums (1973. g.). N. Gogoļa komēdijas “Revidents” viedais un spilgtais iestudējums (1981. g.) tika atzīts par visoriģinālāko un interesantāko šīs lugas iestudējumu visā pēckara vēsturē. Psiholoģiski piesātinātas bija A. Čehova “Ķiršu dārzs” (1979. g.) un “Kaija” (1983. g.) izrādes. B. Brehta lugas “Trīsgrašu opera” un I. Bābela “Riets” (1987. g.) nesuši teātrim ilgus un pelnītus panākumus.

25 gadu garumā A. Kacam uzticīgi kalpojot Rīgas Krievu drāmas teātrim, kolektīva radošo dzīvi ietekmēja režisora uzskati, intereses un individuālais rokraksts, viņa prasme dziļi līdz sāpēm, bet dažkārt aizraudamies, izlasīt lugu, atrast tajā saskaņu ar laikmetu un iemiesot to uzvedumā. Teātrī Arkādiju Kacu cienīja un mīlēja itin visi. Šī teātra trupa bija īsta ģimene, kurā saudzīgi rūpējās cits par citu. Pēkšņi radušās problēmas tika risinātas ar tēvišķu gādību. Rets gadījums, kad režisoru atzina gan kā lielu meistaru, gan kā lielu cilvēku. Viņa pēdējā izrāde Rīgas Krievu drāmas teātrī kā teātra mākslinieciskā vadītāja bija 1988. gadā iestudētā V. Šekspīra traģēdija “Hamlets”. Šis iestudējums liecinājis par teātra jaunrades spēku un garīgo pacēlumu!

1988. gadā Arkādijs Kacs kopā ar dzīvesbiedri aktrisi Rainu Praudiņu atstājis Rīgu un devies uz Maskavu. Tur 1988.–2002. gadā  A. Kacs strādāja par režisoru Vahtangova Valsts akadēmiskajā teātrī. Pēc tam viņu uzaicināja strādāt Maskavas teātrī “Pie Ņikitas vārtiem”. Pēc tam  viņš vadījis Maskavas teātri “Aktjorskij dom”. Viņš ir iestudējis izrādes arī Uļjanovskas Drāmas teātrī, A. Čehova Maskavas Dailes teātrī, Lesjas Ukrainkas Nacionālajā akadēmiskajā krievu drāmas teātrī, Tambovas Drāmas teātrī.

2003. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī viņš iestudējis A. Ostrovska lugu “Ienesīga vieta” un 2005. gadā – Ričarda B. Šeridana lugu “Mēlnesības skola”.

Arkādijs Kacs pasniedzis teātra mākslu Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes un Mičiganas štata Universitātes (ASV) studentiem.

Sagaidot savas dzīves 80 gadu jubileju, Arkādijs Kacs uzrakstījis grāmatu “Почти вся жизнь”/ “Gandrīz visa dzīve” un veltījis to lieliskai aktrisei un savai uzticamai dzīvesbiedrei Rainai Praudiņai. Tās ir filozofiskas pārdomas un atmiņas par teātri, dzīvi un cilvēkiem: “Tagad pār visiem, kā lāsts, karājas nepārvarams kārdinājums pēc rafinētas un neveselīgas spēles mākslā. Mūsdienu teātrim ar lielu spēku ir jācīnās pret sparīgi uzbrūkošo antikultūru. Nekad vēl viduvējība nav bijusi tik augstu vērtēta, kā tas ir šodien. Varbūt savos izteikumos par teātri esmu pārāk patētisks, taču laiks ir tik bezkaunīgs, ka kaunēties par to negribas. Krievijā teātris ir kas vairāk nekā tikai teātris. To veicina divi faktori: teātra sabiedriskā nozīmība un valoda. Tieši valoda, tās ritms, intonācija, skanīgums, radījuši to neatkārtojamību, kas ir spējīga izteikt dvēseli, to pašu mīklaino dvēseli, kura vienmēr bijusi tik pievilcīga un kuras noslēpumu vienmēr centušies izprast.”

Režisors Arkādijs Kacs ir Udmurtijas APSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks (1963. g.), Latvijas PSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks (1967. g.), Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieks (1976. g.), Ukrainas Tautas skatuves mākslinieks (2004. g.), KF Nopelniem bagātais mākslas darbinieks (2007. g.).

Dēls: Anatolijs Praudins (dzim. 1961. g.)

Svetlana Vidjakina

Informācijas avoti:

Рижский театр русской драмы. Очерк истории 1940–1983. – Рига: Зинатне, 1983.

Русский театр в Риге. 110 лет со дня основания  Русского театра в Риге. – Рига: Фонд «Содружество».

Рижский театр русской драмы. – Рига: Liesma, 1983.

А. Кац. Почти вся жизнь. – Издательство: Балтийские сезоны, 2010.