Jurijs Jurovskis

Jurijs Jurovskis (skatuves pseidonīms; īstais vārds un uzvārds – Grigorijs Saruhanovs) (1894. g. 21. aprīlī Тiflisā, Krievijas impērijā — 1959. g. 30. decembrī Rīgā, Latvijas PSR) —  no 1924. gada strādāja Rīgas Krievu drāmas teātrī.

Topošais aktieris dzimis Tiflisā (Tbilisi) aptiekāra Iļjas Saruhanova ģimenē. Grigorija māte bija cēlusies no folkloristu un tautas teicēju ģimenes.

Jaunais cilvēks pastāvīgi apmeklēja Tiflisas drāmas teātri. Drīz teātra režisors Konstantīns Mardžanovs iesaistīja aizrautīgo jaunekli teātra darbā. Var uzskatīt, ka šeit arī sākās Grigorija Saruhanova teātra karjera.

20 gadu vecumā Saruhanovs devās pirmajās viesizrādēs. Tas notika 1914. gadā. Viesizrāžu sākumposmā Eiropā sākās kara darbība. Tiflisas teātra trupa faktiski tika likvidēta. Saruhanovs, jau pazīstamam ar pseidonīmu Jurovskis, saņēma aicinājumu strādāt Jekaterinburgā.

Jekaterinburgas teātra trupas sastāvā Jurovskis bieži devās viesizrādēs uz Krievijas pilsētām: pirmoreiz viņš piestāja Penzā, tad Rostovā pie Donas. Šajā pilsētā viņš iepazinās ar aktrisi Jeļenu Poļevicku. Šī satikšanās Jurovskim kļuva liktenīga. 1917. gadā Jekaterinoslavļā viņi satikās uz skatuves otrreiz. Pēc diviem gadiem, ka aktrises – Lidija Meļņikova un Jeļena Poļevicka bija sniegušas pozitīvas atsauksmes par aktieri Jurovski, režisors Nikolajs Siņeļņikovs uzaicināja viņu darbā Harkovas teātrī.

Pēc ierašanās Harkovā Jurovskis uzreiz saņēma Šahovska lomu Alekseja Tolstoja lugā „Cars Fjodors Joanovičs”.

Taču pavisam drīz aktierim radās politiska konteksta maiņu izraisītas problēmas. Proti, pilsētu ieņēma Dienvidkrievijas Bruņoto spēku Baltās armijas (jeb tā dēvēto deņikiniešu) apakšvienības. Lai izvairītos no mobilizācijas, Jurijs Jurovskis nosūtīja oficiālu vēstuli Harkovas pilsētas gruzīnu kolonijas padomei, kurā rakstīja, ka viņam kā etniskam gruzīnam nav pienākums dienēt krievu armijā. Galu galā viņš šādu atļauju arī dabūja, lai gan no reāla iesaukuma draudiem tā nepasargāja. Drīzumā Poļevicka piedāvāja izbraukt uz Sevastopoli, un viņi slepeni pameta Harkovu. Bet arī šo pilsētu operatīvi un stratēģiski kontrolēja Baltā armija. Teātra izrādes notika ļoti reti. Drīzumā J. Poļevicka saņem piedāvājumu spēlēt viesizrādēs Bulgārijā. Izmantojot radušos situāciju, J. Poļevicka, J. Jurovskis un gandrīz visa pārējā teātra trupa no Sevastopoles aizbrauca uz turieni.

Bulgāru publikai sevišķi iepatikās Sevastopoles trupas uzvedumu pēc Turgeņeva romāna „Priekšvakarā”. Taču, pretēji izrāžu lielajiem panākumiem, trupai nācās dzīvot ļoti pieticīgi. Jeļena Poļevicka un Jurijs Jurovskis nolemj doties uz Vāciju.

1924. gadā Jurijs Jurovskis atbrauc uz Rīgu, kur apmetas uz dzīvi pavisam.

Dažas no lomām, ko Jurovskis atveidoja uz Rīgas Krievu drāmas teātra skatuves: Ferdinands („Mīla un viltus”), poručiks Jarovajs (K. Treņova drāma „Ļubova Jarovaja”), Makbets (Šekspīra tāda paša nosaukuma lugā), Arbeņins (M. Ļermontova „Maskarāde”), Vronskis (Ļ. Tolstoja „Anna Kareņina”), doktors Astrovs ( M. Čehova „Tēvocis Vaņa”), Čackis (A. Gribojedova „Gudra cilvēka nelaime”), matrozis Goduns (B. Lavreņova „Lūzums”), inženieris Zabeļins (N. Pogodina „Kremļa kuranti”) un Meluzovs (A. Ostrovska „Talanti un pielūdzēji”).

Kādu no „Kremļa kurantu” izrādēm noskatījies padomju kinorežisors Grigorijs Aleksandrovs, uzaicināja 1949. gadā J. Jurovski nospēlēt Otto Ditriha, vienkārša un kautrīga vācu inteliģences pārstāvj profesora antifašista, lomu filmā „Tikšanās pie Elbas”.

Jurijs Jurovskis beidzis Valsts teātra institūta J. Zavadska kursu. Lūk, viņa izcilākie padomju perioda skatuves uzvedumi: «Skutarevskis» (pēc Leonīda Ļeonova lugas), „Platons Krečets” (pēc A. Korneičuka darba), A. Arbuzova lugā „Taņa” un Konstantina Simonova „Tā arī būs”. Kopš 1936. gada J. Jurovskis piedalījās Latvijas Nacionālās operas uzvedumos. Padomju laikā Jurijs Jurovskis kļuva vispārzināms ar divām izcilām lomām: Makbetu un karali Līru.

Aktieris saņēmis daudzas atzinības un apbalvojumus par kino un teātrī atveidotām lomām. Viņš ir Darba Sarkanā Karoga ordeņa un ordeņa „Goda Zīme” kavalieris; 1950. un 1951. gadā saņēmis Staļina prēmiju; 1950. gadā ieguvis Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslinieka goda nosaukumu, 1956. gadā – PSRS Tautas mākslinieka goda nosaukumu. Pēc Otto Ditriha lomas atveidošanas kinofilmā „Tikšanās pie Elbas” pazīstamais padomju kinorežisors Vsevolods Pudovkins uzaicināja Juriju Jurovski titullomā filmā „Žukovskis”, kas uz padomju ekrāniem parādījās 1950. gadā. Jau pavisam drīz režisors Grigorijs Aleksandrovs atkal piedāvāja Jurovskim – šoreiz kņaza Viljegorska - lomu savā filmā „Komponists Gļinka” (1952), kas bija veltīta krievu komponista dzīvei un daiļradei.

Jurijs Jurovskis (Grigorijs Saruhanovs) nomira Rīgā 1959. gada 30. decembrī. Apglabāts Raiņa kapos.   

                                                                                                                   Aleksandrs Filejs   

Attēlā: Jurijs Jurovskis Jarovaja lomā K. Treņova lugā „Ļubova Jarovaja”.