Valērijs Ņikiforovs

Valērijs Ņikiforovs (1948. g. 4. februārī Roslavļā, Krievijas PFSR – 2026. g. 27. februārī) – habilitētais filozofijas zinātņu doktors (Dr. habil. phil.), profesors, viens no Baltijas Krievu institūta (no 2006. gada – Baltijas Starptautiskā akadēmija) dibinātājiem. 

1966. gadā Valērijs Ņikiforovs ar sudraba medaļu absolvējis vidusskolu. Tajā pašā gadā viņš iestājies Rīgas Politehniskajā institūtā (RPI; tagad – Rīgas tehniskā universitāte, RTU); sākumā viņš studējis Elektroenerģētikas fakultātē (tagad – Enerģētikas un elektrotehnikas fakultāte), pēc tam turpinājis studijas Mehānikas fakultātē, kuru viņš pabeidzis 1971. gadā. Kā Vissavienības studentu darbu konkursa uzvarētājam viņam piedāvāja turpināt mācības Maskavas Universitātes filozofijas aspirantūrā. Pēc aspirantūras viņš sāka strādāt Latvijas Valsts universitātes Filozofijas un loģikas katedrā: 1974.–1976. gadā viņš bija pasniedzējs; 1976.–1978. gadā – vecākais pasniedzējs; 1978.–1982. gadā – docents un no 1982. gada līdz 1992. gadam viņš bija šīs katedras vadītājs.

1975. gadā V. Ņikiforovs aizstāvējis zinātņu kandidāta disertāciju tēmā: “Modelēšana kā zinātniskās pētniecības metode”. 1989. gadā viņš aizstāvējis zinātņu doktora disertāciju tēmā: “Problēmsituācija un problēma: ģenēze, struktūra, funkcijas” un viņam tika piešķits filozofijas zinātņu doktora grāds par jauna zinātniskā virziena “Problēmoloģija: problēmsituāciju analīzes un problēmu korektas formulēšanas loģiski metodoloģiskie līdzekļi” atklāšanu.

1991. gadā Valērijs Ņikiforovs tika ievēlēts profesora amatā un 1992. gadā viņam tika piešķirts habilitētā filozofijas doktora (Dr. habil. phil.) zinātniskais grāds. 

1992. gadā V. Ņikiforovs kopā ar entuziastu grupu izveidojis Baltijas Krievu institūtu (pašlaik – Baltijas Starptautiskā akadēmija). Līdz 1994. gadam viņš bija institūta direktors, no 1994. līdz 2004. gadam – tā rektors. Viņš bija Baltijas Starptautiskās akadēmijas, Baltijas Psiholoģijas un menedžmenta institūta, Sociālo un humanitāro problēmu zinātniskās pētniecības institūta līdzdibinātājs un valdes loceklis.

Izglītošana, docēšana augstskolās un šā darba organizēšana profesoram V. Ņikiforovam bija gan profesionālā darbība, gan dzīvesveids. Viņš lasījis studiju kursus loģikā, filozofijā, zinātnes metodoloģijā un problēmoloģijā bakalauru, maģistru un doktoru programmās. V. Ņikiforova zinātniskā darba galvenais virziens bija metodoloģijas kā jebkura veida cilvēku darbības racionalizācijas un optimizācijas un problēmsituāciju analīzes un problēmu korektas formulēšanas analīzes metožu turpmākā izstrāde viņa autortraktējuma. Viņš bija izstrādājis arī pasniegšanas metodiku augstskolās.

Valērijs Ņikiforovs ir vairāku monogrāfiju, mācību un metodoloģisko līdzekļu un vairāk kā 140 zinātnisko rakstu autors.

Lūk, dažas no viņa publikācijām vairākās valodās:

Проблемная ситуация и проблема: генезис, структура, функции. Рига‚ 1988;

Современные методы генерации идей: Учебное пособие. Рига‚ 1990;

Теоретические основы педагогики высшей школы. Рига, 2003;

Loģika: Lekciju kursa konspekts un kontroluzdevumi. Rīga, 2006;

Избранные работы разных лет: философия; философия науки; логика и методология научных исследований; методы анализа и решения проблем; педагогика высшей школы. Рига, 2008;

Realizacja postanowien systemu bolonskiego w szkolnictwie wuzszym Lotwy, Litwu i Estonii. Siedlce, 2011;

The Main Directions of International Co-Operation in the Sphere of Higher Education, 2012.

Ģimene:

Valērija Ņikiforova dēls Ņikita Ņikiforovs (dz. 1983. g.) ir politoloģijas doktors (Dr. sc. pol.), Baltijas Starptautiskās akadēmijas docents, jurists un politiķis.   

Profesora V. Ņikiforova dzīves kredo bija: “kamēr vari, tikmēr dari!” Viņš daudz ceļojis, viņam patika aktīvi atpūsties.

Valērijs Ņikiforovs ir miris 78 gadu vecumā, 2026. gada 27. februārī.

Sergejs Coja