Leonards Rastrigins

Leonards Rastrigins (1929. g. 23. jūlijā Jelabugā, Tatārijas APSR, Krievijas PFSR – 1998. g. 29. janvārī, Rīgā, Latvijas Republikā) – speciālists kibernētikas jomā, informātikas habilitētais doktors (Dr. habil. sc. соmр.).

Leonards Rastrigins dzimis Jelabugā, Tatārijā. 1953. gadā viņš absolvēja Maskavas Aviācijas institūtu (MAI) specialitatē lidmašīnu būve, tomēr pēc tam viņš pievērsās pētījumiem kibernētikas jomā. 1956. gadā L. Rastrigins iestājās PSRS ZA Mašīnmācības institūta aspirantūrā, strādāja šajā institūtā par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku (1958.–1962.g.g.). 1961. gadā viņš aizstāvēja tehnisko zinātņu kandidāta disertāciju (mehānika); savā disertācijā viņš piedāvāja izmantot nejaušā meklējuma metodes motora rotora automātiskajai sabalansēšanai.

20. gadsimta 60. gadu sākumā Leonards Rastrigins pārbrauca uz Rīgu un sāka strādāt Latvijas PSR ZA Elektronikas un Skaitļošanas tehnikas institūtā par  tolaik pasaulē vienīgās Nejaušā meklējuma laboratorijas (Лаборатория случайного поиска) vadītāju (1962.–1981.g.g.); kādu laiku institūtā viņš ieņēma arī direktora vietnieka zinātniskajā darbā amatu (1963.–1964.g.g.). 20. gadsimta 60. gados radošais darbs kibernētikas jomā nesa zinātniekiem gan atklājumu priekus, gan vilšanās bēdas. Leonards Rastrigins veltīja sevi nejaušajam meklējumam – šī bija viena no jaunākajām metodēm, kas ļāva atrast sarežģītu uzdevumu optimālus risinājumus. Viņam nācās aizstāvēt nejaušā meklējuma metodes pastāvēšanas tiesības un ar saviem darbiem pierādīt šīs metodes priekšrocības. 1966. gadā L. Rastrigins aizstāvēja tehnisko zinātņu doktora disertāciju, disertācijas tēma – «Статистическая оптимизация» („Statistiskā optimizācija”) (kopš 1992. gada L. Rastrigins – Dr. habil. sc. соmр. (pēc Latvijas zinātnisko pakāpju sistēmas  viņš bija habilitētais datorzinātņu doktors).   

Vienlaicīgi ar darbu LPSR ZA Elektronikas un Skaitļošanas tehnikas institūtā kopš  1965. gada L. Rastrigins strādāja sākumā par docentu, pēc tam (kopš 1968. gada) par profesoru Rīgas Politehniskā institūta (RPI) Automātikas un Telemehānikas katedrā. 1981. gadā viņš atstāja darbu RPI un pārgāja strādāt par profesoru Rīgas Tehniskajā universitātē; tur viņš strādāja Automatizēto vadības sistēmu katedrā, Skaitļošanas tehnikas katedrā, bet pēdējos mūža gados viņš strādāja Informatīvās tehnoloģijas institūtā. Rastrigins iniciēja Informatīvās tehnoloģijas institūta zinātnisko darbu krājuma izdošanu (1997. g.).

Leonards Rastrigins ir vairāk nekā 300 zinātnisko rakstu, 40 monogrāfiju un 7  populārzinātnisko grāmatu autors, daudzas no tām tika pārtulkotas uz latviešu, angļu, japāņu, poļu, ungāru un citām valodam. Savās populārzinātniskajās grāmatās viņš stāstija plašajam lasītāju lokam par savu specialitāti, bet grāmata «Этот случайный, случайный, случайный мир» („Šī nejaušā, nejaušā, nejaušā pasaule”), kas tika izdota 1969. gadā un pārtulkota daudzās pasaules valodās,  patlaban ir kļuvusi par bibliogrāfisku retumu.   

Leonards Rastrigins miris 1998. gada 29. janvārī Rīgā. Apbedīts Rīgas Jaunciema kapsētā.

 Ērika Tjuņina

Leonarda Rastrigina darbības vērtējums

«Ne mazāk pazīstami bija Rīgā strādājošā profesora Leonarda Rastrigina t.s. kibernētiskās skolas darbi. Patlaban tā ir Latvija... Tomēr Leonards Rastrigins arī pēc Latvijas atdalīšanās no PSRS uzskatīja sevi (arī visi, kas viņu pazina, tā uzskatīja) par Krievijas zinātnieku, bieži viesojās Maskavā (Maskavā dzīvoja viņa māte), arī lielāko daļu savu darbu viņš izdeva Maskavas izdevniecībās. Leonards Rastrigins bija dauzpusīgs zinātnieks. Pazīstami viņa darbi nejaušā meklējuma algoritmu jomā. Viņš piedāvāja savu oriģinālu kibernētisku pieeju adaptīvo vadības sistēmu izstrādei un projektēšanai, izziņas procesu modelēšanai. Īpaši L. Rastrigins ir pazīstams kā populārzinātnisko grāmatu autors, kurās viņš, ņemot par piemēru notikumus no sadzīves, ar humoru stāstīja par kibernētiku, nejaušajiem procesiem, ESM darba režīmiem un t.t.  Protams, visus šos piemērus nav iespējams izklāstīt. Tas ir jālasa! Šie piemēri nav vienkāršojums, bet dziļas analoģijas, kas ļauj izprast procesu būtību. Vērtīga ir arī izsmalcināta kritika attiecībā par to, kā mēs uzsākam pētīt vadības sistēmas izstrādājot AVS (kriev. abreviatūra АСУ)…» (no grāmatas В. Н. Волковa «Из истории теории систем и системного анализа» („No sistēmu teoriju un sistēmanalīzes vēstures”) (Изд-во СПбГПУ, 2001, 2004) 

***

«Nejaušais meklējums ir optimizācijas procedūra (attiecīgā objekta vislabākā zināmas nozīmes stāvokļa noteikšana) … 1959. gadā šo procedūru pirmoreiz izgudroja izcilais krievu zinātnieks L. Rastrigins, turpmāko 40 gadu laikā tā ļoti plaši tika pielietota dažādās zinātnes un tehnikas jomās – no konkrētu tehnisko sistēmu optimālās projektēšanas līdz vispārējās meklējuma teorijas radīšanas problēmām».  (Гринченко С.Н., Институт проблем информатики РАН. Памяти Леонарда Андреевича Растригина. «Случайный поиск, адаптация и эволюция: от моделей биосистем – к языку представления о мире» (KZA Informātikas problēmu institūts. Leonarda Rastrigina piemiņai. „Nejaušais meklējums, adaptācija un evolūcija: no biosistēmu modeļiem līdz  priekšstata par pasauli valodai”) 1. daļa.

L. Rastrigins bija viens no PSRS Mākslīgā intelekta asociācijas izveides iniciatoriem. Asociācija tika dibināta 1989. gadā: «Aplūkojot vecu fotogrāfiju, šodien gribētos pieminēt tos, kas bija Padomju Mākslīgā intelekta asociācijas (kriev. abreviatūra – САИИ) pamatlicēji, tos, kuri deva lielu ieguldījumu mākslīgā intelekta attīstībā mūsu valstī, bet kuru vairs nav mūsu vidū : Germogenu Pospelovu un Askoldu Meļihovu, Modestu Gāze-Rapoportu un Jevgēņiju Jefimovu, Leonardu Rastriginu un Aleksandru Preobraženski, Aleksandru Bļišunu un Borisu Kirsanovu…»

Skat. arī:

 http://www.itl.rtu.lv/imb/pdf/L.Rastrigins_DITF%20seminaram%208.12.2009.pdf ;

Букатова И.Л., Гринченко С.Н., Нечаев В.В. Памяти Леонарда Андреевича Растригина (к 80-летию со дня рождения). «Информационные технологии” („Leonarda Rastrigina piemiņai (veltījums dzimšanas 80-gadei). „Informatīvās  tehnoloģijas” ”), 2009, № 6 (154), 85. lpp.»;