Храм-часовня cв. Александра Невского в Даугавпилсе
Ludmila Kļešņina
Dievnams–kapela uzbūvēts vietā, kur kādreiz atradās un 1969. gadā tika uzspridzināta Svētā labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra katedrāle. – Daugavpils, Saules ielā 20.
Dievnams-kapela būvēts laikposmā starp 1999. un 2002. gadu.
Arhitekte: Ludmila Kļešņina; inženieris konstruktors: Arnis Asis.
Šī
nelielā kulta ēka ir memoriālā būve, kuras galvenā funkcija ir atgādināt
par uzspridzināto katedrāli un iezīmēt tās svētā altārgalda vietu.
Kapela uzcelta tieši tur, kur agrāk atradās un 1969. gadā tika
uzspridzināta katedrāle par godu svētajam labticīgajam kņazam Ņevas
Aleksandram. Katedrāles uzspridzināšana ir Latvijā vienīgais zināmais
šāda veida barbarisma akts. Liktenīgais sprādziens nograndis 1969. gada
18. novembrī un, iespējams, ka tas bijis pēdējais tās iznīcinošās
stihijas uzplaiksnījums, kura 20. gadsimtā pāršalkusies visai bijušās
Padomju Savienības teritorijai.
Daugavpils Svētā Ņevas Aleksandra
katedrāle uzbūvēta 1864. gadā krievu-bizantiešu (jeb neobizantijas)
stilā. Katedrāles projektu izstrādājuši krievu arhitekts un restaurators
Ivans Tamanskis (1775–1851) un inženieris-poručiks Perebaskins.
Projekts izstrādāts izcilā krievu arhitekta Konstantīna Tona (1794–1881)
manierē (Kristus Pestītāja katedrāles Maskavā projekta autors),
izmantojot viņa projektēto baznīcu prototipus-paraugus.
Uzspridzinātās
katedrāles apbūves laukums ir bruģējuma krāsas un zīmējuma iezīmēts,
veidojot paaugstinājumu-podiju, kurš pēc saviem kontūriem precīzi
atkārto katedrāles plānu. Trīs kāpnes atrodas iepriekšējo ieejas durvju
vietās. Plānojuma ziņā vienkāršā kapela (10 х 7 m) ir izvietota podijā
starp katedrāles pīlāriem tieši tā, lai sakristu kapelas un katedrāles
vertikālās asis un būtu apvienoti to kupolu centri. Kapelas sīpolveida
kupola nelielā vertikāle telpiski noslēdz Saules ielas perspektīvu.
Projekta
sākotnējais risinājums paredzēja brīvi stāvošu zvanu torni, kas
uzsvērtu kapelas memoriālo nozīmi. Taču celtniecības gaitā, pēc
pasūtītāja prasības, telpa starp zvanu torni un kapelu tika aizbūvēta,
uzceļot priekštelpas apjomu. Viens no laukakmeņiem, kas izrakts veco
pamatu atsegšanas gaitā, ir uzstādīts iepriekšējās katedrāles altāra
daļā piemiņai par šeit bijušo altārgaldu. Podija nogāzēs ir iestādītas
puķes, kas pirmās zied pavasarī, kad mostas daba, simbolizējot mūsu
garīgo pamošanos.
Kapelā ir iekārtots neliels altāris ar
altārgaldu – dievkalpojumiem, kas tiek noturēti sv. Ņevas Aleksandra
piemiņas dienās. Kapelas konstruktīvā shēma ir vienkupola dievnams, ko
sedz pakāpienveida velves. Interjera sienu gleznojumi un ikonostass ir
veidoti kanoniskajā stilā; sienas apgleznojis un ikonas zīmējis
mākslinieks Vladimirs Kļesovs (1950). Labticīgais kņazs-mūks Aleksandrs
Ņevskis, kura vārdā iesvētīta kapela, ir pazīstams kā ticības aizstāvis,
īstens “Kristus karavīrs”. Kņaza-mūka attēls ir redzams arī kapelā
izvietotajās ikonās. Mūsdienu aktualitāte prasījusi iemūžināt Rīgas un
visas Latvijas arhibīskapa Jāņa Pommera (1876–1934) piemiņu. Svētā Rīgas
Jāņa tēls ir izvietots pie kapelas ziemeļu sienas. Ikonostasa nesošā
konstrukcija ir iekļauta altāra arkā un risināta vienkāršās formās ar
atturīgu dekoru. Sarkanbrūna virsmu faktūra atkārtojas visos koka
elementos, tā ir raksturīga ikonostasam, durvīm, iebūvētajam skapim un
sveču letei. Panikadils (centrālais gaismeklis) un sienas lampas
izpildītas Rīgā, pārējie iekārtas elementi ir atvesti no Krievijas.
Kulta
ēka ir aprīkota ar elektroapgādes, elektroapkures, ūdensvada un
kanalizācijas, ugunsgrēka signalizācijas, vēdināšanas un
zibensaizsardzības sistēmām. Šo parasto inženierkomunikāciju montāža
ēkā, kurai ir kanoniska struktūra, izraisījusi dažādas problēmas kā
projektēšanas, tā arī būvdarbu veikšanas laikā. Veicot šo kopdarbu, visi
būvniecības dalībnieki pārliecinājušies, ka kanoniskās būves radīšanā
nav nekā lieka vai nejauša, jo kulta ēkā savijas teoloģijas kanoni un
mākslinieciskie tēli, arhitektonika un konstrukcijas, materiāli un
tehnoloģijas. Materiālos īstenot reālu telpisku struktūru, kura
nodrošinātu garīgās vides cēlu viengabalainību – tieši šāds uzdevums
allaž ir bijis baznīcu būvētājiem.
Mazo izmēru dēļ kapela
nevarēja līdzināties katedrālei – kādreizējai laukuma dominantei. Tāpēc
tika pieņemta koncepcija, saskaņā ar kuru jaunbūvi vajadzēja taktiski
iekļaut laukuma kontekstā, pakļaujot apkārtējās apbūves ritmiem un
mērogam, lai tā nekonkurētu ar tagadējo dominanti – Vienības namu.
Daugavpils
vēsturiskais centrs ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis.
Šis piemineklis ir unikāls ar to, ka pilsēta gandrīz vai pilnībā tika
uzbūvēta no jauna īsajā laikposmā – 19. gadsimtā. Latgalē ir cieši
savijušies visi kristīgās kultūras atzari.
Īss ieskats pilsētas
vēsturē. Veco Ordeņa pili, kuru 14. gadsimtā Daugavas krastos (virzienā
uz upes augšteci) uzbūvējuši vācu bruņinieki, 1655. gadā sagrāvuši
zviedri. Pašreizējais Daugavpils pilsētas vēsturiskais centrs, tā
saucamās “Lielās forštates” robežās, pirmoreiz vēsturiskajos avotos ir
minēts 16. gadsimtā saistībā ar Livonijas kara notikumiem. Pēc tam
sekoja krievu-zviedru karš, zviedru aplenkums. 1656. gadā, svēto Borisa
un Gļeba piemiņas dienas priekšvakarā, vācu pilsētiņu Dinaburgu ieņēmis
krievu cara Alekseja (Pētera I tēva) karaspēks un pēc tam 12 gadus
pastāvējusi pilsētiņa, kas saucās Borisogļebska. Tad atgriezušies poļi
un tika veidots vojevodistes centrs, būvēta Jezuītu ordeņa rezidence.
1710. gadā uzliesmojušās mēra epidēmijas rezultātā izmiris gandrīz vai
viss krievu garnizons, kurš tolaik vēl atradies nelielajā cietoksnī. Pēc
Polijas dalīšanas 1772. gadā Latgale pārgājusi Krievijas Impērijas
sastāvā. Tajos laikos arī notikusi strauja pilsētas attīstība: Dvinskas
cietokšņa celtniecība (1810–1871), dambju ierīkošana, lai aizsargātu
pilsētu no plūdiem; jaunas ceļa trases Sanktpēterburga-Varšava un tilta
pāri Daugavai izbūvēšana, telegrāfa atvēršana un dzelzceļa būvniecība.
1839.
gadā tika apstiprināts pilsētas apbūves plāns. Šā plāna
pilsētbūvniecības koncepcijai nebija analogu: monumentālā kompozīcija,
kuras ietvaros galvenais laukums atradās blakus maģistrālei, laukuma
teritorija pārgāja esplanādē, ko telpiski slēdza cietokšņa vaļņi un
Jezuītu katedrāles vertikāle.
19. gadsimta 40. gados pēc
Pēterburgas arhitekta, klasicisma virziena pārstāvja Aleksandra
Štauberta (1780–1843) projektiem pilsētas galvenā laukuma dziļumā tika
uzbūbētas varas iestāžu un ģimnāzijas divstāvu ēkas, kas celtas vēlīnā
ampīra stilā. Tolaik laukuma vidū kūsāja novada tirdzniecības dzīve.
Vairākas tirgus koka bodes un veikaliņi aizņēma daudz brīvas platības.
1864. gadā laukuma centrā tika uzcelta Sv. Ņevas Aleksandra katedrāle,
kas kļuva par šīs pilsētas telpas dominanti. Katedrāles kupols pacēlās
virs tirgus celtnēm kā garīgo spēku iemiesojums sadzīves burzmas vidū,
kā mūžīgā pretstāvēšana materiālām lietām, un svētīja visu apkārtni.
Vēlāk,
pirmās Latvijas Republikas laikos, 1937. gadā tirgus vietā tika
uzbūvēts Vienības nama daudzfunkcionālais komplekss, kas telpiski it kā
slēdza laukuma teritoriju un izmainīja tās monumentālo mērogu. Pieticīga
teritorija, kas atradusies aiz katedrāles, tika labiekārtota un
pārveidota par skvēru, šeit ierīkoja strūklaku.
Krievijas
Federācijas Centrālajā valsts militārās vēstures arhīvā tiek glabāts Sv.
Ņevas Aleksandra katedrāles Daugavpilī projekta oriģināls, kuru 1843.
gada 12. novembrī apstiprinājis Krievijas Impērijas kara ministrs.
Rasējumus parakstījuši resora priekšnieks ģenerālmajors Sorokins, kā arī
projekta autori - arhitekts I. Tamanskis un inženieris-poručiks
Perebaskins.
19. gadsimta 40. gados Krievijas Impērijā
arhitektūras jomā tika piekopta prakse, saskaņā ar kuru arhitekti
pievērsās nacionālajam kultūras mantojumam, cenšoties adaptēt oficiālo
tautiskuma teoriju. Tolaik sakrālo ēku celtniecība tika veikta
oficiālajā krievu-bizantiešu stilā. Tika publicēti paraugu projektu
albumi, kurus izstrādājis arhitekts Konstantīns Tons. Šie projekti,
saskaņā ar 1841. gada Augstāko dekrētu, tika rekomendēti kā paraugi,
būvējot dievnamus; pēc to motīviem ir celtas daudzas baznīcas plašajā
Krievijas Impērijas teritorijā. Pētnieki dēvē šādus projektus, kurus
citi arhitekti izpildījuši Meistara manierē, par Tona baznīcu “otro
līniju”.
Arhitektūras lielmeistara rokraksta ietekme un
paraugi-prototipi bija skaidri manāmi arī Daugavpils Sv. Ņevas
Aleksandra katedrāles arhitektūrā. Daugavpils katedrāles plāns ļoti
līdzinājies Sanktpēterburgas Vissv. Dievmātes Pasludināšanas baznīcas
plānam, kuras projekts datēts ar 1842. gadu (šī baznīca atradusies
toreizējā Krievijas galvaspilsētā, pie Gvardes jātnieku kazarmām; tā
tika nojaukta 1929. gadā). Kubveida apjoms, pieci kupoli, viena apsīda,
ordera formu strikts traktējums, šķelti trīsstūrveida portālu un logu
frontoni, puskolonnas stūros – visi šie fasāžu motīvi un to proporcijas
abos dievnamos ir ļoti līdzīgi. Taču centrālā teltsveida kupola un zvanu
zem mazajiem teltsveida kupoliem vietā Daugavpils katedrālē bija tikai
viens zvanu tornis un arī tas uzbūvēts virs narteksa (jeb dievnama
priekštelpas – tulkot. piezīme), bet kupolu formai un zvanu torņa
kokošņikam (jeb noapaļotam vai ķīļveida dekoratīvajam ārsienu elementam –
tulkot. piezīme) piemita krievu-bizantiešu stila raksturīgās iezīmes.
Daugavpils katedrāles centrālā kupola iekšējo telpu arhitekts I.
Tamanskis bija risinājis nošķelta konusa veidā.
Daugavpils
katedrāle sastāvējusi it kā no divām daļām, kuras tika būvētas viena
virs otras: pamatapjoma kubs ar klasiskā ordera elementiem un
krievu-bizantiešu stila augšējā daļa. Šāds savienojums ir visai
mehānisks, proporcijas smagnējas, nav vērojama tā spīdošā brīvība,
strādājot ar formu, kas raksturīga Konstantīna Tona daiļradei.
Neskatoties uz šiem trūkumiem, Daugavpils katedrāle bija ievērojams
sakrālās arhitektūras objekts – ļoti rets Baltijā un vienīgais Latvijā
Tona stila paraugs. Katedrāles pamatakmeņi likti 1856. gadā un
celtniecība pabeigta 1864. gadā. Tā paša gada 30. augustā katedrāle
iesvetīta svētā labticīgā Ņevas Aleksandra vārdā.
Būvdarbi tika
veikti par valsts budžeta līdzekļiem. 1875. gadā tika iekārtots
katedrāles otrais spārns ar altārgaldu par godu Vissvētās Dievmātes
Ievešanas templī svētkiem. Plānā katedrāles apmēri - 25 х 17 metri,
augstums – 16 metri. Katedrāles interjērs tika risināts barokas stilā,
ikonostasā izvietotas akadēmiķa Višņevecka gleznotās ikonas. Patlaban
daži no katedrāles monumentālajiem sienas kiotiem atrodas Daugavpils
Svēto labticīgo kņazu Borisa un Gļeba katedrālē. 1910. gadā blakus Sv.
Ņevas Aleksandra katedrālei tika uzbūvēts nams baznīcas kalpotājiem
(ķesteriem, psalmistiem, zvaniķiem u.c.). 1906. gadā katedrālē bijis
vislielākais draudzes locekļu skaits - 4965 cilvēki, bet pirms Otrā
pasaules kara, 1938. gadā – 1630. Katedrāles paspārnē darbojušies
jaunatnes un bērnu pulciņi, strādājusi svētdienas skola, dievkalpojumi
tika noturēti katru dienu. Tādējādi katedrāles garīdznieki un draudzes
locekļi piedalījušies Daugavpils kultūrvides veidošanā.
Otrā
pasaules kara laikā Daugavpils katedrāles ēka bija cietusi, taču tā tika
atjaunota par pareizticīgo draudzes locekļu līdzekļiem.
1961.
gadā Daugavpils katedrāle tika slēgta. Tolaik Rīgā pārbūvēja Kristus
Piedzimšanas katedrāli planetārija vajadzībām. “Zinību nams” Rīgas
pareizticīgo katedrāles ēkā tika atvērts 1964. gadā. Šim piemēram
sekojusi arī Daugavpils vadība. Vietējās “Komunālprojekta” filiāles
projektētāji izstrādāja līdzīgu katedrāles rekonstrukcijas projektu.
Tomēr Daugavpils katedrāles gabarīti un struktūra ievērojami atšķīrās no
Rīgas parauga, tādēļ likumsakarīgi, ka projekta ekspertīzes gaitā
vietējās katedrāles ēka tika atzīta par nepiemērotu planetārija
iekārtošanai. Likās, ka Daugavpils katedrāle ir glābta no iznīcības, it
īpaši ņemot vērā to, ka dievnama draudze bija spējīga to uzturēt. Tomēr
Daugavpils pilsētas padomē tika uzsākta katedrāles nojaukšanas jautājuma
izskatīšana. Pareizticīgo draudze centās glābt katedrāli, pat nosūtīja
telegrammu ar šo lūgumu uz Maskavu, PSKP CK ģenerālsekretāram Leonīdam
Brežnevam. Maskavas varas pārstāvji neuzstāja uz to, lai katedrāle tiktu
nojaukta. Tika saņemta atbilde, kurā bija dota iespēja risināt
jautājumu vietējās varas pārstāvjiem. Diemžēl tikai viena iestāde,
turklāt nevis valsts, bet sabiedriskā – Kultūras pieminekļu aizsardzības
inspekcija - atbalstījusi draudzes centienus. Nojaukšanas lēmumu Nr.
435-p parakstījis Daugavpils pilsētas padomes priekšnieka vietnieks A.
Goglidze. Tolaik pilsētas galvenais arhitekts bija V. Kalniņš.
1969.
gada 18. novembrī plkst 4.00 “Ļenvzrivprom” Latvijas iecirkņa
speciālisti-spridzinātāji izpildījuši Daugavpils pilsētas padomes
lēmumu. Visus spridzināšanas darbu pasākumus vadījis pilsētas komunālās
saimniecības pārvaldes priekšnieks N. Kuzins. Nodārdēja spēcīgs
sprādziens, nojauktās katedrāles vietā tika
ierīkots skvērs.
Ludmila Kļešņina
Informācijas avoti:
Latvijas VKPAI arhīvs. Daugavpils vēsturiskā centra pirmsprojekta pētījums.;
Centrālais Valsts militārās vēstures arhīvs. Karšu un plānu kolekcija. 349. f., 12. apr., 3114. lieta;
Славина Т.А. Константин Тон. – Ленинград, Стройиздат, 1989, 105. - 109. lpp., 130.–131. lpp.
Сахаров С. П. Православныя церкви въ Латгалии. Riga, 1939, 61.–64. lpp
Ludmila Kļešņina. Darbs ir padaríts. (Sv. Ņevas Aleksandra kapela Daugavpilī)
P.S. 20. gadsimta beigās – 21. gadsimta sākumā – laikposmā starp 1999. un 2002. gadu – katedrāles vietā tika uzbūvēts dievnams-kapela par godu svētajam labticīgajam kņazam Ņevas Aleksandram.