Jurijs Jurovskis

Jurijs Jurovskis (skatuves pseidonīms; īstais vārds un uzvārds – Georgijs Saruhanovs; 1894. g. 21. aprīlī/ 3. maijā Тiflisā/ Tbilisi, Krievijas impērijā – 1959. g. 30. decembrī Rīgā, Latvijas PSR) – no 1924. gada aktieris un teātra režisors Rīgas Krievu drāmas teātrī (tagad – M. Čehova Rīgas Krievu teātris). 

Nākamais aktieris ir dzimis 1894. gada 21. aprīlī (3. maijā – pēc jaunā stila) Tiflisā/ Tbilisi, aptiekāra Iļjas Saruhanova ģimenē. Georgija Saruhanova māte bija cēlusies no folkloristu un tautas teicēju ģimenes. 

16 gadu vecumā Georgijs pirmo reizi apmeklējis teātri. Redzētais atstāja uz viņu neizdzēšamu iespaidu. Kopš tā laika jauneklis sapņoja tikai par teātri vien. 

1912. gada beigās Georgijs Saruhanovs lūdza pieņemt viņu Tiflisas/ Tbilisi "Aktieru biedrības" krievu trupā, taču viņam atteica, jo jauneklis slikti pārvaldīja krievu valodu. Tomēr viņam piedāvāja kļūt par bundzinieku orķestrī. Kādu dienu viens no trupas aktieriem saslima, aizstājējs netika atrasts, un Georgijam Saruhanovam piedāvāja nelielu epizodisku lomu. Režisora asistents šo lomu uzrakstījis uz vārda "Jurijs Jurovskis". Kopš tā laika šis pseidonīms stingri nostiprinājās aktierim.

1914. gadu var pamatoti uzskatīt par Jurija Jurovska lielā radošā ceļa sākuma gadu. Pēc Tiflisas/ Tbilisi “Aktieru biedrības” izformēšanas, pateicoties gadījumam, J. Jurovskis saņēmis ielūgumu uz Jekaterinburgas teātra trupu. Nospēlējot tur ievērojamu skaitu epizodisku lomu, apguvis krievu valodu, viņš drošsirdīgi devās uz Maskavas Drāmas teātri (V. Suhodoļska antreprīze) un tika pieņemts darbā nelielu lomu atveidošanai.

Maskavas Drāmas teātrī jauno skatuves mākslinieku ievēroja jau pazīstamā aktrise Jeļena Poļevicka un sāka palīdzēt viņam attīstīt savu aktiera talantu. Tā kā Maskavā nebija iespējams eksperimentēt uz skatuves ar jauno aktieri, aktrise izvēlējās citu ceļu. Viņa paņēma J. Jurovsku sev līdzi uz viesizrādēm Penzā, kur nebija profesionālā teātra, taču bija spēcīgs amatieru pulciņš, un tur aktrise izveda iesācēju uz skatuves. Tādējādi Jeļena Poļevicka bija kļuvusi par pirmo skolotāju nākamajam lielajam skatuves māksliniekam. Un vēlāk viņa palīdzēja aktierim Jurovskim pilnveidot savu meistarību.  

Penzā notika arī Jurija Jurovska liktenīgā iepazīšanās ar Nikolaju Soboļščikovu-Samarinu, kurš paņēmis aktieri savā antreprīzē Rostovā pie Donas, un kur viņam sāka uzticēt spēlēt jau nopietnas lomas. 

Tomēr aktiera Jurovska karjeras sākumposms izrādījās aptumšots ar politiskajiem satricinājumiem, kas notikuši Krievijā. Viņam bija jāiztiek ar gadījuma ienākumiem, bieži jāmaina antreprīzes. 1919. gadā skatuves mākslinieks saņēma aicinājumu no Harkivas pilsētas teātra režisora Nikolaja Sineļņikova. Šajā laikā šo pilsētu kontrolējušas Baltās armijas vienības, un Jurijs Jurovskis tika pakļauts iesaukšanai armijā. Tomēr viņam izdevās iegūt no vietējās gruzīnu diasporas apliecību, ka pēc tautības viņš ir gruzīns, tādējādi viņam nebija jāiet krievu militārajā dienestā. 

Pēc kāda laika aktrise Jeļena Poļevicka nosūtīja J. Jurovskim piedāvājumu izbraukt uz Sevastopoli, ko viņš arī izdarīja. Taču arī šajā pilsētā apstākļi bija sarežģīti. Teātra izrādes notika ļoti reti. Drīz vien J. Poļevicka saņēma piedāvājumu doties viesizrādēs uz Bulgāriju. Izmantojot radušos situāciju, J. Poļevicka, J. Jurovskis un gandrīz visa pārējā aktieru trupa no Sevastopoles ar kuģi izceļoja uz Bulgāriju.

Bulgāru publika laipni sagaidījusi krievu aktierus. Sevišķi bulgāru skatītājiem iepatikās teātra uzvedums pēc Ivana Turgeņeva romāna “Priekšvakarā” motīviem. Taču, pretēji izrāžu lielajiem panākumiem, trupai nācās dzīvot ļoti pieticīgi. Jeļena Poļevicka un Jurijs Jurovskis kopā ar lielāko trupas daļu nolēma doties uz Vāciju. 

Berlīnē krievu teātra māksliniekiem izdevās iestudēt vairākas izrādes “Vācu teātrī”/ Deutsches Theater, kuru vadījis pazīstamais aktieris un režisors Makss Reinharts. Pēc tam trupa izrādīja lugas citās Vācijas pilsētās, kā arī viesojās Čehoslovākijā. 

Jurija Jurovska talants tika ievērots, un viņš tika aicināts uz Maksa Reinharta teātri, lai tur piedalītos pantomīmas izrādē "Pajaci", kas radījusi lielu sensāciju tā laika teatrālajā Berlīnē. Vācijā J. Jurovskis bija atveidojis arī dažas lomas vairākās spēlfilmās. Tomēr nākotnes perspektīvu viņam, kā arī citiem krievu aktieriem, Vācijā nebija. 

Te, tieši īstajā brīdī Jurijs Jurovskis saņēmis aicinājumu no pazīstamās aktrises Jekaterinas Roščinas-Insarovas spēlēt viņas veidotajā Kamerteātrī Rīgā. Tajā pašā laikā aktieri aicinājis uz Rīgu arī Rīgas Krievu drāmas teātra antreprīzes līdzīpašnieks Mihails Muratovs. Tolaik Rīgas Krievu drāmas teātris bija vienīgais krievu teātris, kas pastāvīgi darbojās ārpus Krievijas. Jurovskis saņēmis arī vēstuli no savas bijušās kolēģes uz Harkivas teātra skatuves – Lidijas Melņikovas, kas ziņojusi viņam par savu dzīvi Rīgā un darbību vietējā krievu teātrī.  

Galu galā Jurijs Jurovskis pieņēma lēmumu un 1924. gada beigās ieradās Rīgā, kā izrādījās, uz visiem laikiem. 

Darbs J. Roščinas-Insarovas Kamerteātrī izrādījās īslaicīgs. Jau 1925. gadā Kamerteātris, nesaņemot valsts dotāciju, pārtrauca savu darbību. Tomēr nepilnas sezonas laikā aktierim Jurovskim izdevās nospēlēt virkni nozīmīgu lomu, piemēram, Rogožinu (izrādē “Idiots” pēc F. Dostojevska romāna motīviem) un Jošku-muzikantu (Osipa Dimova lugā “Savu skumju dziedonis”) u.c. Rīgas Kamerteātrī notika arī viņa kā režisora debija. 

Gandrīz tūlīt pēc ierašanās Latvijā Jurijs Jurovskis bija izveidojis kontaktus ar latviešu skatuves mākslinieku aprindām. Kādu reizi pie viņa pienāca latviešu jauniešu grupa un izteica lūgumu nodarboties ar viņiem, palīdzot apgūt aktiermeistarību. Jurovskis tam piekrita un vienlaicīgi sāka apgūt latviešu valodu. Viņa audzēkņu vidū bija nākotnē pazīstamie skatuves meistari: Edgars Zīle, Ģirts Bumbieris, Luijs Šmits, Nikolajs Mūrnieks u.c.

1926. gadā uz studijas bāzes tika izveidots Rīgas Strādnieku teātris, kas atradās koka mājiņā Tērbatas ielā 64 (slēgts 1934. gadā pēc K. Ulmaņa apvērsuma). Jurijs Jurovskis bija viens no šā teātra dibinātājiem.

Rīgas Strādnieku teātrī J. Jurovska vadībā tika iestudētas vairākas teātra izrādes, tostarp: Džordža Bernarda Šova melodrāma “Velna māceklis”; izrāde “Krusttēva Toma būda” pēc Harietas Bīčeres-Stovas romāna motīviem; “Emīls un Berlīnes zēni” (vācu: Emil und die Detektive) pēc Ēriha Kestnera grāmatas motīviem. Kopumā tika iestudētas 17 izrādes.

1937.–1940. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī J. Jurovskis veiksmīgi iestudējis šādas izrādes: Bjernstjernes Bjernsona lugu ''Bankrots''; Frīdriha Šillera drāmu ''Viltus un mīla''; Fransuā Moriaka lugu ''Asmodējs''; Jūlija Pētersona lugu “Norieta kvēle”; Viljama Somerseta Moema lugu ''Penelope''; ''Portugāles ķeizars'' pēc Selmas Lāgerlēvas romāna motīviem; Žana Batista Moljēra un Marka-Antuāna Šarpentjē komēdiju ''Iedomātais slimais''; Tijas Bangas komēdiju ''Septiņas vecmeitas''; Hermaņa Bāra komēdiju ''Meistars'' u.c. 

Latvijas Nacionālajā operā no 1936. līdz 1943. gadam J. Jurovska vadībā tika iestudētas šādas izrādes: Eižena d'Albēra opera “Ieleja”; Franča Lehāra operete “Grāfs Luksemburgs”; Johana Štrausa-dēla operete “Čigānu barons”; Leoša Janāčeka opera “Jenūfa”; Alberta Lorcinga opera “Cars un namdaris”; Pētera Čaikovska opera “Pīķa dāma”; Aleksandra Borodina opera “Kņazs Igors”; Džuzepes Verdi opera “Otello”; Džoakīno Rosīnī opera “Seviļjas bārddzinis”. 

1937. gadā Liepājas Tautas teātrī J. Jurovskis iestudējis Viktora Igo drāmu “Anželo”. 1938.–1939. gadā Jelgavas Latviešu drāmas teātrī tika iestudēti četri uzvedumi: Ž. B. Moljēra komēdija “Skopulis”; Viljama Šekspīra komēdija “Spītnieces savaldīšana”; Onorē de Balzaka luga “Pamāte” un Aleksandra Ostrovska luga “Bez vainas vainīgie”.

1938. gadā Daugavpils Drāmas teātrī – J. Jurovskis iestudējis Ž. B. Moljēra komēdiju “Skopulis”. No 1942. līdz 1944. gadam J. Jurovskis iestudējis vairākas izrādes arī Latviešu Tautas teātrī. 

Tomēr lielāko daļu no savas radošās enerģijas un neizsmeļamā talanta Jurijs Jurovskis bija veltījis kalpošanai Rīgas Krievu drāmas teātrī. Ar šo teātri viņš bija saistīts no 1926. gada un līdz pat sava mūža pēdējām dienām. Šeit lielā mērā izpaudās viņa meistarības bezgalīgā bagātība, pārtapšanas māksla, atveidojot lomas, un jaunrades daudzdimensionalitāte. Šajā teātrī skatuves mākslinieks sasniedzis radošā brieduma virsotni. 

Jurija Jurovska lomas Rīgas Krievu drāmas teātrī: 

– Petručo (Viljama Šekspīra komēdijā “Spītnieces savaldīšana”);

– Mitja (izrādē pēc Fjodora Dostojevska romāna “Brāļi Karamazovi” motīviem);

– sulainis Grigorijs (Ļeva Tolstoja komēdijā “Izglītības augļi”);

– tēvs Sergijs (Ļeva Tolstoja tāda paša nosaukuma garstāsta dramatizējumā);

– Bazarovs (izrādē “Tēvi un dēli” pēc Ivana Turgeņeva romāna  motīviem);

– Prozorovs (Antona Čehova lugā “Trīs māsas”);

– Pēterītis Trofimovs (Antona Čehova lugā “Ķiršu dārzs”);

– Astrovs (Antona Čehova lugā “Tēvocis Vaņa”);

– Ivanovs (Antona Čehova tāda paša nosaukuma lugā);

– Ņeznamovs un Murovs (Aleksandra Ostrovska lugā “Bez vainas vainīgie”);

– Andrejs Gavrilovičs (Aleksandra Ostrovska un Nikolaja Solovjova lugā “Belugina precības”);

– Glumovs (Aleksandra Ostrovska komēdijā “Arī gudrinieks pārskatās”);

– Rabačovs (Aleksandra Ostrovska lugā “Spīd, bet nesilda”);

– Isidors Beršanskis (izrādē “Māli podnieka rokās” pēc Teodora Dreizera lugas “Podnieka rokas”);

– Krustiņš (Rūdolfa Blaumaņa lugā “Pazudušais dēls”);

– Aleksis (Rūdolfa Blaumaņa lugā “Skroderdienas Silmačos”);

– Edgars, Frišvagars (izrādē “Ugunī” pēc Rūdolfa Blaumaņa noveļu motīviem);

– Ebins Kebots (Jūdžina О`Nīla lugā “Mīla zem gobām”);

– Beloborskis (Aleksandra Sumbatova-Južina drāmā “Vecais rūdījums”);

– Fabricio (Karlo Goldoni komēdijā “Viesnīcniece”);

– Granatovs (Alekseja Faiko lugā “Cilvēks ar portfeli”);

– Mets Donnats (Džona Golsvertija lugā “Bēgšana”);

– Žans Reno (Ādolfa Filipa d`Enerī lugā “Tiesas kļūda”);

– Bairons (izrādē pēc Maksa Broda lugas “Lords Bairons iziet no modes”);

– oficiants Tunihtugs (Ferdinanda Bruknera lugā “Noziedznieks”);

– Artjoms Goduns (Borisa Lavreņova lugā “Lūzums”);

– Losenko (Josifa Pruta lugā “Mstislavs Udalojs”);

– Poļežajevs (Leonīda Rahmanova lugā “Ņemierīgās vecumdienas”);

– Vasilijs Motiļkovs (Viktora Guseva lugā “Slava”);

– Ferdinands Markandāls (Onorē de Balzaka lugā “Pamāte”);

– Pirogovs (izrādē “Māsas” pēc Jurija Germana stāstu motīviem);

– Higinss (Bernarda Šova lugā “Pigmalions”);

– Saveļevs (Konstantīna Simonova lugā “Tā tas arī būs”);

– Sirmais (Viļa Lāča lugā "Vedekla");

– Tumanskis (Aleksandra Afinogenova lugā "Mašeņka");

– Francisks I (Eižēna Skriba un Ernesta Leguvē lugā “Navāras Margaritas noveles”);

– Františeks Prohazka (Konstantīna Simonova lugā "Zem Prāgas kastaņām");

– Nikolajs Skrobotovs (Maksima Gorkija lugā "Ienaidnieki");

– Zabeļins (Nikolaja Pogodina lugā "Kremļa kuranti");

– Frenks (Jevgeņija Petrova satīriskajā lugā “Miera sala”);

– Bergs (izrādē "Gadsimta vidū" pēc Ļeva Šeiņina stāstu motīviem);

– Makars Dubrava (Aleksandra Korneičuka tāda paša nosaukuma lugā);

– Mihails Jarovojs, Romāns Koškins (Konstantīna Treņova lugā "Ļubova Jarovaja");

– Šaļimovs (Maksima Gorkija lugā "Vasarnieki";

– Liņajevs (Aleksandra Ostrovska lugā "Vilki un aitas");

– Lopouhovs (Sergeja Mihalkova lugā "Vēži");

– Semjuels Stīls (Augusta Jākobsona lugā "Šakāļi");

– Klēberga kungs (Andreja Upīša komēdijā “Peldētāja Zuzanna”);

–  Līrs (Viljama Šekspīra traģēdijā “Karalis Līrs”);

– Somovs (Maksima Gorkija lugā “Somovs un citi”);

– Stesels (Aleksandra Stepanova un Ivana Popova lugā "Portartūra");

– Arvīds Rancāns (Vladimira Kaņiveca lugā “Pēc kāzām”);

– Makbets (Viljama Šekspīra traģēdijā “Makbets”);

– Tevje (izrādē “Pienvedējs Tevje” pēc Šolema Aleihema stāstu motīviem) u.c. 

Rīgas Krievu drāmas teātrī Jurija Jurovska iestudētās izrādes

(no 1925. līdz 1940. gadam): 

– Judžina О`Nīla “Anna Kristija”;

– “Muižnieku ligzda” pēc Ivana Turgeņeva romāna motīviem;

–  Tatjanas Čšepkinas-Kuperņikas “Vecmāmiņa”;

– Andrē Moruā “Lords Bairons”;

– “Noziegums un sods” pēc Fjodora Dostojevska romāna motīviem;

–  Valentīna Katajeva “Apļa kvadratūra”;

– “Krauja” pēc Ivana Gončarova romāna motīviem;

– Aleksandra Ostrovska “Bez vainas vainīgie”;

– Iļjas Surgučova “Rudens vijoles”;

– Frīdriha Šillera “Viltus un mīla”;

– Aleksandra Korneičuka “Platons Krečets”;

– Leonīda Leonova “Skutarevskis”;

– Marka Trigera “Laimīgā sieviete”;

–  Aleksandra Ostrovska “Trakā nauda”;

– Daniēla Dregelli “Labi pašūta fraka!”;

–  “Anna Kareņina” pēc Ļeva Tolstoja romāna motīviem;

– Ļeva Urvancova “Vera Mirceva”;

–  Viljama Somerseta Moema “Dottas jaunkundze”;

–  Alekseja Arbuzova “Taņa”;

–  Aleksandra Sumbatova-Južina “Piekūni un kraukļi”;

– Dmitrija Sverčkova “Dēls”. 

Rīgas Krievu drāmas teātrī Jurija Jurovska iestudētās izrādes

(1940. – 1957. gadā):

– Nikolaja Gogoļa “Revidents”;

–  Aleksandra Ostrovska “Sirds nav akmens”;

– Leonīda Rahmanova “Nemierīgās vecumdienas”;

– Borisa Lavreņova “Lūzums”;

–  Onorē de Balzaka “Pamāte”;

–  Aleksandra Ostrovska “Belugina precības”;

–  Vasilija Škvarkina “Vienkārša meitene”;

–  Aleksandra Afinogenova "Mašeņka";

– Konstantīna Simonova “Tā tas arī būs”;

– Bernarda Šova “Pigmalions”;

– Viļa Lāča "Bāka uz salas";

– Antona Čehova “Tēvocis Vaņa”;

– Rūdolfa Blaumaņa “Ugunī”;

– Viljama Šekspīra “Liela brēka, maza vilna”;

– Rožē Vaijāna “Pulkvedis Fosters atzīst sevi par vainīgu”;

– Aleksandra Korneičuka “Makars Dubrava”. 

Jurija Jurovska lomas kinofilmās: 

Pēckara gados aktieris Jurijs Jurovskis ne tikai spēlēja uz teātra skatuves, bet arī atveidoja lomas kinofilmās. 1949. gadā uz padomju kinoekrāniem iznāca pazīstamā kinorežisora Grigorija Aleksandrova spēlfilma "Tikšanās pie Elbas", kurā J. Jurovskis izcili nospēlējis vācu profesora antifašista Otto Dītriha lomu. Gadu vēlāk ne mazāk pazīstamais kinorežisors Vsevolods Pudovkins aicinājis Juriju Jurovski atveidot galveno lomu krāsainajā kinofilmā "Žukovskis". Drīz vien kinorežisors Grigorijs Aleksandrovs atkal piedāvājis Jurijam Jurovskim atveidot lomu, šoreiz tā bija kņaza Viļjegorska loma spēlfilmā ''Komponists Gļinka'' (1952. g.), kas tika veltīta krievu komponista dzīvei un daiļradei.  

***

Jurijs Jurovskis (Georgijs Saruhanovs) pēc smagas slimības ir miris 1959. gada 30. decembrī Rīgā. Apbedīts Raiņa kapos Rīgā.

*** 

Goda nosaukumi: 

– Latvijas PSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks (1945.g.);

– Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieks (1950. g.);

– PSRS Tautas skatuves mākslinieks (1956. g.).

Apbalvojumi:

– ordenis “Goda Zīme” (1946.g.);

– Darba Sarkanā Karoga ordenis (1950. g.);

– 1949. gadā - 1. pakāpes Staļina prēmija par izciliem sasniegumiem literatūras un mākslas jomā (par lomu kinofilmā “Tikšanās pie Elbas”);

– 1950. gadā - 2. pakāpes Staļina prēmija par izciliem sasniegumiem zinātnes, jaunrades, literatūras un mākslas jomā (par titullomu krāsainajā kinofilmā “Žukovskis”);

– 1954. gadā - Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija Goda raksts;

– 1958. gadā - Latvijas PSR  Valsts prēmija mūzikas, tēlotājmākslas, skatuves mākslas un kino mākslas jomā (par Tevjes lomas izpildīšanu izrādē “Pienvedējs Tevje” pēc Šolema Aleihema stāstu motīviem).

                                                           ***

Teātra zinātniece Tatjana Vlasova, kas tieši bija sarunājusies ar Juriju Jurovski, šādi raksturojusi viņu:

“Laipns un uzmanīgs pret apkārtējiem cilvēkiem, Jurovskis neizcēlās ar vaļsirdību, viņam nepatika apspriest teātra lietas kuluāros. Galu galā apkārtējiem viņš palika par "lietu sevī". Taču teātra darbā, tiešā radošajā procesā, Jurovskis centās visu izzināt, izjust un izpētīt. Viņš vēlējās izpētīt visu – līdz pēdējai naglai. Un viņš sasniedza savus mērķus.

Teica, ka viņu vienmēr sagaida laimīgs gadījums un viņš bez īpašām pūlēm iegūst to, ko vēlas. Taču patiesībā katrs laimīgais gadījums viņa dzīvē atgādinājis zelta stieni, kas iegūst savu īsto vērtību tikai pēc rūpīgas apstrādes. Katrs laimīgais gadījums padevies Jurovskim tikai pēc patiesi smaga darba, pēc stingras paškritikas, pēc rūpīgām izstrādēm. Tikai tad Jurovskis iekļāva šo "laimīgo gadījumu" savu panākumu sarakstā.”

(Т. Власова. Монолог в диалоге. – Даугава, № ½, 2008, 119. lpp.).

Informācijas avoti:

Татьяна Власова. Монолог в диалоге. –  Даугава, № ½, 2008, стр. 95–127.

Е.А. Вахрушева. Юрий Юровский. – Рига: Латвийское государственное издательство, 1977. Стр. 220.

Юрий Юровский. Биобиблиографический указатель. Сост. Ц. Цауне. – Рига: Государственная библиотека Латвийской ССР им. Вилиса Лациса, 1982. Стр. 67.

Ērika Zirne, Silvija Radzobe. Savas dzīves režisors. Jurijs Jurovskis (1894–1959). – 100 izcili Latvijas aktieri, I d., 2018, 334–345. lpp.

Foto: Jurijs Jurovskis (Georgijs Saruhanovs), 1915. gadā.

Pielikumā – foto no Jeļenas Vahruševas grāmatas: Юрий Юровский./ Jurijs Jurovskis. – Рига: Латгосиздат, 1957.